„Balets piepilda manu dvēseli.” Saruna ar baletdejotāju Grietu Grīnbergu 0
Inga Kaļva-Miņina, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Oktobrī, kad Latvijā bija izsludināta ārkārtējā situācija, izlasīt ziņu, ka Latvijas Nacionālā baleta māksliniece GRIETA GRĪNBERGA izcīnījusi zelta medaļu Dienvidāfrikas starptautiskā baleta konkursa laikmetīgās dejas kategorijā pieaugušo grupā, bija ļoti iepriecinoši. Laikā, kad visi kultūras notikumi atkal apstādināti, šī ziņa bija kā gaišs gaismas stars, kas ļāva būt lepniem par jaunajiem talantiem, kuri godam nes Latvijas vārdu ārpus tās robežām.
Jaunajai baletdejotājai Grietai Grīnbergai šī nav pirmā zelta medaļa. Ir izcīnītas godalgotas vietas starptautiskos baleta konkursos “Citta di Spoleto” Itālijā (2015. un 2016. gadā). 2018. gadā starptautiskajā baleta konkursā Francijā XXXI “Concours International de danse classique de Grasse” viņa, būdama Rīgas Horeogrāfijas skolas otrā kursa audzēkne, ieguva pirmo vietu un zelta medaļu.
Iespēju piedalīties vienā no senākajiem baleta konkursiem pasaulē jaunā baletdejotāja saņēma pēc uzvaras starptautiskajā baleta konkursā Zviedrijā “Stora Daldansen 2018”. Šogad oktobrī Dienvidāfrikas starptautiskajā baleta konkursā Grieta piedalījās ar īpaši viņai veidotu Elzas Leimanes horeogrāfiju “Stīgas”, par ko šovasar 5. starptautiskajā Baltijas baleta konkursā bija ieguvusi pirmo vietu.
Grietas sirdij tuvāks ir klasiskais balets, tomēr, kā viņa atklāj sarunas gaitā, patīk sevi izaicināt un pārbaudīt savas spējas arī laikmetīgajā dejā. Pirmā galvenā loma Grietai bija skolas laikā – baletā par Sniegbaltīti un septiņiem rūķīšiem. “Tas, ka pedagogi uztic tik nozīmīgu lomu, ir liela atbildība, bet tieši tādos brīžos saprotu, ka esmu uz pareizā ceļa, ka šī ir mana profesija,” viņa teic.
Grietai šis ir otrais gads kā Latvijas Nacionālā baleta māksliniecei. “Ļoti izbaudu šo procesu, jo esmu savā sapņu profesijā. Lielākā loma, kas bijusi man uzticēta, ir odaliska baletā “Korsārs”. Jebkura lielāka loma dod lielāku motivāciju strādāt, es saprotu, ka esmu pamanīta un novērtēta. Ir vērts strādāt vēl un vēl, redzot, ka novērtē manu darbu,” uzsver Grieta.
– Kā jutāties, saņemot tik augstu novērtējumu Dienvidāfrikas starptautiskajā baleta konkursā?
G. Grīnberga: – Biju ļoti pārsteigta. Kad pieteicos konkursam, tika plānots, ka tas norisināsies augustā. Saistībā ar Covid-19 to pārcēla uz oktobra beigām, tāpēc pat zaudēju cerības, ka vispār kaut kas notiks, jo šķita, ka konkursu atkal pārcels uz citu datumu. Negaidīju, ka iegūšu medaļu, tādēļ tas man bija ļoti liels pārsteigums. Konkursā piedalījos, lai iegūtu pieredzi. Kad Elza Leimane man uzrakstīja ziņu un apsveica, pat nesapratu, kas notiek un par ko tieši mani apsveic.
– Konkursā piedalījāties attālināti, iesūtot video. Nebija redzama žūrija un skatītāji, bija vairāk laika, lai noslīpētu priekšnesumu. Kā bija uzstāties šāda formāta konkursā – vieglāk vai sarežģītāk?
– Es teiktu, ka bija citādi. Kad konkursos piedalies klātienē, ir vairāk jādomā par žūriju, kā visu paveiksi, jo ir dota tikai viena iespēja. Savukārt šoreiz – kad nofilmē video, saproti, ka vari nodejot vēl vienu reizi un, ja kaut kas nepatiks, atkal var pārfilmēt. Mēs ar Elzu šo video pārfilmējām septiņas reizes. Centāmies, lai viss ir perfekti, un tas ir pats trakākais, ka tev nav limita, cik reižu vari pārfilmēt, jo gribas arvien labāku un labāku rezultātu.
– Kā gatavojāties šim konkursam? Dejas horeogrāfija nebija sveša, jo ar to jau bijāt uzstājusies citā konkursā un ieguvusi godalgu.
– Sākumā plānoju piedalīties tikai starptautiskajā Baltijas baleta konkursā, kas norisinājās vasaras sākumā. Vēlāk Elza Leimane pastāstīja, ka norisinās arī Dienvidāfrikas starptautiskais baleta konkurss. Apmulsu, jo nezināju, vai spēšu piedalīties tik prestižā konkursā. Tad domāju, ja jau esam sagatavojuši šo numuru vienam konkursam, kāpēc lai šo video nenosūtītu arī nākamajam.
– Vai pirms uzstāšanās koncertos vai konkursos jums ir kāds īpašs rituāls, ko noteikti veicat?
– Cenšos sevi pozitīvi noskaņot, vienmēr iziet cauri horeogrāfijai daudzas reizes, lai būtu simtprocentīgi pārliecināta par visu darīto. Emociju ziņā cenšos izprast, kurā brīdī un kā vajag reaģēt dejā un kā kustības izpaust ar emocijām. Tad ir laiks, kad klausos mūziku no baleta “Šeherezāde”. Kad biju mazāka, Latvijas Nacionālajā baletā apmeklēju šo iestudējumu un iemīlējos tajā mūzikā, un kopš tā laika sevi ar to nomierinu. Katru reizi pirms kādas izrādes vai konkursa vienmēr klausos šo mūziku, kas mani ļoti iedvesmo.
– Ko jums kā jaunai māksliniecei nozīmē iespēja piedalīties dažādos konkursos?
– Man patīk to darīt, jo tā ir iespēja ceļot, apskatīt pasauli un saprast, kādi dejotāji un horeogrāfi ir citur, lai novērtētu savas spējas un smeltos pieredzi. Arī – sevi izaicināt, kad jānodejo konkrētas variācijas, jo tas ir izaicinājums – vai varēšu tikt galā. Gribas sevi parādīt no labākās puses.
– Šis jums ir bijis veiksmīgs gads, jo jūsu sniegums divos baleta konkursos novērtēts ar zelta medaļu. Vai atceraties emocijas, saņemot pašu pirmo augstāko novērtējumu?
– Tās bija neaprakstāmas sajūtas. Nevienā konkursā neesmu piedalījusies ar domu, ka tagad saņemšu balvu. Konkursi man ir iespēja gūt pieredzi un izaicināt sevi. Tāpēc uzvarot sajūtas vienmēr ir fantastiskas un ir daudz patīkamu emociju. Tas ir lieliski, ka arī citi atzīst tavu darbu un saprot, cik daudz esi strādājis, un novērtē to.
– Baleta māksla sevī ietver arī aktiermeistarību. Vai ir viegli iejusties tēlā?
– Tas man ir diezgan izaicinoši – pārkāpt pāri savai komforta zonai. Ne tikai smaidīt, bet arī iedziļināties dejā un saprast, kas ir tas, kas skatītājiem būtu jāredz, vai kādu stāstu es vēlos izstāstīt. Tas man ir labs izaicinājums, bet man ļoti patīk iejusties tēlos.
– Piedaloties Dienvidāfrikas starptautiskajā baleta konkursā, jums bija izaicinājums dejot laikmetīgo deju.
– Vienmēr vairāk esmu izbaudījusi to disciplīnu, kas ir klasiskajā dejā, kad konkrētas kustības ir perfekti jāparāda. Bet tas ir arī izaicinājums, vai ķermenis spēj kustēties arī citādi. Ir ļoti interesanti izprast tieši laikmetīgās dejas horeogrāfiju.
– Katram panākumam ir neredzamā puse, par ko daudzi varbūt nemaz neaizdomājas, cik daudz darba un laika ir ieguldīts, lai sasniegtu vēlamo rezultātu.
– Balets ir mans sapnis jau kopš divu gadu vecuma. Tā nav vieglākā profesija, ir grūti gan emocionāli, gan fiziski, bet grūtības piespiež sevi saprast. Protams, baletskolas audzēkņiem nav brīvdienu, gribas ilgāk pagulēt, vairāk spēlēties ar citiem bērniem, bet, manuprāt, šī profesija mani ļoti norūdīja, disciplinēja. Varu pateikties baletskolai, ka man bija iespēja tajā iestāties un piepildīt savus sapņus.
Nav nekā neiespējama, ja vēlies sasniegt savus mērķus. Balets piepilda manu dvēseli. Man nekad nav bijis tā, ka grūtos brīžos esmu domājusi par to, ka vairs nevēlos dejot. Sapnis iekļūt Latvijas Nacionālajā baletā mani vienmēr ir motivējis un iedvesmojis turpināt iesākto. Šajā profesijā vienmēr ir kur augt un strādāt arvien vairāk un vairāk.
– Patinot laiku atpakaļ, jūsu radošajā biogrāfijā ir dalība šovā “Latvijas Zelta talanti 2010”, kur tikāt arī finālā. Kāda bija Grieta tolaik – astoņu gadu vecumā?
– Tas ir ļoti interesants stāsts. Finālā bija jāizvēlas dejotājs, ar ko es vēlētos sadejoties un parādīt savu talantu. Tā bija iespēja piepildīt manu sapni un dejot kopā ar profesionāli. Mana izvēle bija Elza Leimane, bet diemžēl viņa tad nevarēja piedalīties šovā. Elza man atsūtīja kartīti un savas puantes, ko vēl joprojām esmu saglabājusi. Ir pagājuši tik daudzi gadi, esam kolēģes, un Elza veido man horeogrāfijas. Es tagad izdzīvoju to sapni, kas man bija tajos astoņos gados.
– Vai ir kāda sapņu loma, ko gribētu izdzīvot uz skatuves?
– Protams, jau no agra vecuma, no baletskolas esmu par to sapņojusi, tomēr tagad saprotu, ka vispirms ir darbs un ir jānopelna lielākas lomas. Varbūt kādā tālākā nākotnē, kad būšu vairāk sevi pierādījusi, gribētu būt Žizele. Es varētu šo lomu emocionāli parādīt un izdejoties. Baletā “Dons Kihots” gribētu būt Kitrija, kas ir citāds tēls nekā Žizele.
