Karš Ukrainā skaudri izgaismo Serbijas un visu Rietumbalkānu duālo dabu 0
Imants Frederiks Ozols, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Rietumbalkāniem kopumā, bet it sevišķi Serbijai, karš Ukrainā kļuvis par ģeopolitisku ūdensšķirtni. Belgrada arī neslēpj vēlmi sadarboties ar Kremli. Rietumu sadarbībā ir nauda un vairumam serbu vēlamais attīstības modelis, toties Krievija atbalsta serbus nacionālajā jautājumā un, tieši tāpat kā Belgrada, nepieņem Kosovas neatkarību.
No otras puses, kad Eiropas priekšpostenī jau plosās karš, ne Briselei, ne Vašingtonai tālāks Serbijas flirts ar Kremli nebūs pieņemams.
Kā nu rīkosies Belgrada, un kāpēc šī problēma skar arī Bosniju un Hercegovinu?
Vispirms nedaudz ģeogrāfijas un vēstures, kam ir liela nozīme reālajā stāvoklī un iespējamajos nākotnes scenārijos. Par Rietumbalkāniem pieņemts saukt šādas sešas Balkānu reģiona valstis: Albāniju, Bosniju un Hercegovinu, Kosovu, Ziemeļmaķedonijas Republiku, Melnkalni un Serbiju.
Kā savulaik izteicās kāds latviešu tūrisma gids, kurš strādāja šajā reģionā, viņam te patīkot viss – daba, kultūras pieminekļi, cilvēki un sirsnīgums. Viss, izņemot Serbiju. Un patiesi priekšstats par lielāko un potenciāli ietekmīgāko Rietumbalkānu valsti Rietumos ir negatīvs.
Serbija – lielākā ekonomika
Serbija, turklāt ar lielu atrāvienu no reģiona kaimiņvalstīm, ir pārliecinoši lielākā Rietumbalkānu ekonomika.
2020. gadā tās iekšzemes kopprodukts bija teju 48 miljardi eiro (Latvijai – 30,35 miljardi eiro). 2021. gada faktiskie skaitļi gan vēl nav pieejami, taču tika prognozēts IKP lēciens līdz 55 miljardiem eiro.
Otrā lielākā Rietumbalkānu ekonomika ir Bosnija un Hercegovina ar salīdzinoši nepilniem 18 miljardiem eiro. Starp citu, Bosnijas un Hercegovinas sastāvā ir arī … Serbu Republika (Република Српска – serbu valodā); tās galvaspilsēta – Baņa Luka. (Nejaukt ar Serbiju (Republika Srbija/Србија), kuras galvaspilsēta – Belgrada!) Serbu Republika, kas ir Bosnijas sastāvā, ir entitāte, proti, valstisks veidojums ar serbu vairākumu tajā, kas kopā ar etnisko bosniešu un horvātu teritoriju apvienoti sarežģīti pārvaldītā Bosnijas un Hercegovinas valstī.
Neskatoties uz labo ekonomisko potenciālu, Serbiju pavada bieži vien skaidri nedefinēta, negatīva attieksme no rietumvalstu politikas veidotājiem. Par to, apmeklējot Ķīnas un 16 Centrālās un Austrumeiropas valstu samitu (tā dēvētais 16+1 samits) Belgradā, pārliecinājās arī šī raksta autors.
Vieni norāda uz atpalicību, citi atgādina par Dienvidslāvijas karu un Serbijas nevēlēšanos pieņemt Rietumu skatījumu uz tā laika notikumiem; vēl citi ar aizdomām vēro oficiālās Belgradas diplomātiskās attiecības ar Ķīnu, Mjanmu, Kubu un Vjetnamu.
Serbijas īpatnība, kas daudziem nav pieņemama, ir tā, ka valsts sevi uzskata par Dienvidslāvijas mantinieci.
Starp citu, Serbijai ir arī diplomātiskās attiecības ar Ziemeļkoreju, turklāt tās tiek vērtētas kā labas.
Interesanti, ka Deivids Binders – pazīstams amerikāņu žurnālists, kurš savas karjeras sākumā strādājis Austrumvācijā, Padomju Savienībā un Kubā, bet vēlāk ziņoja arī par kariem, kas izcēlās, sabrūkot Dienvidslāvijai, izteikto nepatiku pret Serbiju saista ar ASV un sabiedroto izvēli, kurā pusē nostāties Dienvidslāvijas karos.
Ķīnas paātrinājums un Krievijas plecs
Lai gan Serbija ir salīdzinoši nabadzīga valsts, kur pēc dažām aplēsēm pat ceturtā vai piektā daļa iedzīvotāju atrodas zem noteiktā nabadzības sliekšņa, tomēr tai ir labs ekonomiskais potenciāls, kur liela loma ir tieši dzelzceļam. Pa to Ķīnas kravas no Padebešu Impērijai piederošās Pirejas ostas Grieķijā jau nonāk Ziemeļmaķedonijā, no turienes – Serbijā, bet no Serbijas – Ungārijā.
Pirejas–Skopjes–Belgradas–Budapeštas dzelzceļa līnija ir palielinājusi Ķīnas stratēģisko ietekmi Balkānu valstīs un Centrāleiropā. Par modernu ātrgaitas dzelzceļa satiksmes izveidi šajā maršrutā 2015. gadā vienojās Ķīnas premjers L. Kecjans, Serbijas prezidents A. Vučičs un Ungārijas premjers V. Orbāns.
Sākotnējie plāni bija pārāk optimistiski: tika cerēts, ka jaunais dzelzceļš sāks darbu 2025. gadā. Tomēr Ungārijas pusē jau tagad pieņemts lēmums par maksimālā ātruma 400 km/h samazināšanu līdz 160 km/h. Starp citu, naudu dzelzceļa izbūvei aizdeva Ķīna. Kritiķi aizrāda, ka Ungārijai vajadzēs ārkārtīgi daudz gadu, lai atmaksātu aizdotos divus miljardus eiro.
Turpretī Serbija gājusi citu ceļu – dzelzceļa posmu Serbijas teritorijā uz ziemeļiem no Belgradas finansē aizņēmums no Ķīnas. Savukārt uz dienvidiem no Belgradas dzelzceļa modernizācija notiek par Eiropas Savienības līdzekļiem.
Jāsaka, ka manevrēšana starp lielvarām – Eiropas Savienību, Krieviju un Ķīnu – ir raksturīga Belgradas iezīme.
To labi parādīja arī Serbijas entuziasms iepirkt Krievijas ražotās “Sputņik” vakcīnas pret “Covid-19”. Taču vienlaikus Serbija arī kļuva par pirmo valsti pasaulē, kas saņēma zāļu ražotāja “Pfizer” radīto eksperimentālo preparātu kovida ārstēšanai “Paxlovid”.
Sākotnējie pētījumi liecināja, ka šīs zāles par 89% samazina varbūtību, ka pacientam būs smaga slimības gaita. Turklāt Serbija bija arī pirmā Eiropas valsts, kas tika pie kompānijas “Merck” ražotā pretvīrusa preparāta “Molnupiravir”.
Spiediens izvēlēties Eiropu
Intensificējoties Krievijas īstenotajam karam Ukrainā, Serbijas prezidents Aleksandrs Vučičs brīdinājis tautiešus, ka viņa valsts nonāks diplomātiskā vētrā starp Maskavu un Rietumiem.
Serbija atsakās pievienoties Rietumu sankcijām pret Krieviju, skaidri apzinoties, ka šo izvēli nesapratīs un nepieņems daudzi: “Mēs esam īpaši sarežģītā situācijā, un pret mūsu tautas pozīciju šobrīd ir mazāk sapratnes nekā jebkad,” televīzijas uzrunā teica Vučičs, piebilstot, ka “mēs saskaramies ar milzīgu spiedienu.”
Atšķirībā no pārējām Eiropas valstīm Serbija neslēdza gaisa telpu Krievijas lidmašīnām. Gluži otrādi, nacionālā lidsabiedrība “AirSerbia” dubultoja reisu skaitu starp Belgradu un Maskavu.
Sekoja asa reakcija no Ukrainas, kuras ārlietu ministra pirmā vietniece Emine Džaparova soctīklā “Twitter” paziņoja: “Dzīšanās pēc naudas, izmantojot ukraiņu asinis, ir ES kandidātvalsts necienīgi.”
Sašutuma vilni, ko šis paziņojums sacēla, Serbijas prezidents Vučičs gan nodēvēja par raganu medībām, tomēr Belgrada samazināja reisu skaitu uz Maskavu līdz sākotnējam.
Starp citu, Serbija tomēr atbalstīja Kremlim nelabvēlīgo ANO rezolūciju, kas nosoda Krievijas invāziju Ukrainā, taču visādi citādi izvairās pasliktināt attiecības ar Maskavu.
Izdevums “Financial Times” arī citē kādu vārdā neminētu Baltijas valstu diplomātu, kurš teicis, ka “ir prātam neaptverami, ka Serbijai, kas ir acīmredzama Krievijas atbalstītāja, ir ES kandidātvalsts statuss. Ukraina būtu daudz labāks partneris nekā Serbija.”
Kosova – Maskavas trumpis
Tomēr nav noliedzamas arī pretrunas pašā Serbijas sabiedrībā. No vienas puses, “Tautas patruļas” un citu radikālo organizāciju galējo nacionālistu demonstrācijas Belgradā, paužot atbalstu Krievijai, kā arī tās prezidentam Putinam cīņā ar “Nacismu un prorietumnieciskām valdībām” – šādus saukļus fiksēja Turcijas ziņu aģentūra “AA”.
No otras puses, Serbija, šķiet, pati nevēlas nonākt totālā Maskavas kontrolē, lai gan tai nepieciešams Krievijas atbalsts Apvienotajās Nācijās attiecībā uz Kosovu, kuras neatkarību atzīst ES, bet neatzīst nedz Maskava, nedz Belgrada.
Un Serbija arī nedomā atteikties no Krievijas naftas un atkarības no Krievijas gāzes, kurai turklāt pēc Vučiča lūguma vismaz pašreiz vēl ir īpaši labvēlīga cena. Pērn, dodoties uz Maskavu, Serbijas prezidents atklāti pateica, ka “prasīs un lūgs”.
Lūgumi tika sadzirdēti – visu apkures sezonu, un līdz pat vēlēšanām Serbijai par gāzes cenu nav jāuztraucas.
Par tālāko gan skaidrības nav, it sevišķi dēļ kara Ukrainā. Belgrada cenšas iegūt laiku – jau nākamajā svētdienā, 4. aprīlī, valstī vispārējās vēlēšanas, kurās noskaidros gan Nacionālās asamblejas sastāvu, gan prezidentu. Vismaz līdz šim laikam nekas neapdraudēja Vučiča un Serbijas Progresīvās partijas atkārtotu uzvaru.
Jebkāda skaidrība par tālāko Serbijas kursu, tostarp iespējamu izšķiršanos par labu proeiropeiskajam virzienam, gaidāma pēc vēlēšanām. Sava nozīme varētu būt arī Rietumu arvien plašākai attiecību saraušanai ar Krieviju un kara iznākumam Ukrainā.
Optimistiskākie scenāriji paredz, ka Serbija pat varētu pieņemt Kosovas neatkarību apmaiņā pret lielāku autoritāti serbu minoritātei un serbu klosteriem Kosovā.
Ja tas notiktu, ES īsā laikā un iespējami raitā procesā varētu uzņemt Serbiju vienotajā blokā, faktiski atrisinot visu Rietumbalkānu vienādojumu.
Krievija draud destabilizēt Balkānus
Tikmēr Kosova un daļa Bosnijas un Hercegovinas politiskās elites bažījas, ka Maskava izmantos ietekmi Serbijā saviem mērķiem, tostarp apdraudot šo valstu ceļu uz pievienošanos Eiropas Savienībai.
Kosovas premjerministrs Albins Kurti intervijā britu “The Guardian” brīdinājis, ka “Krievijas Federācijas interesēs ir izveidot vēl jaunus karalaukus, jo viņi nevēlas atgriezties pie miera.” Savukārt šīs pašas valsts prezidents Vjosa Osmans pat izteicies, ka “Krievija, destabilizējot Rietumbalkānus, centīsies destabilizēt visu Eiropu”.
Līdzīgas bažas ir arī Bosnijas un Hercegovinas bošņāku jeb Bosnijas musulmaņu prezidentam Šefikam Džaferovičam, kurš brīdināja, ka serbu pārstāvim Bosnijas prezidentūrā Miloradam Dodikam ir ciešas saites ar Kremli: “Dodiks cenšas izmantot to, ka Rietumu uzmanība koncentrēta uz Ukrainu. Viņu iedrošina Krievija, kas savukārt ļoti vēlas parādīt, ka spēj destabilizēt ES un NATO mīksto pavēderi”.
Pēc Džaferoviča teiktā britu žurnālistiem, Dodiks esot draudējis, ka Bosnijas sastāvā esošā Serbu Republika varētu pamest nacionālo armiju, tiesu un nodokļu sistēmu. Un tas nozīmētu Deitonas miera līguma galu, ar kura palīdzību 1995. gadā pārtrauca karu un izveidoja Bosniju un Hercegovinu.
Te vietā vēsturiska atkāpe par Bosniju un Hercegovinu. Lai pārtrauktu asiņaino karu un radītu priekšnoteikumus mieram, tika izveidota valsts, kurai vienlaikus ir gan federācijas, gan konfederācijas pazīmes. To veido divas lielās entitātes – Bosnijas un Hercegovinas Federācija, kā arī Serbu Republika. Trešā teritorija ir tā sauktais kondomināts – Brčko apgabals. (Par kondominātiem starptautiskajās tiesībās dēvē teritorijas, kuras kopīgi pārvalda divas vai vairāk valstis.)
Bosnijas un Hercegovinas Federācijas iedzīvotāju vairākumu veido bošņāki jeb Bosnijas musulmaņi un horvāti, turpretī Serbu Republikā – serbi. Tomēr serbi dzīvo arī bosniešu un horvātu daļā, savukārt horvāti un bošņāki dzīvo arī Serbu Republikā.
Sarežģītās etniski teritoriālās attiecības atspoguļotas arī valsts pārvaldē.
Tostarp kā trīs prezidentu institūts – pa vienam serbam, bošņākam un horvātam; ik pa astoņiem mēnešiem viens no viņiem kļūst par prezidentūras priekšsēdētāju.
Miljonārs ar saitēm Kremlī – Milorads Dodiks ir serbu pārstāvis šajā triju locekļu prezidentūrā un pašreizējais prezidentūras priekšsēdētājs.
Rietumbalkāni ir reģions, kas sagādājis daudz galvassāpju visām impērijām un lielvarām plašā Vidusjūras reģionā, sākot no Senās Grieķijas un Romas. Nerēķināšanās ar šī reģiona lingvistisko, reliģisko un sadarbības vektoru daudzveidību vienmēr maksājusi dārgi.
