Suitu sievām jāstājas partijā un kas ir “Molotova kokteilis” tieslietu sistēmai. Intervija ar profesoru Ringoldu Balodi 2
Egils Līcītis, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Sakarā ar jaunajiem pārkārtojumiem tiesu varā, kur par Augstākās tiesas (AT) priekšsēdētāju ievēlēts Aigars Strupišs, bet uz ģenerālprokurora amatu Tieslietu padome apstiprināšanai Saeimā virza Rīgas apgabaltiesas tiesneša Jura Stukāna kandidatūru, aicināju uz interviju bijušo Saeimas deputātu, Latvijas Universitātes Juridiskās fakultātes profesoru Ringoldu Balodi.
Kā juristu aprindās vērtē pārmaiņas tieslietu sistēmā?
R. Balodis: Mans katedras kolēģis, Satversmes tiesnesis Gunārs Kusiņš mēdz teikt par dažām studentu izvēlētām darbu tēmām, ka tās ir “tēmas ar nemainīgu aktualitāti”.
Kopš valsts atjaunošanas un likuma par tiesu varu pieņemšanas 1992. gadā mūžīgi aktuālā tēma ir arī runas par “krīzi tieslietu sistēmā”. Sākotnēji krīze sistēmā bija dabiska, jo, protams, bija izaicinājums nomainīt tiesību sistēmu, tiesnešu korpusu ar jauniem kadriem, kuri tiesu spriestu, balstoties uz likumiem, kas lielā apjomā tika pieņemti no jauna.
Pārmetumi par darba kvalitāti ir bijuši prokuratūrai, kuras vadītājiem, tos ievēlot, vienmēr nācies solīt, ka tieši viņi šo kvalitāti uzlabos.
Tagad vienas politiskās partijas bezkompromisa virzīšanās uz absolūto tiesiskumu šobrīd provocē runāt par nozarē sasāpējušiem jautājumiem. Turklāt tā sakritis laikā, ka pienācis termiņš nomainīt kā AT priekšsēdētāju, tā ģenerālprokuroru, un, ņemot vērā Saeimas posteņus un arī tieslietu ministra amatus, ko ieņem šis politiskais spēks, šī nomaiņa nevarēja nekļūt par politisku aktualitāti.
Ja runājam par veidu, kā personas nonāk savos amatos, tad tas, kā kļūst par AT priekšsēdētāju, šķiet, ir caurspīdīgi un saprotami. Paši tiesneši vērtē kandidātus un virza uz akceptu parlamentā.
Savukārt, pirms sniegt vērtējumu par ģenerālprokurora izraudzīšanas modeli, teikšu, kādai izvirzīšanas kārtībai piekrītu es. Esmu ilgstoši pētījis Valsts prezidenta lomu un vietu konstitucionālajās tiesībās. Mūsu valstī situācija ar valsts augstāko amatpersonu konkursiem kopumā visai labi neizskatās. Tā parasti ir aizdomām aizplīvurota par slepenām ietekmēm, neatkarīgi, kādu amatpersonu pie mums izvēlētos. Tāpat kā nav labi ar amatvīru atstādināšanu.
Bet daudzviet, arī tepat blakus Lietuvā, Igaunijā, jautājumu risina bez konkursiem. Valsts prezidents uzņemas atrast attiecīgo personāliju, likt parlamentam priekšā, un deputātiem jābalso.
Parlamenta loma šai procesā nemainās, bet kandidātu izvēle tiek uzticēta prezidentam, kuram ir jāiespringst, vērtējot kandidātus. Es dodu priekšroku šim modelim, kurā prezidents uzņemas atbildību.
Negatīva ietekme konkursos ir arī apstāklim, ka uz vienu uzvarētāju ir daudzi zaudējušie. Bet katram cilvēkam ir “sāpju limits”. Ja ciešat sakāvi katrā konkursā, kurā pieteicāties, piezogas sajūta – esmu nekam nederīgs darbinieks, un tādējādi valsts ir pazaudējusi daudzus labus pārvaldes cilvēkus.
Izvēloties ģenerālprokuroru, minēšu – šim augstajam amatam valstī atbilst pieci, augstākais, desmit profesionāļi. Nevar pažobelē atrast spīdošu pērli vai nez no kuras kabatas izvilkt izcilu kandidātu. Tie ir aprobēti, zināmi, redzami cilvēki. Vien daļa no viņiem ir pieteikušies.
Politiķi ir stāvā sajūsmā par ģenerālprokurora izvirzīšanas kārtību konkursa formā, un zīmīgi – pērli tomēr atrada. Tieslietu padome noraidīja septiņus ar prokuratūru saistītus cilvēkus, paverot ceļu uz amatu kandidātam no malas, tiesnesim.
Tas tiešām zīmīgi. Esmu dzirdējis no kolēģiem tiesnešiem secinājumu –
ir tiesas viedoklis un ir Stukāna viedoklis.
Tas liecina, ka šis tiesnesis ir neparasta persona tiesu sistēmā.
Ļoti aktīvs, ar intelektu un zināšanām virs vidusmēra tiesneša, uz ko norāda doktora grāds, apveltīts ar lielām ambīcijām, turklāt viņa darbības joma ir krimināllietas.
Nav nejaušība, ka Stukāns, piepildot labās ambīcijas, drosmīgi devās kandidēt un sasniedza loģisko, vēlamo iznākumu.
Vai no Tieslietu padomes puses nebija vērojams tīšs nodoms nedot ģenerālprokurora vietu ar iestādi saistītiem vīriem, bet dīķa izkustināšanai ielaist tajā līdaku? It kā vērtētāji būtu paklausījuši prezidenta Levita izliktai atzīmei par prokuratūras darbu – zemāk par vidējo?
Lai pamatoti secinātu, jāizseko balsojuma proporcijām, kas notika vairākās kārtās. Bet tā izskatās, kā jūs sakāt.
Var vilkt nākamo līdzību – zināmā mērā pārsteigumu pašiem tiesnešiem – Strupiša nokļūšanu Augstās tiesas priekšsēdētāja amatā. Viņš bija jurists, mācībspēks un vien pēdējos sešus gadus nostrādājis AT iepretim citām tiesnešu amatpersonām mantijās, kas amatos nonāk, soli pa solim virzoties pa karjeras kāpnēm.
Tiesneši acīmredzami izraudzījās virsvadītāju “no malas” – visticamāk, vēloties svaigas asinis un pārmaiņas sistēmā.
Vai nevēlaties paanalizēt no amatiem aizejošo Bičkoviča un Kalnmeiera darbu?
Negribu kritizēt un veikt psihoanalīzi, bet, domājams, abiem aizejošiem vadītājiem bija grūti pārkārtoties, paskatīties no malas, vai neprasās pēc kā jauna.
Ņemot vērā manu pieredzi Zolitūdes lietas parlamentārās izmeklēšanas komisijā, prokuratūra, protams, varēja būt aktīvāka. Jautājums – cik ļoti var aktivizēties, jo jārunā par tieslietu sistēmu kopumā.
Tanī ietilpst policija kā izziņas vācēji, prokuratūra kā valsts apsūdzības uzturētāja un tiesa. Ja kāds no posmiem nevelk, tad nākas dzirdēt no tiesnešiem – ko varam pielemt, ja pierādījumi pirmstiesas izmeklēšanā savākti šādi tādi.
Patlaban veidojas fenomenāla situācija, ka ir jauns AT priekšsēdētājs, būs jauna prokuratūras vadība – iespēja pārmaiņām.
Tiesa gan, AT priekšsēdētājs nav uztverams kā augstākā persona tiesu sistēmā, jo katrs tiesnesis ir suverēns un spriedumos neatkarīgs. Augstākajā tiesā priekšsēdētājs ir pirmais starp līdzīgiem.
Tajā pašā laikā viņa iespēju lauks ir visai plašs. Jūtams, pēdējos gados panākts, ka daudzi tiesneši cenšas cilvēciskiem vārdiem skaidrot savus lēmumus un neslēpties kabinetos, kā praktizēja agrāk. Arī ģenerālprokurors beidzamajā laikā pārņēma aizbildināšanos, ko gan viņš varot darīt, ja prokurori esot neatkarīgi. Es esmu vadījis iestādi un nevaru nezināt, kā patiesībā notiek.
Diemžēl tieslietu nozarē tāpat kā politikā mēdz ievērot principu: vārna vārnai acī neknābj. Tas nozīmē – nepārmet otram, ja pašam pilns skapis gulošu skeletu.
Tai ziņā jaunienācējs tiesu sistēmas vadībā, protams, ir veselīgāks nekā veco kadru celšana posteņos. Bet atkal skatot ķēdīti “policija – prokuratūra – tiesa”, es neredzu īpašus uzlabojumus policijā, kur izmeklēšana atrodas bezdibeņa malā.
Par neapmācītiem, slikti kvalificētiem policistiem ģenerālprokurors Kalnmeiers runāja katrā sanāksmē, bet pats neko nedarīja. Kaut droši vien varēja pieprasīt no politiķiem, no valdības līdzekļus izmeklētāju sagatavošanā.
Tam varētu piekrist ar piebildi, ka politiskie spēki paši ilgu laiku nekādas dižas pārmaiņas negribēja, lai arī, protams, vārdos pauda raizes par notiekošo. Turklāt izskatās, ka risinājums var būt starpinstitucionāls, bet mūsu valstī mūždien ir lielas problēmas ar dažādu institūciju sadarbību.
Policijas akadēmijas “plika” atjaunošana vairs nav iespējama, bet jārunā par tādu izglītības iestādi, kas sagatavotu ne tikai policijas virsniekus, bet plaša spektra speciālistus arī Satversmes aizsardzības birojam, militārai pretizlūkošanai, muitas policijai, ugunsdzēsējiem utt.
Vai tagad atbalstāt bezkompromisa tiesiskumu?
Neteikšu, ka esmu piekritējs, bet, paskatoties uz veco politisko vidi, ir skaidrs, ka tā nevarēja turpināties.
Šobrīd atbildības fragmentējas starp resoriem. Ir liels mīnuss sistēmā, ka atbildīgs nav neviens. Šī bezatbildība turpinās, un to mēs redzam it visur arī Rīgas domē, kur vadītāji tā vietā, lai atbildētu par nolaidību, ir nokļuvuši Eiropas Parlamentā.
Paradokss, ka, neskatoties uz atsevišķiem centieniem sakārtot sistēmu (piemēram, Valsts kontroles panāktie grozījumi likumā, kas tagad ļauj sodīt amatpersonas un piedzīt zaudējumus par savām kļūdām), viss attīstās policejiskas valsts virzienā.
To apliecina arī Covid-19 pandēmijas seku novēršanas finansēšana, kad izdzīvošanas naudu valsts izmaksā gandrīz pēc VID veikta visaptveroša bezkompromisa nodokļu audita. Nevar situācijā, kad valsts aizliegusi pašiem pelnīt, nepasniegt kādu eiro izdzīvošanai.
Lai gan ar tiesību algoritmu it kā viss ir kārtībā. Nodokļi jāmaksā. No otras puses, kā juristi saka – absolūtā taisnība ir lielākā netaisnība.
Redzu, ka, lai arī nav tādas kopējas politiskās koncepcijas, bet virzība uz policejisku valsti ir acīmredzama. Īpaši tas redzams finanšu sektorā – bankas pārvērstas par policijas iecirkņiem, kuru primārais pienākums ir izsekot klientus, nevis rūpēties par klientu naudu.
Apkopojot minēto, varu teikt, ka tagad vairāk nekā jebkad liela loma ir cilvēciskajam faktoram. Amatpersonām. Ne tik daudz ministriem, bet tieši funkcionāriem un vadītājiem.
Divas ļoti augstas amatpersonas ar lielu potenciālu, kas tagad nokļūs tiesu varas spicē, – tas ir patiesībā dinamīts vai “Molotova kokteilis” sistēmai.
Kā vērtējat ekonomisko lietu tiesu, par kuras ieviešanu vienojusies Saeimas Juridiskā komisija un par kuru parlamentam atliek teikt galavārdu, bet pret kuru, starp citu, iebilduši kā Strupišs, tā Stukāns?
Ja paskatās situāciju no augšas, no ērgļa lidojuma, tad redzam lielas problēmas ar banku uzraudzību. Tā saucamā “kapitālā remonta” ietvaros to mēģina risināt, kā nu mācēdami. Atkal pievieno FKTK centrālai valsts bankai vai reorganizē Noziedzīgi iegūtu līdzekļu kontroles dienestu par Finanšu izlūkošanas dienestu. Arī rada jaunu tiesu. Kaut kas jau ir jādara.
Ekonomiskās tiesas ideja, domāju, ir iznēsāta kritikā, kas nāca no starptautiskām iestādēm, plus no cīņas pret Lembergu kā neuzveicamu dēmonu.
To veido, lai ātri, operatīvi parādītu rezultātu “Moneyval”, lai kopā ar iesaldētiem simtiem miljonu varētu parādīt starptautiskiem uzraugiem.
Šis Ekonomiskās tiesas risinājums nav panaceja un lai arī īstermiņā būs labs veids, kā atskaitīties mūsu starptautiskiem uzraugiem, bet ilgtermiņā galvassāpes tiesu sistēmai un prokuratūrai.
To jau Strupišs un Stukāns saprot itin labi. Viņi gan iebilst diplomātiski, jo skaļāki iebildumi varētu traucēt augsto posteņu ieņemšanu. Bet skaidrs, ka tiesu nozari māc lielas šaubas, vai no komandas ārā izņemti 10–12 tiesneši spēs strādāt ātrāk un efektīvāk un pēc trim četriem gadiem tie Finanšu izlūkošanas dienesta vadītājas Ilzes Znotiņas iesaldētie 300 miljoni ar asti tiks vai nu konfiscēti, vai atsaldēti tiesā vājās pierādījumu bāzes dēļ.
Tāpēc Ekonomiskā tiesa ir bumba ar laika degli – vai nu tās darbs sistēmu uzlabos, vai nu uz upuraltāra būs jāgulstas augstām tiesu, prokuratūras un policijas varas amatpersonām pēc trīs četriem gadiem, kad lietas izies visus tiesu līmeņus. Kā parasti, kaut kā nomuļļāt šoreiz neizdosies, jo to neļaus ASV finanšu noziegumu izmeklētāji.
Jautājums konstitucionālo tiesību speciālistam Balodim. Opozīcija protestē pret Saeimas attālinātas vadības metodi, kur parlamentā varu esot pārņēmuši “Ierīce”, “Aparāts” un noticis valsts apvērsums. Nez vai jālieto tik stipri apzīmējumi, bet vai jāturpina darbs tādā režīmā? Vai jūs te saskatāt antikonstitucionālus Satversmes pārkāpumus vai elementāras bailes no preses klātbūtnes?
ZZS, kas garus gadus atradusies pozīcijā un iepriekšējās Saeimās klaji ignorēja pat objektīvākās pozīcijas prasības, piemeklējusi karmiskā atmaksa. To, ko sēja, nākas pļaut.
Tajā pašā laikā man neliekas, ka tas ir labākais veids, kā darboties parlamentārismam. Jo parlamentārā ideja ir izdiskutēt jautājumus no visām pusēm, vest lietišķas sarunas. Attālināti diža saruna neveidojas.
Uz šī fona dzīt cauri valstiskus jautājumus kā administratīvi teritoriālo reformu – nav labs tonis. Iespējams, kādu brīdi tā var strādāt. Bet tam vajadzētu beigties, jo tā nav parlamentāra diskusija, kas notiek, bet diskusijas imitācijas mēģinājums. Tas nav tehnisks jautājums.
Tā nav vienkārša sapulce starp ierēdņiem. Tas nav Satversmes pārkāpums, bet politiskās ētikas un atbildības pret sabiedrību lieta.
Skārāt administratīvi teritoriālo reformu – ja jūs būtu advokāts, vai uzņemtos Satversmes tiesā aizstāvēt, piemēram, ikšķilniekus, citus novadus prasījumā atcelt, viņuprāt, nepareizo kartējumu? Vai redzat iespēju tiem, kuri nosūtījuši vēstuli prezidentam ar lūgumu neizsludināt likumu?
Diez vai te kāds būs vairs uzvarētājs. Ne valdība, kas iesāka reformu, ne pašvaldības, kuras tā neapmierina. Reformai bija jānotiek, bet ka to vajadzēja pietiekami izvērtēt, arī skaidrs.
Reformu neatcels, bet prezidents varētu atdot likumu otrreizējai izvērtēšanai, precizēšanai. Tas būtu pareizi.
Jo nav ņemti vērā arī Levita kunga ieteikumi!
Kaut vai prezidenta pozitīvā doma par vēlētāju apvienību pielaišanu vēlēšanās – tika rupji, brutāli noraidīta. Tas lielā mērā nav glīti.
Iepriekš Levita kunga uz Saeimu nestais priekšlikums par partiju finansēšanas palielināšanu aizgāja uz urrā un tika pieņemts, turpretī fundamentāli svarīgos apsvērumus par vēlētāju apvienību iekļaušanu demokrātiskajā sistēmā – ignorēja!
Bet tas būtu labs veids, kā līdzsvarot reformu caur komunikāciju ar tautu. Tagad vēlētājus pārstāvēs tikai Rīgas centrālās partijas – vai visos miestos tām ir šūniņas? Tādā veidā vara vien atsvešināsies tālāk no cilvēkiem.
Neaizmirsīsim, ka prezidents aicināja domāt par etnogrāfiskajām identitātēm, glabāt kultūrvēsturiskos novadus.
Jā, suitu sievām nāksies stāties kādā partijā. Tā ka šis stāsts ir neveselīgi attīstījies.
Lielākā daļa iedzīvotāju ir amorfi un inerti pret politiskām partijām, tāpēc svītrot bezpartijiskas vēlētāju apvienības, liegt tām startu pašvaldību vēlēšanās ir pārāk nopietns pliķis vēlētāju sejā. Vajadzētu atņemt partijām vēlēšanu starta monopolu, kamēr nav par vēlu.
