Balle Pelnrušķītei 0
Turpinām iepazīstināt ar ģimenēm, kurām AS “Laima” palīdzēja satikties pagājušā gada nogalē. 11. janvāra “Mājas Viesī” stāstījām par Voronko un Rudušu-Cvetkovu saimēm. Šoreiz — MŪRNIEKU un GALVANOVSKU-BĒRZIŅU ģimeņu tikšanās mirkļi.
Ar Galvanovsku-Bērziņu ģimeni satiekos pagājušā gada nogalē laikā starp Ziemassvētkiem un Jauno gadu. Mirdz rotāta egle, galds balti klāts, uz tā dažādi našķi un smaržo pēc kafijas. Mājup atbraukušās Kristīnes mamma Anna cienā ar īpašam brīdim taupītu dzērienu. Annas kundze tagad ticot, ka brīnumi notiek.
Kristīne jau gadu dzīvo un strādā Anglijā. Pirms gada viņu turp piespieda doties finansiālie apstākļi. Mājās pie vecvecākiem palika Kristīnes meita. Tā kā Ziemassvētku laikā lidojumu biļetes ir ļoti dārgas, bija skaidrs, ka ģimenes svētkus Kristīnei nāksies pavadīt svešumā.
Kristīnes mamma gan dzirdējusi par “Laimas” akciju, tomēr nemaz nav mēģinājusi savas ģimenes stāstu pieteikt, jo konkursos nekad nav veicies. Tomēr to, nevienam nezinot, izdarīja Kristīnes māsa Andra. Neko nepaskaidrojot, viņa no mammas vien uzzinājusi māsas personas datus. – Pēc divām dienām viņa man zvana un raudot saka – mammu, Kristīne Ziemassvētkos būs mājās! – nespējot valdīt asaras, stāsta Anna. Prieks bijis tik milzīgs, ka 12 dienas līdz Kristīnes atlidošanai mammai ritējušas kā gadi. – Skatījos pulkstenī un šķita – tas nemaz neiet uz priekšu.
Kristīnei laimīgajā dienā zvanījusi māsasmeita un sajūsmā pavēstījusi viņai prieka vēsti. Draugiem un kolēģiem Anglijā Kristīne teikusi, ka tagad arī viņai ir iemesls par laimīgo datumu atzīt 12.12.12.
– Pirmajā dienā vēl nemaz nespēju īsti izjust, ka esmu Latvijā. Tikai 25. decembrī pamostoties aptvēru – tik tiešām esmu mājās… Šī man ir brīnišķīgākā dāvana. Gluži kā balle Pelnrušķītei, – teic Kristīne.
– Katru gadu Ziemassvētkos satiekamies šeit, pie mammas un tēta. Nevajag neko daudz – tikai būt visiem kopā.
Vecāki kā parasti kopīgi klājuši brīnišķīgu svētku galdu – cepti pīrāgi, tētis kā allaž pierādījis savu meistarību salātu gatavošanā, pušķota eglīte un tad visi ļāvušies sirsnīgām sarunām.
Diemžēl Kristīnes māsas ģimeni neilgi pirms svētkiem pāršalca skumja vēsts – mūžībā aizgāja Andras vīratēvs. Tāpēc Andra svētkos nevarēja būt kopā ar māsu un vecākiem, tomēr no sirds priecājas par Kristīnes iespēju tikties ar meitiņu un vecākiem.
Darbs šokolādes fabrikā Anglijā ir ļoti smags – jāstrādā 12 stundas, arī naktīs. Sākotnēji bijis grūti pierast pie konveijera darba, stāvot kājās, turklāt darba devēji esot ļoti prasīgi, par vismazāko pārkāpumu vai aizķeršanos var palikt bez darba. Lielās slodzes dēļ brīžiem jau sācis jukt, kas šodien par dienu, kāds datums. Tomēr Kristīnei Anglijā liels atbalsts ir tautieši. Daudzi no viņiem nu kļuvuši par labiem draugiem un kliedē skumju brīžus.
Ģimene ar Kristīni ikdienā sazinājusies internetā. Ar mammu viņu vieno kāda daudz spēcīgāka saikne: – Kad ir ļoti skumji, es to cenšos neizrādīt ģimenei, jo zinu, ka mamma tad satrauksies, tomēr viņa uzreiz jūt, ja kaut kas nav kārtībā. Attālums šai saiknei nav šķērslis.
Kad mammu piemeklē skumjas, palīdzot dzeja, Bībele un sarunas ar mazmeitiņu Lindu, kura, lai gan ļoti patstāvīga, tomēr arī ļoti ilgojas pēc savas mammas Kristīnes.
Parasti jauno gadu Kristīne sagaida kopā ar draugiem, bet šogad nolēmusi būt tikai ar ģimeni. Ilgas pēc mājām bijušas tik spēcīgas, ka gribējies ik mirkli pavadīt ar tuvajiem.
– Gads prombūtnē ir ārkārtīgi ilgs laiks, kas ļoti daudz ko liek saprast, tas ir mainījis manu vērtību izpratni un skatu uz dzīvi, – domīgi teic Kristīne. Tas, kas kādreiz šķitis gluži vai traģēdija, tagad izrādās vien nieki. Viņa atskārtusi, ko patiesi savā dzīvē vēlas. Svarīgākais – būt kopā ar ģimeni. – Es darīšu visu, lai manai meitai nekad nebūtu jāaizbrauc. Tas nu ir droši.
Kristīne arī ļoti cer, ka drīzumā varēs atgriezties dzimtenē uz palikšanu. Jau pavasarī viņa nolēmusi braukt uz Latviju un centīsies šeit atrast darbu. – Es nevaru tur iedzīvoties, es nejūtu sevi tajā valstī, man vajag mājās… man vajag Latvijā.
– Šī “Laimas” akcija ir brīnišķīgākā, kāda jelkad bijusi. Visas automašīnas, nauda un ceļojumi nobāl šādas cilvēcīgas balvas priekšā – gūt iespēju satikt savus mīļos. Vēlu, lai arī nākamajos gados kāda ģimene saņemtu šādu vārdos neizsakāmu dāvanu, – atvadoties teic Kristīnes mamma.
