“Nevari mājās izlasīt baleta vēsturi un kļūt par labu dejotāju.” Saruna ar baletmeistari Regīnu Kaupužu 2
Vita Krauja, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Helēnas Tangijevas-Birznieces balva par ieguldījumu Latvijas baleta mākslā un jauno baleta mākslinieku audzināšanā šogad piešķirta REGĪNAI KAUPUŽAI.
Balvu viņa gan saņemšot vasaras sākumā, kad epidemioloģiskā situācija ļaus to pasniegt sirsnīgāk.
“Balva profesijā ir ārkārtīgi svarīga,” saka Regīna Kaupuža, “ja tai vēl ir personības vārds, tas nozīmē, ka jāatbilst šīs personības devumam. Man šī balva ir ļoti pagodinoša, jo saņemt to no profesionāļiem ir divtik grūti. Tas apliecina autoritāti profesionālā lokā, un tam ir liela vērtība, jo mēs jau visi vēlamies būt atzīti, pieņemti un novērtēti.”
Baletdejotājas, klasiskās dejas pedagoģes, baletmeistares Regīnas Kaupužas darba pieredze krājusies gandrīz piecdesmit gadus, no tiem vairāk nekā trīsdesmit pedagoģiskā darba gadi pavadīti Rīgas baleta skolā, veidojot arī baletus un horeogrāfijas, starptautiskus kopprojektus, meistarklases, konkursus un viesizrādes.
Regīna Kaupuža darbojas Kultūras ministrijas Dejas padomē un Kultūrizglītības padomē, Latvijas Profesionālā baleta asociācijā un Latvijas Teātra darbinieku savienībā, dibinājusi Latvijas Baleta un dejas ģildi, 2013. gadā Starptautisko Baltijas baleta konkursu, kopš 2002. gada viņa ir arī Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas horeogrāfijas katedras docente un Latvijas Nacionālās operas un baleta repetitore.
Viņas audzēkņi ir atpazīstami ar savu personību un spilgto individualitāti, radošumu un vienlaikus ar precīzi pārdomātu, izjustu tehnisko un māksliniecisko sniegumu.
– Regīna, kā jūsu acīm izskatās Latvijas Nacionālais balets kopainā pasaulē?
R. Kaupuža: – Labā līmenī! Lielu repertuāru trupu, kam pa spēkam klasisks balets, pasaulē nemaz nav tik daudz. Paldies galvenajam baletmeistaram Aivaram Leimanim!
Varam lepoties, ka esam starp tām baleta trupām, ar kurām labprāt strādā pasaules horeogrāfi. Tas veicina mūsu starptautisko atpazīstamību.
Patlaban pasaulē atzītais Kšištofs Pastors, kurš ne vienreiz vien bijis viesis mūsu Baltajā namā, iestudē baletu “Drakula”.
“Drakula” top kā neoklasikas stilā veidots balets, psiholoģiski ļoti sarežģīts, bet arī ārkārtīgi interesants. Latvijas baletam ir laba skaņa pasaulē, jo ar to, pirmkārt, saprot profesionālismu, otrkārt, kustību izpildījuma kultūru un, treškārt, tradīcijas un ļoti interesantas personības, ar kurām vienmēr esam varējuši lepoties.
Kaut šodien tās ir citādas, taču ne mazāk spēcīgas, jo mūsdienās cita ir arī tēlu atveidošanas stilistika. Tā kļuvusi mazāk ārišķīga, vairāk intīma, līdz ar to atklātāka personiski.
Šobrīd daudz strīdas, kas īsti ir klasiskais balets un klasiskā deja, kur ir to robežas un rāmji. Mūsdienās plastika vairs nav tik ārēja, bet kļuvusi tēlaina, tā atzīst ne tikai noteiktu kustību, bet ļauj brīvību un izceļ visu ķermeni, kam tomēr jābūt klasiski izstrādātam, ar absolūti perfektām akadēmiskām prasmēm jūtu atklāsmei.
– Ja mūsdienu laikmetīgos iestudējumus redzētu Helēna Tangijeva-Birzniece vai Māris Liepa, kāds būtu viņu vērtējums?
– Tieši viņi sacītu, ka lieliski! Jo pats Māris Liepa bija ļoti radošs, nenogurdināms jaunu izteiksmes, plastikas veidu un dejas leksikas meklējumos. To pašu var teikt arī par Helēnu Tangijevu-Birznieci.
Turpinot akadēmisko krievu klasikas skolu Latvijā, neko nezaudējot no akadēmiskām vērtībām, viņa vienlaikus bija ļoti pieļāvīga mākslas darbam. Kad sešdesmitajos sāku mācīties baleta skolā, viņa tur vēl strādāja.
Kā dejotāju es viņu gan iepazinu krietni vēlāk, kad uz izcilās horeogrāfes simtgadi kopā ar režisoru Robertu Rubīnu veidojām par viņu dokumentālo filmu “Tangijeva. Bravo!”.
Un, tā kā ļoti mīlēju fotomākslu, man radās ideja arī par izcilajai māksliniecei veltītu fotoalbumu.
– Vai, sēžot Baltā nama zālē un skatoties baletu, jūs izdejojat līdzi savām audzēknēm, varbūt nākas pat pasvīst?
– Nē (iesmejas), es nedejoju savām audzēknēm līdzi un nosvīdusi esmu bijusi tikai vienu reizi mūžā. Tas bija manā pirmajā repetitores darbā, kad mans nu jau nelaiķa vīrs dejotājs un horeogrāfs Juris Kaupužs iestudēja viņa pirmo klasisko pas de deux.
Viņš iestudēja, man bija jāizstrādā, un, kad Rita Harlapa pirmoreiz ar šo pas de deux parādījās savējo publikas priekšā vien, tad gan es biju uztraukumā nosvīdusi par to, kā viņai veiksies.
Tagad, kad skatos savas audzēknes uz mūsu Baltā nama skatuves, es baudu baletu. Šī māksla mani ļoti aizrauj.
No senākiem iestudējumiem mūsu operā ar prieku varēju skatīties Aleksandra Lemberga “Parīzes Dievmātes katedrāli” un “Karmenu”, Tangijevas “Bolero”. No mūsdienu jauniestudējumiem īpaši iepriecina “Pērs Gints” Edvarda Klūga horeogrāfijā.
Brīnišķīga ir Aivara Leimaņa iestudētā “Bajadēra”. Ar prieku skatos jauno horeogrāfu – Milanas Komarovas, Elzas Leimanes, Antona Freimaņa un Raimonda Martinova iestudējumus.
– Kopš 2020. gada Rīgas Horeogrāfijas vidusskola ir mainījusi nosaukumu un kļuvusi par Rīgas Baleta skolu. Kāpēc tā?
– Nosaukums – Rīgas Horeogrāfijas vidusskola – radās pēckara gados pēc padomju horeogrāfisko skolu standarta. Tagad vēlējāmies akcentēt dejas žanra baletisko vērtību.
Turklāt jēdziens “baleta skola” bija ietverts jau mūsu mācību iestādes sākotnējā nosaukumā. Un sadzīvē mūs tāpat jau sen sauca par baletskolu.
– Tieši jūs esot bijusi tā profesionāle un pedagoģe, kas savulaik saskatīja balerīnas talantu mazā meitenē no Lejas Bulānas ciema Sibīrijā, viņa tagad kļuvusi par Nacionālā baleta solisti Jūliju Braueri.
– Nejaušība, ka Jūliju parādīja man. Cits profesionālis tāpat pamanītu meitenes dotumus, ķermeņa smalkumu, augumu izteiktām skatuviskām līnijām.
Jūlijas Braueres personības trumpis ir šarms, vieglums, trauslums.
Ir vitālas personības kā Helēna Tangijeva-Birzniece un ir trauslās, kā Anna Priede. Jūlija, protams, ir kaut kas cits, viņa piesaista ar savu dabiskumu un patiesumu visās lomās.
Kad viens no operas orķestra mūziķiem mani lūdza uz šo meiteni paskatīties, es viņai sacīju – ir vērts palikt Latvijā, bet, ja aizbrauksi atpakaļ uz Lejas Bulānu, vairs neatgriezīsies.
Un, jā, iedrošināju Haraldu Ritenbergu riskēt un uzņemt meiteni mūsu skolā.
– Bet vai nav tā, ka baleta mirdzums tiek spodrināts skolā arī ar rezervi uzņemto un līdz skatuvei netikušo rūgtumā?
– Protams, rūgtums. Bet tāda ir atlase profesijā, tāda ir dzīves loterija. Mēs ik gadu uzņemam divdesmit piecus audzēkņus, skolu beidz septiņi, Operā iekļūst pieci.
Bet, uzņemot skolā, nekad nevari uzminēt nākamo talantu, nav nekāda atlases garanta, tu nevari zināt, kuram būs tā trakā griba un spēja pārvarēt visus grūtumus, kurš zinās virsotnes cenu.
Arī man pašai nemaz tik viegli negāja, lai tiktu teātrī.
Nekāds “zaļais gaitenis” uzreiz nepavērās. Un tā ir bijis vienmēr. Pat ja tu ļoti labi dejo, vari nenonākt teātrī. No svara ir ārēji skatuviskās, mākslinieciskās dotības, finansiālā situācija teātrī.
Mākslā ir tik daudz kritēriju, kurus tā īsti pat nenoformulēt. Varbūt es vēlējos ko citu, bet man jau no jauniem gadiem vairāk tika raksturlomas, acīmredzot manī vairāk saskatīja aktieriskās prasmes, raksturošanas talantu un sāka dot dažādus komiskus tēlus.
Jau astoņpadsmit gadu vecumā uz skatuves bija jākļūst par veceni. Bet man – viegli! Savukārt viena no dramatiski nopietnākajām lomām bija Pēra māte Aleksandra Lemberga “Pērā Gintā”.
Pēc Baleta skolas absolvēšanas var iet uz Mūzikas akadēmiju studēt pedagoģiju vai horeogrāfiju, var Kultūras akadēmijā izvēlēties laikmetīgās dejas virzienu.
Taču ne katrs cilvēks, kas ir labs dejotājs, var būt arī labs pedagogs vai labs horeogrāfs. Viņa misija ir dejot baletu!
Bet, ja kaut kādu apstākļu vai dzīves loterijas dēļ tu nenokļūsti operā, tad citas iespējas sevi profesionāli īstenot baletā kā dejotājam Latvijā nav.
– Mūsdienās ir vaļā visa pasaule…
– Arī tur nav nekāda atvērto durvju diena. Pastāv arodbiedrības, ne visas valstis trupās iekļauj ārzemniekus. Mūsu audzēkņi labprāt pieņemti citu zemju baleta skolās, taču tas vēl nenozīmē, ka dos darbu.
Lai ielauztos tajā pasaulē, jābūt ārkārtīgi spēcīgai personībai, perfektā profesionālā līmenī, kāda, piemēram, ir mūsu Anna Laudere, kura dejo Vācijā.
Brīnišķīga dejotāja ir Dace Radiņa, kura pēc pāris gadiem mūsu opernamā aizbrauca uz Ungāriju, kur bija vadošā dejotāja un nu jau tur kļuvusi par spēcīgu pedagoģi.
Ne velti nozarē jau sen runā, ka Latvijā nepieciešams vēl viens muzikāls teātris.
Bet man ir gandarījums par visiem maniem audzēkņiem, kas uzticīgi baletam – gan uz skatuves, gan arī nebūdami uz tās.
No pirmajiem audzēkņiem par īstu baleta prīmu izveidojusies Jūlija Gurviča, prieks arī par Antu Jankovsku, kura, divus gadus nodejojusi operā, papildinājās dziedāšanā Itālijā, nu izveidojusies par brīnišķīgu soprānu, dzied operetēs Latvijā un pasaulē, starp citu, drīz būs koncerts kopā ar Valdi Jansonu.
Brīnišķīgā dejotāja Ilze Titova ir pedagoģe baletskolā Kanādā, Agnese Andersone kļuvusi par direktori mūsu pašu Rīgas Baleta skolā. Par pedagoģēm te strādā dejotājas Aleksandra Kolizeja, Jūlija Gurviča, Diāna Mancēviča un Milana Komarova. Mīļi man ir visi.
– Arī jūsu pašas dēli mācījušies baleta skolā.
– Jā, man ir divi bērni un trīs mazbērni, un visi – puikas. Mūsu Baleta skolā mācījās abi mani dēli. Vecākais, Kārlis Kaupužs, nav pārtraucis būt baletā, par ko man prieks.
Viņš ir vadošais gaismu mākslinieks mūsu operā, veidojis gaismu partitūras jau lielam skaitam baletu. Jaunākais dēls Mārtiņš atradis citu ceļu.
– Kāda dejas pedagoģe sociālajos tīklos pauda bažas, ka, kovida dēļ mājās bez pedagoga klātbūtnes trenējoties, bērni var gūt traumas.
– Patiesi ir ļoti, ļoti grūti. Apbrīnoju bērnus, kuri zūma stundās stāv kā mazie nazīši, kurš pie palodzes, kurš pie kumodes, gaida manus vērtējumus un norādījumus.
Tie ir fantastiski bērni, kuri cenšas saglabāt formu, taču izaugsme ir kavēta, ķermeniskā tehnika zaudē.
Nevari mājās izlasīt baleta vēsturi un kļūt par labu dejotāju.
