Balkāni – krīze vai iespēja? 7
Imants Frederiks Ozols, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Horvātija nupat kļuvusi par kārtējo eirozonas valsti, kurpretim citas Balkānu valsts – Serbijas – tālākā eirointegrācija faktiski apstājusies. Līdz ar Krievijas karu Ukrainā Balkānu valstu nozīme ne tikai nav mazinājusies, bet pat ievērojami augusi. Taču ne tādēļ, ka Serbijā atklātas ievērojamas litija un citu mūsdienās sevišķi svarīgu derīgo izrakteņu atradnes. Balkānu reģions jau vēsturiski interesējis lielvaras kā svarīgu tirdzniecības ceļu krustceles un lielvaru interešu sadursmes punkts. Šajā ziņā nekas nav mainījies. Jautājums tikai: kuram izdosies uzvarēt šajā stratēģiskajā sacensībā – Eiropas Savienībai vai Krievijai un Ķīnai.
Vārdu salikums “Balkānu krīze” mūsdienu cilvēkam nenoliedzami saistās arī ar 90. gadu sākuma notikumiem, kad līdz ar Dienvidslāvijas savienības sabrukumu Balkānu reģionā sākās asinsizliešana un kari. Dienvidslāvija gan nebija izveidojusies tāpat kā Padomju Savienība, bet agrāk – Pirmā pasaules kara rezultātā. Balkānu reģionā bez atskata vēsturē mūsdienu problēmas nesaprast.
Balkānu krīžu garā aste
Sākotnēji Dienvidslāvija pasaules kartē parādījās kā Serbu, horvātu un slovēņu karaliste ar valsts galvu – karali Aleksandru I. Pēc karaļa bojāejas atentātā tronī kāpa viņa dēls Peters Otrais. Zināmā līdzībā ar notikumiem Latvijā un citās Austrumu un Centrālās Eiropas valstīs Otrā pasaules kara beigas nozīmēja komunistisko un sociālistisko spēku nostiprināšanos. Faktisku varu valstī sagrāba dienvidslāvu komunistu līderis maršals Josips Brozs, bieži dēvēts par Tito. Valdības vadītājam izdevās sarīkot tautas nobalsošanu, kuras rezultātā monarhija tika likvidēta. Peters Otrais gan paliek dzīvs. Viņš mirst vēlāk emigrācijā ASV depresijas un alkoholisma seku dēļ. Turpretī Tito vēl Staļina laikā izstājas no PSRS vadītās komunistisko valstu sadraudzības. Turpmāk Dienvidslāvija attīstīs pati savu sociālisma modeli.
Arī šis modelis neizrādījās veiksmīgs. Praktiski vienlaikus ar PSRS un Varšavas bloka sabrukumu izirst arī Dienvidslāvija, aizsākot asiņaināko konfliktu (vismaz līdz Krievijas karam Ukrainā), kā arī genocīdu mūsdienu Eiropā. Vārdu salikums “Balkānu krīze” gan skanējis arī iepriekš. Tostarp 20. gs. sākumā, 19. gs., kā arī vēl pirms tam. Liecības par konfliktu vēsturi šajā reģionā ir tik senas, ka amerikāņu raidsabiedrība “CNN” šim tematam veltītā materiālā secinājusi: “90. gadu Balkānu krīze, it sevišķi Bosnijas un Hercegovinas teritorijā, šīs zemes vēsturē ir sākusies vēl ilgi pirms Kristus piedzimšanas, turpinājusies viduslaikos un saasinājusies līdz ar notikumiem pirms un pēc Otrā pasaules kara, kā arī tā laikā.”
Liktenīgās numuru zīmes
Skaidri apzinoties, ko tagad nozīmētu vēl viens konflikts Eiropā, Eiropas Savienība rīkojās ātri un izlēmīgi, risinot jaunāko attiecību saspīlējumu starp Kosovu un Serbiju. Problēmas būtība ir tā, ka, lai gan Kosova ir vienpusēji paziņojusi par neatkarību no Serbijas, turklāt to pieņēmušas daudzas, bet ne visas pasaules valstis, Belgrada to nepieņem. Vēl vairāk – Serbija turpināja izsniegt automašīnu reģistrācijas numuru zīmes ar Kosovas pilsētu burtiem. Iepriekš, šķērsojot abu valstu robežu, šāda zīmes daļa tika aizlīmēta ar īpašu uzlīmi. Nu oficiālā Priština paziņoja, ka šādas transporta reģistrācijas zīmes netiks pieņemtas nemaz un vadītājus, kas pārvietosies tādos transportlīdzekļos, gaida sods.
Brisele panāca risinājumu. Kosova atteicās no nodoma izvērst plašu sodu piemērošanas kampaņu, kurpretim Serbija apņēmusies pārtraukt līdzšinējo numurzīmju izsniegšanas praksi. Tiesa, ar ierasto Briseles dāsnumu, solot dažādus finansiālus piešķīrumus dažādiem projektiem, šoreiz bija par maz. Kosovu, kas nevēlējās piekrist mierīgam noregulējumam, pie sarunu galda nosēdināja Prištinas svarīgākais sabiedrotais un drošības garants – Amerikas Savienotās Valstis.
Tomēr novērstais saasinājums numuru zīmju jautājumā ir tikai atsevišķs jautājums daudz sarežģītākā ģeopolitiskā vienādojumā. Balkāni ir skatuve, uz kuras tieši saduras arī Maskavas un Briseles, Briseles un Pekinas intereses un pat Vašingtonas un Maskavas intereses. Savs redzējums un vēlmes ir arī Turcijai un pat ietekmīgākajām Tuvo Austrumu musulmaņu valstīm. Jau pieminētajā Kosovā absolūti lielākā daļa iedzīvotāju ir musulmaņi. Ar milzīgu atrāvumu otrajā vietā ir pareizticīgie serbu kristieši. Serbu pareizticīgajai baznīcai ir vēsturiskas saites ar Maskavas patriarhātu, turklāt Kosovas serbi, kā to spilgti parāda arī vecā parauga numurzīmju lietojums, par savām uzskata nevis Kosovas, bet gan Serbijas varasiestādes. Un Krievija, vismaz līdz šim, bija svarīgākais Serbijas sabiedrotais arī Kosovas jautājumā. Kosovas valstiskumu gan neatzīst arī Pekina, tādējādi Balkānos atspoguļojas tā pati ģeopolitiskā pretstāve, kas iezīmējusies arī citviet, tostarp lielā mērā Ukrainā.
Krievijas risks
Kaut gan Latvija un daudzas citas valstis (kopskaitā 101 no 193 Apvienotajās Nācijās pārstāvētajām dalībvalstīm, kā arī 22 no 27 Eiropas Savienības dalībvalstīm un 26 no 30 NATO dalībvalstīm) atzīst Kosovas valstiskumu un suverenitāti, to neatzīst nedz Serbija, nedz tās sabiedrotā – Krievija. Tas bija viens no iemesliem ātrai rīcībai, risinot briestošo konfliktu ar Kosovas sastāvā esošās Serbu Republikas autonomiju (nejaukt ar valsti – Serbiju).
Mediji un analītiķi nereti piesaukuši risku, ka karš Ukrainā pārsviedīsies arī uz Moldovu. Ierasti mazāk vērības publiskajā telpā tiek Balkānu valstīm. Kaut saspīlējums novērsts, paliek jautājums – vai šādu stāvokli varētu saglabāt uz ilgāku laiku; vismaz līdz kara beigām Ukrainā?
Ierasti pieņemts par Pirmā pasaules kara starta šāvienu uzskatīt atentātu, kurā tika nogalināts Austrijas Habsburgu erchercogs Ferdinands un viņa sieva. Sarajevā – Bosnijas un Hercegovinas galvaspilsētā – atrodas Serbijas pareizticīgās baznīcas Vidovdanas varoņu kapela. Tieši tur atdusas Gavrilo Princips – Bosnijas serbu students, kurš pastrādāja vienu no 20. gs. skaļākajām politiskajām slepkavībām. Gan Gavrilo Principa atentāta laikā, gan arī mūsdienās serbu vidū ir populāras nacionālistiskas un proslāviskas kustības. Un, kaut arī serbiem ir sava nacionālā pašapziņa un nav tiešas saistības ar Krievijā kultivēto tā saucamo krievu pasaules doktrīnu, Belgradas, Maskavas, kā arī Serbu republikas (nejaukt ar Serbiju) un Kosovas serbu vidū pastāv nepārprotama uzskatu tuvība.
Taču sadarbība ar Krieviju, tostarp reģiona apgādē ar energoresursiem, vai, kā to spilgti parādīja Covid-19 pandēmija, pat vakcīnām, ne tikai nodrošina Krievijai labu tēlu serbu vidū, bet arī reālas naudas plūsmas un ienākumu avotu serbu uzņēmējiem. Lai efektīvi mazinātu Krievijas esošo un potenciālo ietekmi Balkānu reģionā, jāspēj piedāvāt alternatīvu. Līdzīgi arī sadarbībā ar Ķīnu, kas ir partneris svarīga dzelzceļa transporta koridora izveidē Serbijā. Turpretim ES līdzekļu piešķīrumi tiek saistīti ar prasībām veikt noteiktas reformas, tostarp tiesiskuma un demokrātisko vērtību stiprināšanā. Šajā ziņā Serbija ir neērts partneris. Arī potenciāla iestāšanās Eiropas Savienībā gan tiek turēta Belgradas darba kārtībā (kandidātvalsts statuss apstiprināts vēl 2012. gadā), tomēr pagaidām tas ir grūti iedomājams.
Balkānu mezgls
Novembra sākumā notika Serbijas un Vācijas valdības vadītāju tikšanās Berlīnē. Tas bija viens no priekšdarbiem Rietumbalkānu samitam, kas Albānijas galvaspilsētā Tirānā norisinājās mēnesi vēlāk. Vietas izvēle, protams, nav nejauša. Albānija un Ziemeļmaķedonija jau tuvā nākotnē varētu kļūt par pilntiesīgām ES dalībvalstīm. Oficiālās iestāšanās sarunas atklātas pērn vasarā. Paveiktais kandidātvalstu statusā vērtēts ar plusa zīmi. Jāatgādina, ka šajā procesā (kā arī integrācijai NATO) Maķedonijas republika pat mainīja nosaukumu uz Ziemeļmaķedoniju, atrisinot ilggadējas pretrunas ar Atēnām.
Savukārt Belgrada, kas turklāt ir lielāka par Albāniju un Ziemeļmaķedoniju, kopā ņemtām, cenšas lielā mērā diktēt savus noteikumus. Iestāšanās Eiropas Savienībā – ir drīzāk deklarētais Belgradas mērķis. Šajā ziņā tā nedaudz līdzinās Turcijai, kur potenciālā iestāšanās Eiropas Savienībā faktiski noņemta no politiskās darba kārtības.
Tikšanās Berlīnē nesusi vāciešiem sarūgtinājumu, ziņoja preses izdevumi, atsaucoties uz vārdā nenosauktiem avotiem Vācijas ārlietu ministrijā. Par spīti Krievijas darbībām Ukrainā, vēl septembrī Krievijas un Serbijas ārlietu ministri apmainījušies viedokļiem. Un, gluži kā Baltkrievija, Serbija neatbalsta Rietumu un starptautiskās sankcijas pret Krieviju. Tādēļ Berlīnē Belgrada saņēmusi skaidru vēstījumu – izšķirties, kurā pusē – Maskavas vai Rietumu – tā vēlas atrasties turpmāk. Vāciešu izpratnē Serbijas iepriekšējam premjeram, pašreiz – prezidentam Aleksandaram Vučičam, tēlaini izsakoties, jānokāpj no žoga, uz kura viņš esot uzsēdies. “Ja viņš izvēlēsies ceļu uz Eiropu, viņam būs gan visas ES, gan Vācijas valdības atbalsts. Ja viņš izvēlēsies pretējo ceļu, tad arī tam būs attiecīgas konsekvences (runājot par Belgradas nākotni ES),” citē izdevums “Euractiv”.
Kaut gan Balkānu reģions atkal izpelnījies Rietumu pasaules varas centru uzmanību, tas signalizē arī par būtiskiem riskiem. Līdzās ES un Ungārijas (Serbijas kaimiņvalsts) pretstāvei veidojas arī faktiska Serbijas un Briseles pretstāve, kā arī drošības riski reģionā, uz kuru gatavojas paplašināties Eiropas Savienība.
