Ballīte ir sākusies 0
Valmieras teātra izrādē “Balle būs” ir gan “zelta” momenti, gan arī brīži, kad rodas jautājums – kādu mērauklu īsti izrādei likt klāt?
Valmieras teātrī arī iepriekšējos gados Ziemassvētku laikā izskanējuši koncerti, kuros skatītājam dāvanu paciņā kopā ar svētku mirdzumu iesaiņots arī kāds vēstījums. Skanējusi gan “Bellacord” klasika, gan dziesmas, kas vieno paaudzes. Pirms trim gadiem Jānis Znotiņš kopā ar Reini Suhanovu koncertuzvedumā “Tavas saknes tavā zemē” uz Valmieras teātra skatuves iedzīvināja atmodas gadu rokmūziku. Šī gada Valmieras teātra Ziemassvētku koncertu atkal veidoja Reinis Suhanovs, tā ir viņa kā režisora debija uz teātra lielās skatuves. Latvijas vēsture, izstāstīta dejā nesen tapušajā izrādē “Balle būs”, pretendē kļūt par ko vairāk nekā vienreizējs svētku pasākums: tā tiek pieteikta gan kā iesildīšanās Latvijas valsts simtgades svinēšanai, gan, iespējams, grasās arī ieņemt paliekošu vietu Valmieras teātra repertuārā.
Pirms pirmizrādes intervijās Reinis Suhanovs ir stāstījis, ka viņu šai izrādei iedvesmojusi Etores Skolas kino pērle, filma “Balle” (1983), diemžēl šis salīdzinājums nerunā par labu izrādei. Etores Skolas filma ir ģeniāla tieši ar to, ka tajā netiek izrunāts ne vārds, latviešu balles versiju lielā mērā pazudina pretenzija izstāstīt. Latvijas vēsture kopš 1905. gada, kas ņemts par atskaites punktu, ir diezgan gara, un, ja, pēc dramaturga Laura Gundara ieskatiem, aktierim, parādoties uz skatuves, monotonā atkārtojumā sevi jāpiesaka ar vārdiem “ir tāda un tāda gada tādsuntāds datums”, šie informācijas plūdi pa daļai aizlauž iespēju skatītāju uzrunāt ar tēlu, emocijām.
Otrkārt, Etores Skolas filmas drāma radās no pretrunas: deju zāles šķietamā normālība, kurā personāži bieži vien pat neapzinās laikmeta zīmogu, kas uzspiests viņu apģērbam, kustībām, pat tik intīmai jomai kā jūtu dzīve. Reizēm šīs divas vēstures stāsta puses tiek pretstatītas kā vīriešvēsture jeb oficiālā vēsture pretstatā sieviešvēsturei jeb dzīvesstāstam. “Balle būs” versijā izrādes centrā tiek iekrauta tieši vēstures vīrišķā versija, tā ir kā vispārpieņemtās, oficiāli sarakstītās Latvijas vēstures atkārtošana, kuras uzsvari ir jau ļoti paredzami: sliktie padomjlaiki, labā atmoda, mēs cietām un dziedājām. Politkorektuma triumfs, bez ambīcijai atbilstoša dziļurbuma vēstures faktos! Ja reiz uz skatuves tiek iznests Kārļa Ulmaņa portrets un fonā skan viņa uzruna, man atbilstošāk liktos arī ierakstā dzirdēt vēsturisku viņa balss ierakstu, nevis aktiera parodiju un aptuvenu stāstu. Vēl jo vairāk liecību, tostarp aktieru atmiņā, palicis par nesenajiem atmodas laikiem – tad kāpēc veidot plakātisku parodiju?
Diemžēl režisors Reinis Suhanovs nav uzticējies ne aktieru spēles radītajiem dzīvajiem brīžiem, ne arī mūziķu improvizācijas momentiem. Pieteiktais vēstures stāsts izrādi dzen uz priekšu pārlieku neatslābstošā tempā. Aizvien jaunas, dramatiskiem tekstiem, skaņu efektiem pastiprinātas epizodes aizslauka no skatuves tik tikko iezīmēto mazā cilvēka likteņstāstu, reizē ar viņu – arī iespēju līdzi domāt, līdzi just un piedalīties vēstures izdzīvošanā.
“Balle būs” uz skatuves sapulcina triju paaudžu aktierus – lielisks ir Rihards Rudāks, Januss Johansons, skatītāju priekšstatos abi ir ne tikai aktieri, bet arī personības un visas spēlētās lomas, reizē ar to vēstījumu kopā ņemtas. Turpat blakus jaunie un ļoti talantīgie – Rūta Dišlere, Rihards Jakovels. Visus izrādē iesaistītos pieminēt nespēšu, vēl tikai vienu: par savdabīgu izrādes centru kļūst Kārlis Neimanis, lieliski dziedot un spēlējot sava vectēva vijoli.
Tieši tā man šajā izrādē pietrūka – cilvēciskā mēroga. To pašpietiekamo brīžu, kuros režisora vai runātā vārda iejaukšanās bija lieka. Tas attiecas gan uz mūziku, piemēram, kad viens no mūziķiem dzīvā dziedājumā kopē 20. gadu mūzikas zvaigžņu stilu. Gan arī uz deju – epizode, kurā deju zālē parādās sieviete ar bērnu un dejas sarežģītajā zīmējumā neuzticīgais precinieks dejo pārmaiņus gan ar nolūkoto bagāto brūti, gan sava bērna māti, pierāda, ka bez teksta šajā izrādē varētu arī iztikt. Horeogrāfes Ingas Raudingas iestudētās dejas ir lieliskas, un arī aktieri tās izpilda spoži.
Kopumā izrādi novērtēt ir ļoti grūti – tajā ir gan zelta momenti – padomju tautasdziesmas, “mazo gulbīšu” deja Staļina bērēs, Rūtas Dišleres reps, Ingas Siliņas stāsts par sadzīves preču taloniem. Bet ir arī brīži, kad rodas jautājums – kādu mērauklu īsti izrādei likt klāt? Labi nospēlētam un nodejotam Jaungada koncertam – par daudz teksta! Vērtēt kā teātra izrādi? Patiesību sakot, brīžam zāles reakciju vērot ir interesantāk nekā uz skatuves notiekošo: publika dzīvi reaģē uz atpazīstamām melodijām, tērpiem, situācijām, nevis teātra brīnumu. Taču visdiskutablākā man šķiet veltījuma Latvijas simtgadei mēraukla. No vienas puses – balle tik tiešām ne tikai būs, bet jau ir sākusies! Taču es līdz kliedzienam iestātos par ideju ziņā svaigāku ekskursu Latvijas vēsturē nekā mūsu kopīgi iemācītās vēstures versijas atkārtošanu un tīksmo sildīšanos pie kopīgo atmiņu ugunskuriem.
VĒRTĒJUMS
Režija 2
Horeogrāfija 5
Aktieri 4
Uzziņa
Lauris Gundars, “Balle būs”, iestudējums Valmieras Drāmas teātrī
Režisors Reinis Suhanovs, muzikālais vadītājs, komponists un aranžētājs Emīls Zilberts, horeogrāfe Inga Raudinga, kostīmu māksliniece Anna Heinrihsone.
Lomās: Inga Apine, Rūta Dišlere, Dace Everss, Rihards Jakovels, Januss Johansons, Ilze Lieckalniņa, Linda Mīļā, Oskars Morozovs, Kārlis Neimanis u. c.
Nākamā izrāde: 27. janvārī.
Vārds skatītājiem
Līvija, zemnieku saimniecības īpašniece Valkas novadā: “Redzētais pārsteidza ar mācību, ka vienalga kādi laiki un iekārta, cilvēki vienmēr ir pratuši atrast prieka stariņu. “Balle būs” ir gan skumjš, gan rotaļīgs, gan problemātisks pārskrējiens Latvijas vēsturei simts gadu garumā.”
Elita, studente no Rīgas: “Uz izrādi biju kopā ar vecmāmiņu, un viņa smējās, ka redzējusi sevi – tieši tā, kā attēloja aktieri, arī viņa savulaik gatavojusies koncertam par godu oktobra revolūcijas gadskārtai. Manuprāt, kaut gan Reinis Suhanovs ir uzsvēris, ka izrāde nav paredzēta kā vēstures grāmatas interpretējums, tieši vēsturiskie loki ļoti trāpīgi un precīzi akcentēja konkrēta brīža valstisko situāciju.”
Dagmāra, mājsaimniece: “Fantastisks aktieru sniegums. Īpaši sulīgas bija ainas ar lielajām rūtainajām somām no gadiem, kad daudzi centās kļūt par uzņēmējiem, pārdodot citur pirkto. Es toreiz strādāju Rīgā, Preses namā, un spilgti atceros, kā visa foajē telpa bija piebāzta ar šiem biznesmeņiem.”
Juris, pensionārs, politiski represētais: “Šī nu reiz bija Valmieras teātra kārtējā zvaigžņu stunda. Es piedzimu sādžā pie Baikāla ezera, vecmāmiņa palika turienes kapos, mamma un tētis atgriezās. Kad uz skatuves no Sibīrijas atgriezās tēvs (aktieris Arnolds Osis) un Ilzes Pukinskas atveidotās varones dēls (aktieris Kārlis Neimanis), vairs nespēju valdīt asaras…”
Sagatavojusi ILZE GALKINA
