Balss no nekurienes 0
Līdz 30. martam Latvijas Mākslinieku savienības galerijā skatāma izstāde, kas atspoguļo Latvijas tēlnieku medaļnieku devumu, sākot no 20. gs. 60. gadiem. Izstādē apskatāmi darbi no Latvijas Mākslinieku savienības muzeja krājumiem un autoru privātkolekcijām. Turklāt izstādē apskatāmi arī Latvijas tēlnieku mazo formu tēlniecības darbi.
Lai gan Latvijā pirmās medaļas kaltas jau 16. gs., tās nebija lielā tirāžā un vienkāršai tautai pieejamas. Medaļas kala Kurzemes hercogi, Stefans Batorijs, kā arī Krievijas cari u. c., lai atzīmētu dažādus notikumus Latvijā. Pirmais latviešu mākslinieks, kurš izgatavojis medaļu, ir tēlnieks Teodors Zaļkalns – 1909. gadā grafiķa Riharda Zariņa meitai Mirdzai. Arī vēlāk paretam kādu medaļu izgatavoja tēlnieki Rihards Maurs, Burhards Dzenis, arī gravieris Stefans Bercs u. c. 20. gs. sākumā lielu ievērību un cieņu ieguva Beļģijā dzīvojošais tēlnieks medaļnieks Augusts Bija, kurš dzimis Latvijā un savas dzīves laikā savu dzimteni neaizmirsa.
Medaļu mākslas uzplaukums sākās 1965. gadā, kad sakarā ar Raiņa jubileju bija izsludināts konkurss par labāko medaļu dzejniekam. Konkursā uzvarēja toreiz jaunā tēlniece Valentīna Zeile. 20. gs. 70. – 80. gadi bija laiks, kad daudzi tēlnieki pievērsās medaļām, bet daži izgatavojuši tikai nedaudzas medaļas un pēc tam šo nodarbi aizmirsuši. No pieminētajiem medaļniekiem vēl darbojas tikai nedaudzi.
Šajā izstādē redzamās medaļas varētu dalīt trīs grupās. Pirmā grupa varētu būt vecmeistari. Visvecākais pēc gadiem Leons Tomašickis (1904) attēlojis aktieri Jāni Osi. Tas ir ļoti pārliecinošs aktiera atveidojums. Šai grupai varētu pieskaitīt arī Rūdolfu Alderu, kurš, lai panāktu medaļas dziļumu, portreta reljefu ar viegli niansētām pārejām iegremdējis plaknē. Tādi ir vairāki darbi, starp tiem “Tirzmaliete”. Vecmeistaru grupai jāpieskaita arī Jānis Zariņš, Lilija Līce, Valerija Mickeviča. Skatoties viņu radītos darbus, redzam, ka katrs no viņiem izpratis to, kam medaļa veltīta.
Nākamā grupa ir vēl vairāk vai mazāk darbīgie tēlnieki medaļnieki.
Šajā grupā daudzskaitlīgi pārstāvēts Bruno Strautiņš. Viņš katrai medaļai devis citas formas modelējumu un plastisko risinājumu. Un tas kopā izceļ portretējamā būtību (veltījumi A. Čakam, K. Zālem). Viņš ir novatorisks mākslinieks, kurš savos darbos atklāj jaunus formas meklējumus un netradicionālus risinājumus.
Izstādē neiztrūkstoši ir Ligitas Ulmanes-Franckevičas interesantie un iejūtīgie darbi (starp tiem ļoti pārliecinošais gleznotāja Petera Paula Rubensa portrets). Viens no galvenajiem klasiskās ciļņa medaļas māksliniekiem neapšaubāmi ir Jānis Strupulis, kurš izstādē devis vairāku kultūras darbinieku portretus (Melders, Broce u. c.). Kaut gan Valentīna Zeile vairs nedzīvo Latvijā, viņas radītie mākslas darbi turpina priecēt skatītājus (keramiķis Antons Šmulāns, komponists Rihards Vāgners). Šai grupai varētu pieskaitīt Laimdotu Griķi, Ojāru Breģi (sevišķi gribētos izcelt viņa “Ligitu”) Andri Vārpu, Māru Mickeviču, Viju Mikāni un viņu radītos darbus. Arī aizsaulē aizgājušo mākslinieku Kārli Baumani. Viņa medaļas caurstrāvo tā radītāja mākslinieka pietāte pret medaļās attēloto personību. Šajā medaļu klāstā ir darbs, kas nav portrets, bet veltījums Rīgas Domam.
Pēdējā mākslinieku grupā ir tādi, kuri 20. gadsimta 70. un 80. gados radīja vairākas medaļas un pēc tam zaudēja interesi par tām. Izstādē skatāmas šo mākslinieku nedaudzas medaļas, kas labāk vai sliktāk raksturo viņu daiļradi. Tādi ir mākslinieki Timiāna Munkēvica, Vilnis Titāns, Vera Veisa, Jānis Sīmanis u. c.
Izstādes apmeklētāju interesi varētu saistīt Kanādā dzīvojošā latvieša tēlnieka Ugas Dravas medaļa – triptihs “Raiņa vārdi”. Ne visi zina, ka populārais gleznotājs Jāzeps Pīgoznis ir arī medaļnieks un viņa darbi skatāmi arī izstādē. Parasti medaļas lej (vienpusīgi, divpusīgi), bet tikai viens tēlnieks tās kaļ. Tas ir Jānis Mikāns. Izstādē nav pārstāvēti visu medaļu autoru darbi no 20. gadsimta 60. gadu beigām, bet tikai tie, kas ir muzeja krājumā.
Vēl izstādē aplūkojami mazo tēlniecības formu darbi, kas vairāk vai mazāk raksturo jau pieminētā laika posma tendences, formu dažādību un tēmu traktējumu katra tēlnieka izpratnē. Varam iepazīties ar Jāņa Karlova, Aivara Gulbja, Igora Dobičina u. c. mākslinieku pieminētā perioda daiļradi. Šī izstāde parāda mūsu mākslinieku radošo aktivitāti un to, vai mēs esam laikmetīgi un vai pareizi traktējam to, ko no mums prasa laiks.
