“Balsojat par mani! Un par mani ar’!” Ieskats vēlēšanu vēsturē 0
“… Un tad mani ielenc šīs vēlēšanu mušas – viņas nāk iekšā pa durvīm, pa logiem, viņas dzenas man pakaļ pa ielām un uzstājīgi dūc ausīs katra savu dziesmu. Balsojat par mani! Un – par mani! Un par mani ar’! … Es vairs nekur nevaru glābties no uzstājīgiem vēlēšanu zvērestiem, kuri jau otrā dienā tiek aizmirsti. Ausīs džinkst, galva griežas riņķī…”
Tik emocionāli pirmsvēlēšanu laiku apraksta Kārlis Skalbe savās “Mazajās piezīmēs”, kas publicētas “Jaunākajās Ziņās” 1922. gada 11. martā – tieši pirms Rīgas domes vēlēšanām – otrajām neatkarīgās Latvijas vēsturē. Paklausoties tik bieži izskanošās žēlabas par partiju pirmsvēlēšanu aktivitātēm mūsdienās, daudz atšķirību neatradīsim, jo šis laiks aizvien bijis plātīgas, nereti – saturiski tukšas retorikas, jau sākotnēji neizpildāmu solījumu, kā arī, protams, skaļu skandālu apvīts.
“Tirdzniecības komisijā/ Ievēlēts tiek skolotājs”
Pirmās pašvaldību vēlēšanas neatkarīgajā Latvijā notika 1920. gadā, Rīgā – 18. janvārī. Tas bija smagais pēckara laiks, kad Latgale vēl nebija līdz galam atbrīvota no lielinieku varas un Rīgā astotajā sesijā pulcējās Tautas padome. Dažādās nomaļās Rīgas vietās siroja laupītāji, nekaunīgi pat ielaužoties mājās, bet Bruņinieku ielā 24 tieši domes vēlēšanu priekšvakarā atklāja Tautas augstskolu. Visā Latvijā atgriezās bēgļi, tāpēc valstī mainījās iedzīvotāju skaits, bet pilsētu teritoriju jaunās robežas nebija apstiprinātas. Valdīja pamatīgs haoss, kurā vēlēšanu norise bija stipri apgrūtināta. Tajās varēja piedalīties abu dzimumu personas, kas sasniegušas 21 gada vecumu un līdz vēlēšanām pilsētā nodzīvojušas divus mēnešus. Rīgas un pagastu pašvaldību vēlēšanas norisa atšķirīgos laikos. Kaut tā paša gada (1920, 1922, 1925, 1928 un 1931) rudenī notika arī Satversmes sapulces vai Saeimas vēlēšanas, to iznākums zināmā mērā bija uzskatāms par simptomātisku arī šajā ziņā. Saraksti bija grozāmi – vēlētājam bija tiesības svītrot vai ierakstīt listē kandidātus no citiem sarakstiem pēc savas patikšanas.
1920. gada Rīgas domes vēlēšanās aktivitāte bija diezgan augsta – uz iecirkņiem devās 80 – 85% balsstiesīgo iedzīvotāju. Kā atzīmēja prese, aktīvākie bijuši vācieši, kuru piedalīšanās “ārkārtīgi dzīva un priekšzīmīgi organizēta”.
Daudzviet pajūgi veduši uz vēlēšanu vietām sievietes un sirmgalvjus, bet Nikolaja ielā šādi iecirknī ieradies kāds landesvērists ar visu gultu. Lai gan tie nebija oficiāli dati, ārpilsētās – Čiekurkalnā, Jāņavārtu apkaimē, Ziepniekkalnā, Torņakalnā, Āgenskalnā, Nordeķos, Iļģuciemā, arī Maskavas priekšpilsētā – piedalīšanās bijusi krietni vājāka. Rezultātus saskaitot, izrādījās, ka no 102 100 balsīm Rīgā bija nodoti nedaudz vairāk kā 70 tūkstoši.
“Jaunākās Ziņas” ar gandarījumu vēstīja, ka Rīgas pilsētas vēlēšanas “devušas latvisku domi ar pilsonisku vairākumu”. Taču galu galā visvairāk balsu ieguva sociāldemokrāti (liste nr. 3), kam domē pienācās 28 vietas no deviņdesmit. Otrajā vietā bija apvienotais vācu saraksts (liste nr. 1) ar 21 vietu. Tālāk sekoja Demokrātu savienība (liste nr. 5) ar 14 vietām un vairāki citi saraksti ar vienu diviem deputātiem.
“Vēlēšanas rāda, ka vienā tautas daļā atkal sāk parādīties komunisma zīmes. Kas gan šis komunisms ir cits kā riebīga rūsa uz veselas tautas dvēseles! Ar viņu pārnāk daļa bēgļu no Krievijas – izbadējušies, novārguši, galīgi pazaudējuši sevī tikumisko cilvēku,” šādi vēlēšanu rezultātus komentēja Kārlis Skalbe.
Sociāldemokrātu un arodnieku panākumi 1922. gada 17. marta Rīgas domes vēlēšanās bija tik necerēti lieli, ka pārsteidza pat viņus pašus. Savukārt laikraksts “Latvis” pilsonisko grupu kandidātu caurkrišanu skaidroja ar atšķirībām šo partiju un sociāldemokrātu aģitācijā. Pirmajiem tā aprobežojusies ar laikrakstiem, sapulcēm un drukātiem uzsaukumiem, avīzes lasot un sapulces apmeklējot vien piektā daļa vēlētāju, bet otrie nekautrējušies uzmeklēt viņus mājās, aģitējot tiešā veidā. Desmitās un 12. listes vadoņi Menders un Derums lielu pateicību parādā esot arī “ļaudīm, kuri nevarēja iztikt bez pilsonības skaldīšanas, veicot to pat it kā tās apvienošanas vārdā”. Ar to bija domāta Latvju vēlētāju savienība, kura turklāt dzinusi “visnesmukāko vēlēšanu aģitāciju”, noķengājot pārējās pilsoniskās grupas.
Ironizējot par jaunievēlētās Rīgas domes ikdienas grūtībām, izdevums “Latvijas Vēstnesis” vārsmoja: “Domāju es domas seklas,/ Cik tai Rīgas domei grūt’,/ Cenšas kaut no pašas pekles/ Īstos darbiniekus gūt. … Tirdzniecības komisijā/ Ievēlēts tiek skolotājs,/ Sociālā apgādībā – jauku stāstu stāstītājs.”
Dažādos laikos Rīgas domē darbojās daudzas spilgtas personības – Atis Ķeniņš, Mārtiņš Prīmanis, Berta Pīpiņa, Kārlis Ulmanis, Alberts Kviesis, Marģers Skujenieks, Arnolds Spekke, Jānis Akuraters, Rainis, Kārlis Skalbe, Valdis Grēviņš. Taču ikdienā domes darbs, protams, neritēja raiti – gan tāpēc, ka Rīgas saimniecība pēc kara atradās katastrofālā situācijā, ko apgrūtināja vēl cara laikos Lācara bankā paņemtais daudzmiljonu kredīts, gan arī, protams, deputātu sastāva sadrumstalotības dēļ. Vēlāk, 1932. gadā, kvoruma trūkuma dēļ no 23 sēdēm nenotika 13.
Kopumā Rīgā uz iecirkņiem bija devušies vietām līdz 90% vēlētāju. Ievērojama aktivitāte bija vērojama arī vietējo pašvaldību vēlēšanās 1922. gada 29. un 30. aprīlī. No ievēlētajiem vairāk nekā astoņiem tūkstošiem pagastu padomju locekļu iepriekš tajās bija darbojušies tikai labi ja piektā daļa. Visaktīvāk vēlētāji uz iecirkņiem bija devušies Valmieras un Rīgas apriņķos (gandrīz 80%), mazāk – Latgalē.
Vēl neredzēts raibums
“Daudz runāts par apvienošanos, bet tagad uz pilsētas domes vēlēšanām iet veseli 23 saraksti! Tas ir tāds raibums, kāds vēl nav redzēts. Ko lai iesāk nabaga vēlētājs ar šiem 23×90 cm kandidātiem (šādi bija vēlēšanu plakātu izmēri. – Red.), kuri vienā rindā nemaz nav pārskatāmi? Nabaga Rīga, cik viņa saskaldījusies, izjukusi! Cik maz viņa rūpējusies par savas galvaspilsētas slavu! Kāda negatavība redzama šajos 23 sarakstos!” Šādi 1925. gada 14. februārī “Jaunākajās Ziņās” savās “Mazajās piezīmēs” rakstīja Kārlis Skalbe. Viņš ar skumjām atcerējās laikus, kad vēlēšanās piedalījās politiskās partijas ar noteiktām politiskām idejām. Tagad tās “paslēpušas seju” zem dažādām politiski saimnieciskām grupām ar “grūti atminamiem nosaukumiem, un mums grūti zināt, ko vēlēt, kam nodot galvaspilsētas likteni”. Pēc K. Skalbes domām, tās ir “vēlēšanas pa tumsu”, taču dzejnieks bija arī pats gatavs sniegt vēlētājam tiešu norādi, par ko balsot – par listi nr. 6 – centriski orientēto Saimnieciski kulturālo apvienību, kuras rindās bija sabiedrībā pazīstami ļaudis Jānis Akuraters, Latvju sieviešu nacionālās līgas pārstāve Berta Pīpiņa u. c.
Neraugoties uz ziemu, priekšvēlēšanu laikā prāti sakarsa tik ļoti, ka vairākās vietās Rīgā notika asiņainas sadursmes un Tērbatas un Martas ielas stūrī atskanēja šāvieni, par kuru upuri kļuva kāds sociāldemokrātu sporta biedrības SSS (“Strādnieku sports un sargs”) loceklis.
Šo gadījumu izskatīja arī Saeimā, izsakot ierosinājumu par abu incidentos iesaistīto pušu – Latvju nacionālā kluba un SSS – slēgšanu.
Pirmā vēlēšanu diena, 28. februāris, Rīgā pagāja samērā mierīgi. Aktīvākie bija vēlēšanu “listu” aktīvisti, kuri uz visiem dzīvākiem ielu stūriem dalīja uzsaukumus – beigās ar tiem biezā slānī bija nokaisītas vai visas ielas. Lielākais balsotāju pieplūdums bijis no trijiem līdz septiņiem vakarā, un visapmeklētākais bijis iecirknis Bruņinieku ielā 24, kur pirmajā dienā nobalsojuši 22 tūkstoši vēlētāju. Gadījušies arī pārpratumi – balsot vēlējušies arī nepilngadīgie (trīs meitenes pat pasēs izlabojušas dzimšanas gadus) un ļaudis ar uzturēšanās atļaujām, bet kāds vēlēšanu biļetena vietā urnā iemetis lombarda zīmi. Netrūka arī vēlētāju, kuri bija grozījuši listes pēc savas patikšanas – tā, piemēram, kreisi orientētajā 7. listē daudzviet gandrīz visi kandidāti bija svītroti un viņu vietā ierakstīti konkurenti no pilsoņu sarakstiem. Savukārt sieviešu pretinieki svītrojuši tās gandrīz no visiem sarakstiem, bet “emancipētie” – sakopojuši vienā. Lai vai kā – vēlēšanu absolūtie uzvarētāji izrādījās domes kreisais spārns, kam visiem kopā bija 40 vietas.
Rīgā vēlēšanu cīņā lielāka nozīme nekā nacionālajiem principiem bija ekonomiskajām interesēm, bet citās Latvijas pilsētās vietējās varas vēlēšanās balsošana lielā mērā notika pēc tautību principa.
Lūk, ko vēstīja “Jēkabpils Vēstnesis” 1925. gada 20. martā: “Jēkabpils agrākie piemēri rāda, ka, neskatoties uz jauktām listēm, nacionālais princips palicis spēkā: katra tautība, izņemot varbūt vienīgi dažus latviešus, balso tikai par saviem kandidātiem un gala rezultātā domnieki domē nošķiras pēc tautībām. …
Mēs nevaram sevišķi žēloties par mūsu cittautiešu lojalitātes trūkumu pret valsti, tomēr fakti visnotaļ rāda, sevišķi lielpilsētās, ka minoritātes nejūt vajadzīgo vienību ar mums, latviešiem. Mēs nevaram būt tādi antiņi, kas nesaprot patiesos apstākļus un tic, ka tāda ideāla vienība jau tagad ir iespējama.”
Līdzīgi arī “Daugavas Vēstnesis”, vēstot par tuvajām Daugavpils domes vēlēšanām, kurās, tāpat kā Rīgā, piedalījās 23 saraksti, aicināja latviešus balsot tikai par latviešu listēm.
“Gaidu Latvijas Musolīni”
“Ar gandarījumu varam konstatēt, ka Rīgas pašvaldība sekojusi laika garam un mūsu dzīve nemitīgi iet uz augšu,” 1928. gada Rīgas domes vēlēšanu priekšvakarā “Jaunākajās Ziņās” pašslavinājās pašvaldības budžeta komisijas priekšsēdētājs, bijušais pilsētas galva Andrejs Frīdenbergs. Šā laika presē var lasīt gana kritisku piezīmju par saimniekošanu Rīgas domē – gan par pārāk lielo izdevumu budžetu, gan augošo bezdarbnieku skaitu, gan augstajiem nodokļiem, kas kā smaga nasta uzlikti iedzīvotājiem, gan “neracionālajiem” megaprojektiem (to vidū – jaunais Centrāltirgus), turklāt neesot saskatāma “skaidri izturēta noteikta saimnieciska līnija”.
Pašā vēlēšanu priekšvakarā partiju aģitatori nevarēja žēloties par klausītāju trūkumu. Visas Rīgas kaut cik pieklājīgās telpas bija pilnas ar partiju entuziastiem un līdzjutējiem, turklāt nereti vienas un tās pašas partijas “karsēji” nesmādēja arī oponentu sapulci. Jo vairāk tāpēc, ka garīgā “barība” partiju vadoņu iedvesmojošu runu veidolā tajās tika bagātīgi papildināta ar muzikāliem un aktieru priekšnesumiem.
Sociāldemokrāti dažādās Rīgas vietās – kino “Palladium”, “Grand Kino”, Ulejā, Igauņu palīdzības biedrībā un citur – šajā dienā rīkoja 21 sapulci. Demokrātiskais centrs pulcēja 900 piekritējus Lielajā ģildē un kinoteātrī “Forums”. Sapulces notika arī Āgenskalnā, Zolitūdē, Vecmīlgrāvī un citur. Pēc pulcēšanās Lielajā ģildē Saimnieciskais centrs iznomāja 20 smagos automobiļus, salādējot tajos savus piekritējus. Plakātiem plīvojot un diviem orķestriem spēlējot, košais kortežs braukāja pa Rīgas ielām, līdz tam pievienojās nelūgts pavadonis – konkurentu sociāldemokrātu auto. Kreiso sportistu skaļie kliedzieni, ka visiem jābalso par listi nr. 3, un bagātīgi izkaisītā aģitācijas literatūra daudzos atstāja iespaidu, ka šo spilgto braucienu sarīkojuši tieši viņi.
1928. gadā Rīgas domes vēlēšanās izrādījās nederīgi tūkstoš biļeteni. Uz daudziem bija interesanti uzraksti, kas šo to liecināja par vēlētāju noskaņojumu. Uz listes nr. 3, piemēram, bija rakstīts “Vēlu visus, izņemot sievietes”, uz kādas citas – “Latvijā visi strādā tikai savai kabatai”, “Tās platbikses lai iet gulēt”, “Kungi, vai gribat Rīgu pārvērst par meitu māju?”, “Neatzīstu nevienu partiju, visas tikai latus rauš” un pat – “Balsoju par Nikolaju II” un “Gaidu Latvijas Musolīni”.
Rīgas domes vēlēšanās, kā jau pierasts, uzvarēja sociāldemokrāti (32% balsu), viņiem sekoja minoritātes (29%) un pilsoniskās partijas (28,6%).
Lauku pašvaldībās 1928. gadā bija vērojama maza vēlētāju aktivitāte – Kuldīgas apriņķī – tikai 39%, bet Bauskas – 65%. Arī novados sociāldemokrāti bija saglabājuši pozīcijas un vietām tās vēl nostiprinājuši. Vislabākie panākumi viņiem bija Valmierā (tuvu pie 50% nodoto balsu), vissliktākie – Latgalē.
Pindzele, klīsterpods un runga
1930. gadā pieņemtais Pilsētu pašvaldību likums pagarināja domes pilnvaru laiku līdz četriem gadiem, bet deputātu skaitu Rīgā palielināja līdz simtam.
1931. gada Rīgas domes vēlēšanās jau startēja 38 listes ar 1923 kandidātiem – kā teiktu Kārlis Skalbe, īsts vēlēšanu karuselis! Lielajā piedāvājumu raibumā un interešu pretišķībās oponentu starpā atkal izcēlās neskaitāmas plūkšanās, atskaņām nonākot līdz deputātu ausīm.
Visvairāk starpgadījumu parasti notika plakātu līmētāju un aplīmētāju vidū. Pēdējiem par viņu izdarībām draudēja ja ne cietumsods, tad pamatīgs pēriens no oponentiem gan. Tāpēc plakātu līmēšanai partijas centās izvēlēties stiprākos puišus – parasti gan tam pieteicās bezdarbnieki, arī inteliģentie –, kam bez pindzeles un klīsterpoda līdzi bija vēl pamatīga runga. Viņi strādāja tikai pa nakts tumsu, par katru plakātu saņemot divus trīs santīmus. Dažs šādi pamanījies naktī nopelnīt pat desmit latu. Bet partiju birojos visu nakti kurējušās krāsnis, vārot klīsteri.
Kā liecina III Saeimas IX sesijas 1. sēdes stenogramma 1931. gada 17. aprīlī, 20. martā tika sastādīts protokols pret Rīgā no Auces iebraukušo SSS biedru Alfrēdu Mušu par citu sarakstu plakātu aplīmēšanu ar sociāldemokrātu plakātiem, pie tam piekaujot pilsoni Jāni Bērziņu, kuram Muša bija pārsitis lūpu un ausi. Savukārt 23. martā vairāki SSS biedri bija trokšņojuši Brīvības bulvārī iepretim bijušajam Pētera I piemineklim, apsaukājot garām ejošos pilsoņus par buržujiem un resnvēderiem. Daudzās vietās pilsētā bijuši arī izlīmēti piedauzīgi plakāti, vēršoties pret Latvijas Sieviešu apvienību (liste nr. 24). Uz tiem esot attēlota sieviete “nekaunīgā pozā” ar divdomīgu tekstu apakšā: “Te es esmu! Ņem mani! Dari, ko gribi! Pavasarī pat vismazākā mušiņa paliek dulla.” Savukārt citā vietā kāds SSS biedrs uzbrucis plakātu līmētājiem un pienākušajiem kārtībniekiem saukdams: “Ar laiku mēs tiksim pie varas! Tad visus Rīgas policistus aizsūtīs drusku tālāk – pāri Zilupei.”
Kad šo jautājumu skatīja Saeimā deputātu pieprasījuma kārtībā, pat sociāldemokrātu mazinieku deputāts Ansis Rudevics nevarēja noliegt, ka “viena otra kaušanās ir notikusi un kāds dabūja pa galvu vairāk, kāds mazāk”.
“Jāatzīstas, ka priekšvēlēšanu aģitācija Latvijā notiek vecmodīgi un primitīvi. Trūkst amerikānisma,” 1931. gadā varēja lasīt Latvijas presē.
Izrādās, dažuprāt, Latvijā būtu ieviešama prakse, ka listēs uzņem vien tādus kandidātus, kuri var uzrādīt īpašu dokumentu, uz kā parakstījušās simt personas, apliecinot, ka gatavas ne vien par viņu balsot, bet arī katra piesaistīt vēl desmit draugus.
Kas tad no tā visa iznāca? Rīgā, kur dzīvoja piektdaļa Latvijas iedzīvotāju, nelielu pārsvaru guva latviešu pilsoniskās partijas (33,4%), sekoja sociāldemokrāti (28,5%) un minoritātes (27,2%). Rīgas domē iekļuva 74 latvieši, 13 vācieši, trīs krievi, astoņi ebreji un divi poļi. Vairāk nekā pusei ievēlēto deputātu bija augstskolas izglītība.
Savukārt provincē, kur kopumā vēlētāju aktivitāte bija ievērojami mazāka, situācija bija ļoti atšķirīga – piemēram, Valkā, kur gan nobalsoja pat 92% vēlētāju, pilsoņi ieguva 13, bet kreisais spārns – 12 deputātu vietas. Ogrē pilsoņiem – deviņas pret kreisā spārna sešām vietām.
Daugavpilī visvairāk balsu ieguva latviešu pilsoņi, pēc tam – poļi un ebreju “Bunds”. Bet Ilūkstē no deviņiem sarakstiem lielāko piekrišanu guva jaunsaimnieki un sīkgruntnieki.
Pēc Kārļa Ulmaņa organizētā valsts apvērsuma 1934. gadā pilsētu domes savu darbu bija spiestas pārtraukt. Turpmāk Rīgas pilsētas valdes locekļus un revīzijas komisijas locekļus iecēla iekšlietu ministrs, bet pilsētas galvu apstiprināja Ministru kabinets pēc iekšlietu ministra ierosinājuma. Šo amatpersonu pilnvaru laiks nebija noteikts. Jautrais un haotiskais priekšvēlēšanu laiks Latvijā bija beidzies…
Kā vēlēja pagastu pašvaldības
Vēlēšanās varēja piedalīties abu dzimumu Latvijas pilsoņi, ne jaunāki par 21 gadu, ja viņi līdz sarakstu sastādīšanas dienai bija nodzīvojuši attiecīgajā pagastā vismaz četrus mēnešus.
Pagasta padomes vēlēšanām bija jānotiek novembra sestdienā un svētdienā. Vēlētāju sarakstu veidošana bija jāsāk divus mēnešus iepriekš – septembra sākumā, tad tos astoņas dienas pagasta valdes namā izlika vispārējām ieskatam. Ja vēlēšanās bija notikušas nelikumības, miertiesnesis tās varēja atcelt daļēji vai pilnā sastāvā.
Atšķirībā no Saeimas vēlēšanām, kur pietika ar pases uzrādīšanu, pašvaldību vēlēšanās bija jāņem līdzi vēlētāja kartīte, ko bija izdevusi attiecīgā pagasta vēlēšanu komisija.
Vēlēšanās nevarēja piedalīties karaklausībā esošie (izņemot tos, kuri pagastā dzīvoja tieši vēlēšanu laikā, Saeimas vēlēšanās šādu ierobežojumu nebija), kā arī par dažādiem krimināliem noziegumiem sodītas personas.
Pagastu padomes ievēlēja uz trim (no 1931. gada – četriem) gadiem vispārējās, vienlīdzīgās, tiešās, aizklātās, proporcionālās vēlēšanās.
No pašvaldību vēlēšanu vēstures
Vēlētu pilsētas pašpārvaldi Rīgā pirmo reizi mēģināja ieviest jau 18. gadsimta beigās Krievijas ķeizarienes Katrīnas II laikā.
Nākamā pašpārvaldes pārveide saistās ar 19. gadsimta otrās puses reformām. 1870. gadā pieņēma Krievijas Pilsētu likumu, kuru uz Baltiju attiecināja tikai 1877. gadā.
Vēlēšanu tiesības piešķīra visiem Krievijas pavalstniekiem, kuri bija sasnieguši divdesmit piecu gadu vecumu un maksāja pilsētai nodokļus par nekustamo īpašumu vai personīgo nodarbošanos. Vēlētāji bija sadalīti trīs klasēs (kārtās, kūrijās). Vislielākā grupa bija trešās klases pārstāvji.
Rīgas pilsētas galvas starpkaru laikā
Andrejs Frīdenbergs (1920 – 1921).
Alfrēds Andersons (1921 – 1928).
Ādams Krieviņš (1928 – 1931).
Hugo Celmiņš (1931 – 1935).
Roberts Garsils (1935).
Roberts Liepiņš (1936 – 1940).
