Balss no kosmosa. Saruna ar operas leģendu Inesi Galanti 3
Inese Galante – simts vakarus viņa ir bijusi Traviata dažādu valstu opernamos, viņas Normas dziedājums konkurē ar Marijas Kallasas veikumu, vairāk nekā 200 000 cilvēku ir nopirkuši un klausās viņas albumus…Bet savā sirds dāsnumā Inese Galante sit pušu visus rekordus – viņa meklē un atbalsta dziedātājus un mūziķus jaunā konkursā “Ineses Galantes Talanti.LV”.
Augstā latiņa
Esmu bijusi pārlieku paškritiska un pašironiska. Man ir ideāli un pārāk augsti kritēriji. Izcili diriģenti un spoži teātri man ir piedāvājuši fantastiskas lomas, bet man šķita, ka tās neatbilst manai balsij, un teicu – nē. Bet tagad saprotu – labāk būtu bijis mēģināt un tad, ja justu, ka tas nav domāts man, izlēkt no laivas. Daudz esmu pazaudējusi, bet, no otras puses, – esmu dziedājusi pareizi, neesmu forsējusi un dziedājusi skaļāk un vairāk par savu ķermeni, un man kā dziedātājai ir ilgs mūžs ar jaunu balsi. Var jau vaicāt, kam tev garš mūžs, ja tu pēc tam nožēlo, ka nav nodziedāts šis un tas? Tas katram jāizdomā pašam. Varbūt tas ir tavs liktenis, ka tu nevari darīt sev pāri? Tur nav recepšu, viss katra paša ziņā. Ir jau zināms, ka nereti dziedātājas, tiecoties pēc lomām, izmanto visus ieročus. Man pašcieņas kritēriji ir ļoti augsti. Ir šķēršļi un robežas, ko nevaru pārkāpt. Varbūt vajadzētu nolaisties uz zemes, un skatīties uz lietām easy (viegli – angļu val.), bet es to nevaru. Negribu nevienu nosodīt, neesmu eņģelis, lai gan mammīte mani visu mūžu sauca par eņģeli. Mammīte mīļā, viņa domāja, ka esmu tik labsirdīgs un viegls cilvēks, kurš var saprasties un ieklausīties ikvienā, atbalstīt un pacelt cilvēkus. Bet te ir nianse… daudzi izmanto manu raksturu. Bet labāk tā, nekā skatīšos uz visiem ar aizdomām. Domāju, katrs no mums vēlas, lai viņu mīl, lai viņš ir atzīts, vajadzīgs, vienīgais, neatkārtojamais, ka viņš atstāj pēdas šajā pasaulē, ka viņš ir gaidīts un patīkams. Labāk kļūdīšos, nekā paiešu garām, es ļoti cenšos, jo man tik daudz laba ir dots no dieva, vecākiem, apkārtnes, draugiem, esmu baudījusi tik daudz mīlestības un simpātiju, man tas ir jāatmaksā, jāmēģina dot.
Labu, profesionālu dziedātāju un mūziķu pasaulē ir daudz. Ja esi īpašs, to prot novērtēt. Bet ir arī izrādes, īpaši modernie iestudējumi, kur nevajag spilgtu individualitāti. Tādas fabrikas, kur visi dziedātāji ir kā zaldāti, mani neinteresē. Vienreiz varu noskatīties, bet vairāk es uz tādu izrādi neiešu, jo mūzika ir ļoti individuāla lieta. Es eju nevis atdziedāt 148 000 notis un izrādīt kleitu, bet gan dalīties ar to, kas mani saviļņo un satrauc, lai mainītos temperatūra skatītāju zālē. Cilvēki bēg un izvairās no jūtām, bieži vien ir tik ļoti aizņemti ar naudas pelnīšanu, ka tās pat nepamana. Vai arī viņiem šķiet, ka pasaule ir nežēlīga un drūma, kur jābūt cīnītājam un ar tādu dzelžainu roku citi jāpastumj malā. Un es vienkārši gribu pateikt – nē, nē, nē, nāc atpakaļ, atceries skaistākos brīžus savā dzīvē, varbūt arī smagākos, lai rodas dziļas pārdomas, lai mūzika attīra dvēseli kā silts lietutiņš, kā maiga roka, lai viss tevī dzīvo kā kopums!
Bravissimo, bravissimo!
Katrs koncerts un izrāde ir kā mani bērni, viņi nāk no manis ar to, ko tobrīd esmu spējusi saražot un viņiem iedot. Bet ir bijuši arī daži sakāpināti brīži. Konservatorijas diplomdarbu dziedāju pāris nedēļas pirms dzemdībām, kad meitiņa vēderā spēlēja futbolu. Un biju pirmā, kura dabūju augstāko atzīmi – “5”. Uzreiz pēc tēva nāves bija jādzied “Butterfly” pirmizrāde, man iegalvoja – neviens cits šo lomu nevar nodziedāt, tu esi mums ļoti vajadzīga. Tas bija nežēlīgi. Reiz biju slima, “Butterfly” mēģinājumā pianists rūca un čivināja manu lomu, lai pēc dienas, antibiotikas sadzērusies, es varētu nodziedāt izrādi. Esmu dūrusi sev rokā līdz asinīm, lai no sāpēm atjēgtos, lai šoks atlaistu pietūkušo kaklu. Tas bija Vācijā. Mūsu operā dziedāju, būdama slima ar plaušu karsoni, ko publikai atklāju tikai pēc koncerta. Reiz plakstiņā tā iekoda bite vai lapsene, ka izskatījos kā admirālis Nelsons. Pirms izrādes man pielīmēja tādas skropstas, ka aiztūkušo aci nemaz nevarēja manīt. Es vienmēr cīnos ar sevi, lai skatītāji nemanītu manas problēmas. Reiz ar Aleksandru Antoņenko dziedājām “Pīķa dāmas” izrādē, viņam pēkšņi kaut kas notika ar balsi, bet man ar muguru. Aleksandrs man palīdzēja piecelties kājās, jo nespēju pakustēties, un es viņu kā ar magnētu hipnotizēju, lai sāk dziedāt. Tas bija dīvaini, bijām kā noburti, bet jau pēc mirkļa izrāde gāja kā pa sviestu. Varbūt kāds no publikas uzlika ļaunu aci? Tomēr domāju, ja cilvēks nevienam nedara pāri, viņam eņģeļi kā sardziņi stāv apkārt. Bieži vien pēc labi nodziedātas izrādes vai koncerta publika kliedz – bravo, bravo! Bet divas reizes Amerikā klusi, klusi zāli pāršalca čuksti – bravissimo, bravissimo… un bija klusums, un kādu laiku tas turējās. Tas šķita tik nereāli. Un nesen Amsterdamā kāda klausītāja pienāca pie manis un teica – jūs esat balss no kosmosa.
Palīdzēšanas gēns
Mani kopš bērna kājas ir mīlējuši veci cilvēki. Es vērīgi, ar lielu pietāti viņos klausījos, jo viņi daudz zināja, un man bija ļoti interesanti. Mani ir mīlējuši arī bērni. Mammas deva man pieskatīt mazus bērnus, zināja, ka tikšu galā. Mellužos piecus sešus gadus jaunāki bērni par mani gatavojās sporta skolai, un es viņus trenēju. Kāda gan es trenere, bet nu nodarbojos ar sporta vingrošanu, tenisu un kaut kāda pieredze man bija. Vēl mēs mēģinājām etīdes. Kad priekšnesumi bija sagatavoti, aicinājām skatītājus, pārdevām biļetes un dziedājām, dejojām. Varbūt manī slēpjas pedagogs? Tie, kuriem nevaicās ķīmijā, lūdza man palīdzību, jo man bija labi konspekti – īsi, ar galvenajām tēzēm. Un stundās es pratu arī labi teikt priekšā. Šī prasme man reiz lieti noderēja. Vienreiz mūžā suflēju savai kolēģei dziedātājai. Pirmizrādē nebija kas suflē, un viņai bija šausmīgas bailes. Es to operu biju dziedājusi, zināju, kā jābūt, un izteiksmīgi suflēju. Kolēģe nodziedāja perfekti, bet es biju ļoti nogurusi, tomēr savu drauga misiju izpildīju. Ja varu palīdzēt, daru.
Prāts un humora izjūta
Ar Dianas tēti Mihailu satikāmies ļoti jauni. Domāju, nē, man nav ar kāzām jāsteidzas, precēšos kā mana mamma ap trīsdesmit. Turklāt man ir jāmācās, jāmācās un jāmācās. Bet bijušajam vīram ir ļoti spēcīgs raksturs un viņš mani pielauza, viņam tolaik bija divdesmit, man divdesmit divi gadi. Vīra tēvs bija teicis, ka dzīvot ar mākslinieci būšot ļoti grūti. Vīra mamma bija ļoti romantiska, lasīja dzeju. Mans vīrs studēja matemātiku, vēlāk režiju. Viņš visu mūžu ir arī rakstījis dzeju, prozu. Mēs bijām jauniņi, kā visi, ļoti egoistiski, katrs bija centrēts uz savām mācībām un karjeru. Es domāju, ka mēs mīlējām viens otru.
Katrā dzīves posmā mīlestībā valda vai nu vairāk seksuālas, vai dvēseliskas stīgas. Man vīrietī seksuāls šķiet prāts un humora izjūta. Šīs divas lietas mani var apburt, pat vecums nav svarīgs. Neteikšu, ka spēju viegli iemīlēties. Reizēm ar kādu dziedātāju satuvina kopīgais darbs. Ja šīs jūtas ir abpusējas, tās izrādei dod to vilni, ka pat citu teātru aktieri nāk skatīties operu kā dramatisku izrādi. To gaisotni visi jūt un tai tic. Šādi brīži ir bijuši dzīvē, bet ne pārāk daudz. Bet ļoti daudz ir bijis talanta pielūdzēju, kuri mani mīlēja un gribēja man kalpot. Un es izjutu pateicību.
Ja es ar kādu cilvēku esmu tuva, tas nozīmē, ka tas patiešām kaut ko nozīmē. Uz īsu brīdi vien, to es neprotu, tas iztukšo. Ir cilvēki, kas to prot, un varbūt viņiem ir vienkāršāk un vieglāk dzīvot. Mums, māksliniekiem, vajag aizrauties, jo tās romantiskās jūtas un putas dod pacēlumu tādu – aaaa, tu zini, ka tevi mīl, par tevi sapņo…Tas ir vajadzīgs ikvienai sievietei, domāju, ka arī vīrietim. Viens otrs kungs domā, ka simpātijas iekaros ar savu ciniskumu vai dāvanām. Protams, arī tas pieder pie spēles. Bet manas simpātijas raisās, ja redzu, ka vīrietis spēj dievināt. Mans draugs Franks bija noklausījies manus radio ierakstus, nopircis visus manus diskus un atbrauca uz Angliju, kur tolaik dziedāju. Viņš kādreiz vadīja koncertus, pazina diriģentu un lūdza viņam iespēju mani sastapt. Diriģents jautāja man. Es teicu, kāpēc ne. Citi atstāj dāvanas pēc izrādes, citi brauc man pateikties uz mājām, nevienam cilvēkam neatsaku, ja reiz grib mani satikt, tātad tas viņam ir svarīgi. Un tā nu mēs ar draugu esam kopā jau gadiem.
“Ineses Galantes Talanti.LV”
Man ir sapnis, ko ceru piepildīt. Sapulcināt vienkop nevienam nevajadzīgos vecos ļaudis, pamestos bērnus, nokalpojušos zirgus, pamestos suņus, kaķus. Lai kopā dzīvo, strādā, audzē pārtiku. Lai vecie pieskata bērnus, sniedz viņiem savu gudrību, pieredzi. Un jaunie vecajiem – savu prieku, rūpes, gādību. Lai cits citam būtu vajadzīgi. Saprotu, ka tā ir fantastika. Bet, ja sponsori palīdzētu, ja šādā ciematā strādātu ārsti, skolotāji…
Tas ir tālāks sapnis, bet jau tagad kopā ar gara radiniekiem – “Olainfarm”, “Rietumu Bankas Labdarības fondu” un “Latvijas Dzelzceļu” esam aizsākuši klasiskās mūzikas talantu konkursu “Ineses Galantes Talanti.LV”. Kultūras nekad nav par daudz, tāpat kā naudas un veselības. Vajag tonnām kultūras, lai piepildītu tukšumu, kas apņem mūsu dzīvi. Pirmā konkursa kārta ir jau noslēgusies, bet mājaslapā HYPERLINK “http://inesesgalantestalanti.lv/”http://inesesgalantestalanti.lv var palūkoties, kā dažādu vecumu konkursa dalībnieki izpilda līdz desmit minūtēm garu pašu izvēlētu programmu. Un tur pat var nobalsot par sev simpātiskāko jauno talantu, tādējādi piedaloties publikas balsojumā par “Publikas simpātijas” balvu.
Tad maija sākumā sekos konkursa otrā kārta, kur žūrijas izvirzītajiem pusfinālistiem būs jāatskaņo divi skaņdarbi. Noklausīšanās notiks Rīgā, Rēzeknē, Ventspilī un Cēsīs. Pati kopā ar žūriju došos uz šiem pusfināliem, lai satiktu jaunos talantus. Un 18. maijā konkursa finālā Jāzepa Vītola Latvijas mūzikas akadēmijā konkursa dalībnieki spēlēs atkal divus kontrastējošus skaņdarbus un tad no viņu vidus izraudzīsies divpadsmit laureātus. Viņi saņems balvas, mācību stipendijas un uzaicinājumu uzstāties festivālā “Summertime – aicina Inese Galante” (sīkāk mājas lapā). Uz 18. maija fināla koncertu aicināti visi interesenti – ieeja būs bez maksas. Arī turpmāk meklēsim klasiskās un džeza mūzikas talantus, jo vēlos lai Latvijas vārds pasaules koncertzālēs nebeidz mirdzēt.
Kāpēc man tas vajadzīgs? Es braukāšu un dziedāšu un man būs jauki un patīkami, bet vēlos, lai vairākiem cilvēkiem būtu jauki un patīkami. Man gribas, lai katrs domā par sevi, bet arī par citiem. Lai pasniedz otram roku, ja tas ir paklupis vai saslimis, vai arī kādu brīdi neveicas. Dzīve iet uz priekšu, dzīve mainās un noteikti uz labo pusi. Un tas ir mūsu rokās.
Festivālam “Summertime – aicina Inese Galante ” – 10
Pirms divpadsmit gadiem savam bijušajam vīram stāstīju, ka Jūrmala ir kā tuksnesis. Bet kādreiz taču Dzintaru koncertzāle bija kā Meka, kurp ļaudis plūda, lai koncertos smeltos ko jaunu, pasakaini skaistu un vērtīgu. Uzstājās viena zvaigzne pēc otras, labākie orķestri, mūziķi… Uz šiem koncertiem biļetes izpirka zibenīgi. Ja nebija biļešu, stāvējām kājās aiz žoga. Tolaik māksla un kultūra bija ļoti augstā līmenī, nebija tik daudz tukša un lēta.
Tā runādamies izdomājām, ka jārīko starptautisks mūzikas konkurss. Tā bija svēta doma un festivāls “Summertime” – tas ir mans uzdevums. Esmu laimīga, ka varu atdzīvināt Jūrmalas koncertdzīves kādreizējo spožumu un skaistumu. Jo Dzintaru koncertzāles skatuve ir piedzīvojusi tādus ģēnijus, tik diženus mākslinieku, ka gribu to visu atdabūt atpakaļ. Šovasar būs
“Summertime – aicina Inese Galante” desmit gadu jubileja. Un esmu ļoti pateicīga savai meitiņai Diānai. Viņa upurēja savu karjeru manis dēļ. Diāna ne tikai uzņēmās festivāla vadību, bet arī sniedz tam jaunu krāsu un pasaules elpu.
***
Protams, vienmēr esmu bijusi darba rūķis, un tas ir galvenais. Bet esmu dzīvs cilvēks, pēc dabas jautra un optimistiska, man patīk arī izklaidēties, pasmieties, padejot. Kur rodu enerģiju? Mana strāva ir daba, labi cilvēki, dzīvnieki. Puķes, saulaina diena, jūra, kalni un laba grāmata vai laba izrāde. Vai arī glītas kurpes kleita, rota, laba frizūra. Vai tīri izlaizīta māja, vai nav patīkami? Dzīve sākas no jauna!
