Balstos uz homeopātiju un ticību. Intervija ar ārsti Annu Kaļķi 5
Lai slimniekam labāk palīdzētu, ne vienmēr pietiek ar vienu ārstēšanas veidu – dažkārt vajag apvienot klasiskās un netradicionālās medicīnas spēkus, uzskata adatu terapeite, homeopāte un psihokinezioloģe Anna Kaļķe. Pēc medicīnā nostrādātiem 52 gadiem daktere nesen iekārtojusi kabinetu savā bērnības poliklīnikā Lāčplēša ielā un joprojām turpina mācīties.
Darba gaitas uzsākāt kā ginekoloģe. Kādēļ pametāt šo jomu?
Toreiz, pagājušā gadsimta septiņdesmitajos gados, ja paciente sūdzējās par sāpēm vēderā vai krustos, viņu noteikti vispirms sūtīja pie ginekologa. Katrreiz, kad sieviete ieradās ar šādām sūdzībām, mani pārņēma bezpalīdzības sajūta, jo jau iepriekš bija pieņemta standarta diagnoze – hronisks dzemdes piedēkļu iekaisuma paasinājums. Arī ārstēšana bija noteikta: gonovakcīna, laktoterapija, antibiotikas un fizioterapija. Taču pēc diviem trim mēnešiem šī pati paciente atkal atnāca un sūdzējās par sāpēm. Negribu apgalvot, ka man bija zvaigzne pierē, bet sapratu, ka tā ne vienmēr bija ginekoloģiska vaina.
Abi ar vīru (ķirurgu proktologu Ivaru Kaļķi – red.) septiņus gadus nostrādājām Rēzeknes rajona centrālajā slimnīcā, taču, būdami rīdzinieki, atgriezāmies Rīgā. Piekritu piedāvājumam braukt uz Pēterburgu studēt medicīnisko ģenētiku, lai strādātu tolaik pacientu ļoti iecienītajā Laulības un ģimenes konsultācijā. Man vienmēr ir laimējies ar fantastiskiem skolotājiem. Vissavienības akušierijas un ginekoloģijas institūtā bija tolaik spēcīgākā ģenētikas laboratorija. Kad apmācības vadītājs man vaicāja, ko es vēl gribētu redzēt, kautrīgi ieminējos, ka vēlos iepazīties ar adatu terapiju.
Tā bija nejauša izvēle vai arī interese par Austrumu medicīnu?
Nē, par Austrumiem nedomāju. Biju iecerējusi adatu terapiju izmantot medikamentu vietā iegurņa sāpju sindroma, olnīcu darbības traucējumu, neauglības, kā arī klimaksa izraisītu sūdzību ārstēšanā. Mani mācīja brīnišķīga ginekoloģe un adatu terapeite korejiete Raisa Unovna Kima, kura, tuvojoties manu ģenētikas studiju beigām, piedāvāja mācīties adatu terapijas kursos. Sāku strādāt par adatu terapeiti vienā no pirmajiem sabiedrībā plašāk pieejamajiem kabinetiem. Iepriekš to veica galvenokārt tā sauktajās specpoliklīnikās. Pacientus pierakstīju rindā līdz pat četriem mēnešiem uz priekšu. Jutu kolēģu pretestību. Mani saukāja par šamani, šarlatāni… Tolaik nebija pieņemts runāt par enerģiju plūsmu kanālos, jo to nevarēja pierādīt, tāpēc adatu terapiju dēvēja par refleksoterapiju, taču tas nemazināja metodes iedarbību.
Kopš tā laika pagājuši jau 35 gadi. Pēdējā laikā adatu terapiju dažkārt iesaka arī klasiskās medicīnas ārsti, jo ir mainījušās gan slimības, gan cilvēku reakcija uz tām, tādēļ nereti tradicionālā veidā vien neizdodas palīdzēt.
Kā iespējams iedurt īstajā vietā? Punkti taču ir tik sīki!
Nepieciešamas ļoti labas zināšanas anatomijā. Mācību laikā braukāju uz Pēterburgu ar visiem saviem anatomijas atlantiem. Punktu izvietojums atkarīgs no ķermeņa anatomiskās uzbūves. Tie atrodami gan starp muskuļa cīpslu un tā piestiprinājumu pie kaula iedobītē, gan meklējami pēc citiem anatomiskiem orientieriem. Lai būtu efekts, svarīgi trāpīt punktam pašā vidū. Man ļoti noderēja pieredze ginekoloģijā un akušierijā, kurā, kad vēl nebija ultrasonogrāfijas, diagnozi vajadzēja noteikt ar rokām. Labi sajutu audus.
Vai, neiedurot adatu precīzi, var notikt kas slikts?Veicot to profesionāli, risks nepastāv. Bīstami ir skart dzīvībai bīstamos punktos, kuru projekcija atrodas virs lielajiem maģistrālajiem asinsvadiem, piemēram, pakausī, kur kauli sastiķējas kopā, uz kakla, kur sazarojas lielie asinsvadi. Viens no punktiem atrodas vietā, kur tausta pulsu. Durot jājūt, ka adata tuvojas asinsvada sieniņai. Lai sasniegtu punktu uz vēdera priekšējās sienas, jāizdur cauri tauku slānim un jānokļūst tur, kur muskuļi saiet kopā un stiepjas saistaudu svītra, kas tos satur kopā. Ārstam jājūt, ka adata tuvojas saistaudiem.
