Balkānu integrācija kavējas 0
2003. gadā Salonikos Eiropas Savienības (ES) Padome apstiprināja Balkānu pussalas integrācijas projektu, paziņojot, ka “Balkānu nākotne ir Eiropas Savienībā”. Neformāli tika noteikts mērķis pabeigt šo integrāciju līdz 2014. gada nogalei. Ir pagājuši 11 gadi, bet tikai Slovēnija un tagad arī Horvātija pa šo laiku ir kļuvušas par pilntiesīgām ES dalībvalstīm. Kādreizējais optimisms ir noplacis. Balkānu samitā Dubrovnikos 15. jūlijā astoņu Balkānu valstu vadītāji pauda vēlmi pēc ciešākām ekonomiskām saiknēm savā starpā un ar ES.
Uz priekšu lēnām
Pirms 11 gadiem Eiropā valdīja pacēlums – bija sākusi cirkulēt vienotā valūta, Atēnās tika parakstīts Pievienošanās līgums, pēc kura ratifikācijas 2004. gadā ES papildināja 10 jaunas dalībvalstis, arī Slovēnija. Šo nozīmīgo vēsturisko notikumu gaisotnē šķita reāli, ka līdz 2014. gadam – Pirmā pasaules kara simtgadei – arī citas Balkānu reģiona valstis varētu spert tādu pašu soli.
Pa šiem gadiem Balkānu integrācija ES ir virzījusies uz priekšu, taču ļoti lēni. Horvātija 2013. gadā ir iestājusies ES. Maķedonija, Melnkalne, Serbija un Albānija ir ieguvušas kandidātvalsts statusu, un divas no tām sākušas iestāšanās sarunas, bet Kosova un Bosnija un Hercegovina joprojām kavējas pie starta līnijas. Iecere par jaunu paplašināšanās vilni, kas ietvertu visu Balkānu pussalu, ir izgāzusies.
Kāpēc neizdevās?
Balkānu problēmām veltītais portāls “obc.org” analizē neveiksmes cēloņus, atgādinot, ka deviņdesmitajos gados Balkānos nenotika tāds pats identitātes pārdefinēšanas process kā Latvijā un kaimiņvalstīs pēc PSRS sabrukuma. Dienvidslāvijas sociālisma periods beidzās ar karu un robežu pārskatīšanu, Albānijā – ar valsts struktūru sabrukumu. Balkānu valstīs kopumā pāreja no sociālisma uz demokrātiju notika ļoti lēni, vadošajos amatos nereti vēl vairākus gadus palika līdzšinējie sociālisma vadoņi. Tāpēc motivācija, kas bija aktuāla 2004. gadā uzņemtajām valstīm, nedarbojās Balkānu valstīs.
2004. gada ES paplašināšanās bija izņēmuma gadījums, uzskata “obc.org” autori, jo to vadīja nepieciešamība “atkalapvienot Eiropu”, ko bija sadalījis aukstais karš. Tagad sabiedrības noskaņojums ir mainījies, sabiedrisko domu aizvien vairāk uztrauc migrantu plūsmas, bet Balkānu valstis netiek uzskatītas par daļu Eiropas, ko nepieciešams atkalapvienot, bet drīzāk par nemierīgu perifēriju, kas jāsaved kārtībā, lai izvairītos no jaunām problēmām.
Turklāt pēc Rumānijas un Bulgārijas pievienošanās 2007. gadā, kas notika, neraugoties uz vairākām neatrisinātām problēmām (tostarp politiski atkarīgu un korumpētu tiesu sistēmu), ES ir vēl vairāk pastiprinājusi prasības kandidātvalstīm. Arī atsevišķas ES dalībvalstis liek šķēršļus jaunu valstu virzībai uz ES savstarpēju nesaskaņu dēļ. Šādu attieksmi Eiropas Komisija ir nosodījusi, tomēr tā notiek aizvien biežāk. Piemēram, Rumānija un Bulgārija ir centušās aizkavēt sarunas ar Serbiju tikai tādēļ, ka pašas netiek uzņemtas Šengenas zonā, bet Slovēnija neveiksmīgi centās nobloķēt Horvātijas uzņemšanu ES savstarpējo nesaskaņu dēļ par Pirano līča sadalījumu.
Joprojām ES prioritāte
Balkānu valstu integrācija ir viena no ES prioritātēm – atzina jūnijā notikušās Centrāleiropas valstu ārlietu ministru sanāksmes dalībnieki. “Uzņemos atbildību Itālijas prezidentūras laikā ES Padomē panākt, lai tā tiešām būtu visas ES prioritāte,” teica Itālijas ārlietu ministre Federika Mogerīni, kura uzsvēra: “Balkānu valstu integrācija ES ir svarīga abām pusēm – gan Balkānu reģionam, gan pašai ES. Esmu pārliecināta, ka paplašināšanās process ir Eiropas projektu priekšgalā.”
Horvātija jau ir pierādījusi, ka mērķis ir sasniedzams, un ir uzņēmusies būt par vilcējspēku, nevis bremzētāju pārējo reģiona valstu integrācijai. Albānijā aizvadītā gada parlamenta vēlēšanas parādīja, ka demokrātiska valsts pārvalde ir iespējama, un šā gada jūnijā Albānijai tika piešķirts ES kandidātvalsts statuss. Serbijas un Kosovas attiecības ir normalizējušās, pateicoties ES vadītajām sarunām aizvadītajā gadā, un abas valstis tādējādi ir paspērušas soli tuvāk integrācijai ES.
Daudzi citi jautājumi vēl ir risināmi, tostarp Konstitūcijas izmaiņas Bosnijā, demokrātiska varas nomaiņa Melnkalnē, strīda atrisinājums par Maķedonijas nosaukumu, ko Grieķija uzskata par piederīgu savai kultūrai. Daudzi eksperti uzskata, ka reāls mērķis būtu Serbijas uzņemšana ES 2022. – 2025. gadā un pārējo reģiona valstu iestāšanās ES vēl pēc tam. Aizvadītie 11 gadi ir noderējuši Briselei, lai pilnīgāk novērtētu situāciju un pielāgotu savu integrācijas stratēģiju Balkānu valstu specifikai. Nākamie 11 gadi parādīs, vai šī jaunā stratēģija ir pareiza.
