Ballīšu un finanšu skandālu ēra. Iznākusi grāmata par Latviju pagājušā gadsimta 20. un 30. gados 0
Dzīve kā ballīte ar moto “Dzīvo, kamēr dzīvs!” –, bet uz parāda vai, ieķīlājot mantas lombardā. Īstenās latvju zeltenes meklējumi un ģimenes vērtības iepretī šķirto laulību skaita kāpumam. Spriedelēšana par skolotāju atalgojuma lielumu līdzās burvju un dziednieku popularitātei.
Izdevniecībā “Latvijas Mediji” klajā nācis Anitas Bormanes grāmatas “Skaists bij’ tas laiks” turpinājums, kas pieteikts arī kā “Kā var aizmirst… Latvijas dzīves ainas 20. gadsimta 20.–30. gados”.
Intervijā autore izceļ, ka grāmata nepretendē uz pētījuma statusu un ka tās centrā ir skatījums uz laikmetu no parastā cilvēka pozīcijām, smeļoties vēsturisko materiālu laikmeta liecībās – presē, arhīvos, laikabiedru atmiņās. Tas ir mūsu vecvecāku, vecvecvecāku skatījums, līdz ar to – mūsu visu kopīgā vēsture.
Kāpēc ir svarīgi pievērsties vēsturei no parastā cilvēka viedokļa?
Latvijā tā vēsturiski izveidojies, ka tieši politiskā vēsture ir ļoti nozīmīga, jo cieši saistīta ar mūsu nacionālās identitātes un valstiskās nepārtrauktības jautājumiem. Rietumu historiogrāfijā pēc Otrā pasaules kara dominējoša ir bijusi “uzvarētāju” koncepcija, kam mums nācies ļoti turēties pretī.
Vēsturnieku izpētes centrā ir bijušas spilgtas vēsturiskas personības, notikumi, bet parasto cilvēku dzīves aspekti līdz ar to palikuši it kā otrajā plānā.
Jā, tiek pētīta sociālā atmiņa, ko veic LU Sociālo zinātņu fakultātes Sociālās atmiņas pētniecības centrs, ir vēsturnieki, piemēram, Vita Zelče, Ineta Lipša vai Mārtiņš Kaprāns, kuri šajā jomā paveikuši ļoti daudz un veiksmīgi, bet veids, kā uz vēsturi lūkojos es, ir vēl nedaudz savādāks: mani interesē parasto, ikdienas cilvēku dzīve, izvēles un motivācijas uz konkrētā laikmeta fona.
Ar ko atšķiramies no tā laika posma latviešiem? Lasot rodas priekšstats, ka ne ar ko īpašu!
Lai arī tā laika sabiedrības dzīves ārējās izpausmēs it kā var atrast daudz līdzību ar mūsu laikmetu – tie paši strīdi, kašķi, ecešanās par sīkumiem, kāpšana uz vieniem un tiem pašiem “grābekļiem” –, man tomēr šķiet, ka kaut kas atšķiras pašos uztveres un attieksmes pamatos – pašiem pret sevi kā šīs valsts pilsoņiem un pret valsti kā vērtību. Arī šajā nozīmē pusgadsimts padomju okupācijas ir nodarījis grūti dzēšamu ļaunumu.
Tobrīd minoritātes bija Latvijas valstij lojālas, piemēram, vācbalti veidoja ne vien saimniecisko eliti, bet arī intelektuālo kodolu.
1925. gadā 68% iedzīvotāju dzīvoja laukos, un arī vēlāk šis skaitlis mainījās maz, tā bija pamatā patriarhāla sabiedrība, taču pilsētās nonāca it visas Eiropas un pasaules vēsmas.
Dāmas un kungi tērpās pēc pēdējās Parīzes modes, dejoja čārlstonu, lambetvoku, valsi, rumbu, gāja uz randiņiem un skaistumkopšanas saloniem, un, ja maks ļāva, taisīja pat plastiskās operācijas.
Oficiālais kurss 30. gadu beigās bija uz lauku un pilsētu dzīves līmeņu izlīdzināšanu.
Aiz muguras bija Neatkarības karš, kurā latvieši ar sabiedroto, arī Polijas, Igaunijas palīdzību bija uzvarējuši. Tas gan nav pētīts, bet domāju, ka kaut kādā mērā dzīves uztveri toreiz ietekmēja arī uzvarētāja psiholoģija, kas tika arī rosināta valsts un izglītības līmenī.
Taču jāatzīst, ka arī tolaik, it sevišķi parlamentārās demokrātijas posmā, netika taupīti nesaudzīgi pārmetumi par korupciju, dažādām problēmām.
Tas liecina par vārda brīvību?
Parlamentārisma posmā noteikti, brīžiem šī kritika izskanēja pat daudz asāk nekā mūsdienās, ja ņem vērā, cik salīdzinoši ierobežoti bija informācijas resursi.
Kopumā tā bija sabiedrība ar citādu, daudz spēcīgāku, asiņainās kaujās un dienišķās izdzīvošanas cīņās norūdītu mugurkaulu. Šobrīd, manuprāt, uzstādījumi par valsti, nacionālo identitāti un patriotismu ir diezgan izplūduši.
Vai tā laika latvietis bija turīgāks? Kāda bija iztikšana?
Materiālās iespējas, sociālais nodrošinājums ļoti atšķīrās. Nevar salīdzināt, kā iztika vidēja ranga ierēdnis ministrijā (par ierēdņu atalgojumu grāmatā ir vesela nodaļa – red.) un, piemēram, nabadzīgs lauku saimnieks vai laukstrādnieks.
Vienlaikus Latvija, piemēram, bija vienīgā valsts pasaulē, kas apdrošināja laukstrādniekus slimību gadījumā. Tāpat – viena no pirmajām Eiropā, kur sievietēm pienācās vēlēšanu tiesības.
Bija centieni mazināt sociālo nevienlīdzību, nelielajās saimniecībās vajadzēja veidoties turīgam vidusslānim. Tagad dzīve ir nesalīdzināmi vieglāka, bet mēs to nenovērtējam.
Tobrīd taču nebija nekādu sociālo garantiju. Faktiski visus 20. un 30. gadus valsts piešķirtās vecuma pensijas pēc būtības vairāk bija sociālie pabalsti vai pateicība, kas pienācās stipri ierobežotam personu lokam.
Kaut cik stabils pamats zem kājām bija ierēdņiem – viņiem bija tādi labumi kā 13. alga, dažādi pabalsti.
Zemniekiem nekā tamlīdzīga nebija.
Vienlaikus lasot nepamet ballītes atmosfēra – uzdzīve sita augstu vilni!
Iespējams, tā bija psiholoģiska aizsargreakcija pēckara laikā: nezini, kas būs rīt, tāpēc dzīvo, kamēr dzīvs. Ironija valdīja gan attieksmē pret sevi pašu, gan pret to, kas notiek apkārt.
Turklāt ballīte bijusi uz krīta. Tas, kā apraksti, kā ņemti kredīti, stipri atgādina ātro kredītu bumu šodien. Interesanti, ka vēlāk valsts garantējusi daudzu ierēdņu parādus!
Tas bija valstisks lēmums, jo viņu parādi – kopumā to apjoms tika lēsts uz vismaz 10 miljoniem latu – tā laika Latvijas valsts budžetam bija šausminoši.
Turklāt tā, kā minēts grāmatā, nav pilna aina, jo pienākuma deklarēt ienākumus un izdevumus jau tolaik nebija. Tas bija arī ar valsts drošību un stabilitāti saistīts jautājums, jo, kā zināms, finansiāli labils cilvēks ir viegli ietekmējams.
Taču kopumā sabiedrībā, gan balstoties latviešu mentalitātē, gan arī iedvesmojoties no valdošajām “vēsmām” Eiropā, tolaik daudz populārāks bija taupības motīvs.
Tajā pašā laikā, kā 1938. gadā rakstīja “Kurzemes Vārds”: “Kas nepērk grāmatu vai laikrakstu aiz taupības, kas neiet uz teātri aiz taupības, nerīkojas pareizi, jo noziedzas pret savu garu.” Šo izpratni mēs varētu mācīties.
Ar ko izskaidrojama tā laika interese par faķīriem un burvjiem?
Tas bija vērojams visā Eiropā – galdiņa dancināšana, dažāda ranga un līmeņa okultistu pielūgsme, psihiskās attīstības akadēmijas… Latviešiem vispār bija maniere ņemt piemēru no citām valstīm – ne vien Eiropā, bet arī ASV, kur par iedvesmu kalpoja kredītu un vekseļu sistēma. Līdzīgi bija ar burvjiem, kuri arī daudz ceļoja.
Lasot arī radās iespaids, ka tolaik likumi bijuši daudz bargāki, piemēram, kādai sievietei par vekseļa zādzību piespriests trīs mēnešu reāls cietumsods. Vai tas padarīja latviešus likumpaklausīgākus?
Tā laika sodu sistēma un tās efektivitāte būtu atsevišķas izpētes vērta, tomēr pieņemu, ka respekts bija lielāks.
Turklāt cietumos lika ne tikai sīkus blēžus, bet arī par lieliem nodarījumiem, piemēram, viens no tā laika skandalozākajiem finansistiem, kādu brīdi Latvijas Bankas galvenais direktors Edgars Švēde tika tiesāts pat divas reizes – pirmo reizi neveiksmīgi, bet 1934. gadā tomēr ielikts cietumā par finanšu pārkāpumiem.
Viņš gan bija pamanījies sašmucēties ļoti dažādos veidos, vispirms Latvijas Bankā, tad – Ventspils bankā. Bija arī citi augsta ranga ierēdņi, kas nonāca kroņa maizē.
Arī tiesas procesi nebija tik gari kā šodien, ceļš līdz sodam bija īsāks.
Vai pati gribētu dzīvot tajā laikā?
Laikam gan tomēr ne. Nav pamata starpkaru Latviju pārlieku romantizēt, jo dzīve bija grūta. Latvijas sabiedrība bija stipri patriarhāla, sievietei bija grūti izsisties. Nodaļā par latvju zeltenēm esmu aprakstījusi, kādi bija priekšstati par ideālu latviešu sievieti – vai nu bārenīte, vai trauslā vijolīte, vai ugunīgā hetēra.
Vispusīgi izglītota, bet ne par daudz – nebija vajadzīgs, ka sieviete studēdama “ķēmojas” pakaļ vīrietim, jo viņa “zaudē caur to savu daiļumu un sievietību”. Taču man vienmēr licies – ņemot vērā tautas augsto izglītības līmeni un čaklumu, ja ne noziedzīgā padomju okupācija 1940. gadā, Latvijas labklājība šobrīd būtu vismaz Dānijas, Beļģijas, Nīderlandes līmenī. Tāpēc daudziem šis aizgājušais, varmācīgi atņemtais laiks vēl šobrīd šķiet kā pazudusī sapņu zeme.
Intervija tapusi sadarbībā ar izdevniecību “Latvijas Mediji”.
Izdevniecībā “Latvijas Mediji” klajā nācis Anitas Bormanes grāmatas “Skaists bij’ tas laiks” turpinājums, kas pieteikts arī kā “Kā var aizmirst… Latvijas dzīves ainas 20. gadsimta 20.–30. gados”.
Grāmatu var nopirkt Latvijas grāmatu veikalos, kā arī izdevniecības “Latvijas Mediji” e-veikalā.
