“Balets ir visa mana dzīve!” Saruna ar balerīnu Evelīnu Godunovu 1
Vita Krauja, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Latvijas Nacionālā baleta simtgades kulminācija notiks rīt, 1. decembrī. Tas būs spožs Galā koncerts, kurā līdzās Latvijas Nacionālā baleta māksliniekiem uzstāsies ārzemēs strādājoši latviešu baleta solisti – Berlīnes Valsts baleta soliste EVELĪNA GODUNOVA un Milānas “Teatro alla Scala” baleta premjers Timofejs Andrijašenko ar saviem skatuves partneriem.
Ar Evelīnu Godunovu tiekamies attālinātā sarunā Berlīnē.
Starptautiski pazīstamā latviešu balerīna Evelīna Godunova ir dzimusi 1991. gadā Rīgā, absolvējusi Rīgas Horeogrāfijas skolu. Mācījusies Karaliskajā baleta skolā Londonā un Maskavas Baleta akadēmijā, kā arī meistarklasēs Vīnē.
Mākslinieces karjeru vienpadsmit gadu vecumā sākusi Latvijas Nacionālajā operā, dejojot pāža lomu baletā “Gulbju ezers”. 2015. gadā saņēmusi “Spēlmaņu nakts” balvu kategorijā “Gada sniegums baleta mākslā” par Džuljetas lomu baletā “Romeo un Džuljeta”.
Bijusi “Universal Ballet” soliste Seulā. 2017. gadā kļuvusi par pirmo latviešu balerīnu, kura ieguvusi prestižā Maskavas Starptautiskā baleta konkursa zelta medaļu un īpašo balvu. Kopš 2018. gada Evelīna Godunova ir Berlīnes Valsts baleta pirmā soliste. Dejo tādas vadošās lomas kā saldumu feja “Riekstkodī”, princese Aurora “Apburtajā princesē”, titulloma baletā “Žizele”, Kitrija “Donā Kihotā”, Džuljeta un citas.
2018. gadā baleta žurnāls “Dance Europe” viņu nominējis kategorijā “Gada labākā dejotāja”. Daudzu starptautisku baleta konkursu laureāte: Seulas baleta konkursā Dienvidkorejā, XXIII Maskavas Starptautiskajā konkursā Krievijā, konkursos ASV, Ķīnā, Itālijā, Francijā, Ukrainā un citur.
– Evelīna, vai atceraties, kad pēdējoreiz dejojāt uz Latvijas Nacionālās operas skatuves?
Evelīna Godunova: – Pat īsti neatminu, patiesībā ir pagājis diezgan ilgs, ilgs laiks. Ja runā par izrādi, tad pēdējo reizi Latvijas Nacionālajā operā dejoju 2015. gadā, kad mēs ar Latvijas baleta māksliniekiem devāmies uz Pekinu. Tā nu iznāk, ka “Apburtā princese” Aivara Leimaņa iestudējumā bija mana pēdējā izrāde Latvijā. Pirms brauciena uz Pekinu trīs izrādes, šķiet, tas bija jūnijā, skaistā vasaras vakarā, vēl nodejoju arī Rīgā.
– Rīt Latvijas Nacionālā baleta simtgades Galā koncertā dejosit Kitriju no baleta “Dons Kihots”. Kāpēc tieši šāda izvēle?
– Kad 2010. gadā pabeidzu Rīgas Horeogrāfijas vidusskolu, tieši šo lomu nodejot uz LNO skatuves kopā ar Latvijas baleta māksliniekiem bija mans lielais sapnis. Tagad, izrunājoties ar Latvijas Nacionālā baleta māksliniecisko vadītāju Aivaru Leimani, izlēmām, ka šī nu būtu vienreizēja iespēja piepildīt seno sapni, turklāt vēl tik skaistā baleta jubilejā! Līdz šim esmu ar Kitriju piedalījusies Galā koncertos, bet pilnībā visu lomu izdejojusi iestudējumā Berlīnes Valsts baletā kopā ar partneri Danīlu Simkinu.
– Kā jūs raksturotu savu Kitriju?
– Kitrija ir drosmīga, reizē gaisīga, ar humora izjūtu, mīloša, ļoti eleganta un māk arī paflirtēt. “Dons Kihots” jau ir uzvedums par flirtu, par mīlestību, par jaunību, par saulaino Spāniju, kad jaunu cilvēku dzīslās tik dzirkstoši plūst aizrautība, kaislība un mīlestība.
– Vai balerīnai kā personībai ir svarīgi, lai viņai pašai arī piemistu kādas no atveidojamās lomas, šajā gadījumā Kitrijas, rakstura īpašībām?
– Visu, ko mēs dejojam, mēs varam atrast arī sevī. Kad balerīna veido lomu, viņa vienmēr ieskatās sevī. Un varbūt tās savas īpašības, ko dzīvē nekad un nekur neparāda, var beidzot atklāt uz skatuves. Bet tas, protams, ir mazliet citādi. Šajā brīdī balerīna kā personība paiet nostāk un priekšplānā izvirzās un uzplaukst Kitrija, Žizele, tavs atveidojamais tēls. Kāda maza sēkliņa kā tēla rakstura šķautne, protams, nāk arī no katras balerīnas pašas rakstura. Tādēļ katra balerīna vienu un to pašu lomu veido citādi. Mēs katra esam unikāla.
– Kurā no baleta stiliem jūtaties vislabāk?
– Es tomēr esmu klasiskā balerīna. Man ļoti patīk neoklasika un arī laikmetīgā deja, bet es sevi vairāk atrodu lielajās klasiskajās lomās, dramatiskajos tēlos, kas runā, kas stāsta, kas veido dialogu ar skatītāju. Aizraujoši!
– Esat piedalījusies ļoti daudzos starptautiskos konkursos un bijāt pirmā, kas uzvarēja vienā no pašiem prestižākajiem baleta konkursiem pasaulē – Maskavas Starptautiskajā konkursā…
– Jāteic, Latvijai paveicies ar izciliem baleta māksliniekiem vīriešiem. Mihails Barišņikovs, Aleksandrs Godunovs (ar Elīnu Godunovu tā ir uzvārdu sakritība. – V. K.) un Timofejs Andrijašenko katrs savā laikā arī uzvarējuši konkursā Maskavā. Bet tiesa, sieviešu konkurencē man bijusi tā laime uzvarētājas godā būt pirmajai un līdz šim vienīgajai.
– Kas ir pats spilgtākais, kas palicis prātā no konkursa Maskavā?
– Lielā teātra skatuve, kas tiešām ir milzīga. Jādomā par tehnisko precizitāti, lai varētu izdejot katru soli attiecīgā amplitūdā, lai varētu pārvaldīt šo skatuvi. Tevi vēro ļoti daudzu baleta pasaulē nozīmīgu un noteicošu personību acis. Liels stress, jāiztur milzīga spriedze, vēl jo vairāk apzinoties, ka konkursa dalībnieki ir ļoti spēcīgi un ir milzīga sāncensība.
– Tas skan ļoti jaudīgi – Berlīnes Valsts balets. Kā šis mākslas templis izskatās jūsu acīm?
– Berlīnes Valsts balets ir viena no galvenajām Eiropas skatuvēm. Tur dejo izcilas zvaigznes vai no visas pasaules. Trupā ir apmēram simts cilvēku, tā ir ļoti internacionāla, kosmopolītiska, mūsu vidū ir daudz franču mākslinieku, arī daudzu citu tautību dejotāji, tādēļ mūsu galvenā darba valoda ir angļu. (Evelīna Godunova šajā trupā ir vienīgā ne vien no Latvijas, bet arī no Baltijas valstīm. – V. K.)
Mums ir trīs skatuves – bulvārī Unter den Linden Berlīnes Valsts operas vēsturiskā ēka, kas ir prestižākais no trim Vācijas galvaspilsētas operteātriem, tad vēl mēs uzstājamies Berlīnes Komiskajā operā (vairākus gadus šīs operas muzikālais vadītājs bija latviešu diriģents Ainārs Rubiķis – V. K.) un Berlīnes Vācu operā. Tā kā veidojam izrādes uz visām trim minētajām skatuvēm, darba mums ir daudz.
– Un iekšējā konkurence?
– Negribētu teikt, ka starp balerīnām valdītu nenovīdība. Katrai tiek dotas iespējas un līdz ar to ārdošām sajūtām nav iemesla. Protams, mēs katra gribētu dejot vairāk. Pērn man paveicās, ka nodejoju četras “Dona Kihota” izrādes. Berlīnes Valsts baletā tas ir fenomenāli daudz. Parasti katrai balerīnai tiek dotas divas trīs izrādes, man sanāca četras! Tāpēc šogad būs tikai divas “Žizeles”. Četras izrādes varētu šķist mazs skaitlis, bet Berlīnes Valsts baleta milzīgajai trupai tas patiesībā ir liels.
– Ko īsti nozīmē būt solistei Berlīnes Valsts baletā?
– Tas nozīmē darbu, disciplīnu un vēlreiz disciplīnu. Bet ar to esmu soli solī kopš bērnības. Tu atdod savu ķermeni baletam un pati esi tikai instruments. Berlīnes baletā nav stāsta par tevi, tavu egocentrismu vai par to, cik ļoti tu vēlies būt uz skatuves. Tas ir stāsts par mākslu, skaistu tehniku, skaistām auguma līnijām.
Balerīnai jādara viss, lai cilvēks, kurš pirmo reizi atnācis uz baletu un, piemēram, nekad dzīvē nav redzējis “Gulbju ezeru” vai “Apburto princesi”, saprastu, ko balerīna ar savām kustībām un caur mūziku viņam stāsta, un būtu tā savaldzināts, ka vēlētos baleta durvis vērt vēl un vēlreiz no jauna.
– Vai uz ielas Berlīnē jūs arī atpazīst?
– Ir bijis, ka, ejot pa ielu, nejauši izdzirdu garāmgājējus izrunājam manu vārdu, nosakām, re, Elīna Godunova… Tas ir interesanti un mulsinoši. Taču arī patīkami. Tātad ir cilvēki, kas tik ļoti mīl baleta mākslu, ka atpazīst mūs, dejotājus, bez kostīmiem un grima.
– Kas ir paši liktenīgākie pagriezieni jūsu dzīvē?
– Visbūtiskāko lomu manā karjerā spēlējuši līdzcilvēki. Mana pirmā baleta skolotāja Rita Harlapa-Makova, kura joprojām strādā baleta skolā Rīgā, bija viena no tām personībām, kas ļoti daudz noteica manā liktenī. Tad Aivars Leimanis mani uzņēma Latvijas Nacionālā baleta trupā. Tur piedzīvoju pirmās izrādes. Pēc konkursa mani uzaicināja strādāt Dienvidkorejā. Arī tas bija skaists pagrieziens, jo šajā zemē iepazinos ar daudziem lieliskiem pedagogiem, kas deva zināšanas un iedvesmoja.
Un tad jau minētais Maskavas Starptautiskais konkurss, uzvara tajā, pirmā vieta un simpātiju balva. Līdz ar to atvērās ļoti daudzas durvis, mani sāka pazīt. Nāca ielūgums no Berlīnes Valsts baleta. Te esmu patiesi laimīga. Balets ir gan mans darbs, gan aizraušanās, dzīvesveids, dzīves stils un sirdslieta.
Tas nozīmē daudz vairāk, nekā darīt vienīgi to, par ko tev maksā naudu. Un dzīvesveids nozīmē arī to, ka, piemēram, Ziemassvētkos būšu Berlīnē uz skatuves un dejošu “Apburtajā princesē”. Arī 1. janvārī mani gaida teātris. Tā tas ir gadu no gada. Svētkus mēs svinam darbā uz skatuves.
– Kas jūs vēl aizrauj ārpus baleta?
– Māksla, īpaši glezniecība – klasiskā, renesanse, impresionisms, laikmetīgā māksla. Šajā ziņā Berlīnē ir viss, ko sirds kāro. Kad vien laiks, skrienu skatīties jaunatvērtu izstādi. Tagad, piemēram, Potsdamā, kas ir stundas braucienā no Berlīnes līdzīgi kā Jūrmala no Rīgas, var aplūkot sirreālisma gleznas. Atvestas sirreālismu raksturojošās gleznas no visas pasaules muzejiem. Tiklīdz būs laiks, braukšu uz Potsdamu. Un vēl ļoti mīlu mūziku.
– Un ko vispirms apmeklēsit Rīgā?
– Nacionālās operas un baleta skatuvi! Kopā ar partneri jāizmēģina mūsu duets no “Dona Kihota”. Es dzīvoju Berlīnē, mans partneris Jongs Gjū Čoijs – Amsterdamā. Tā nu satiksimies Rīgā. Mēs iepazināmies Seulā, un varu teikt, ka Jangjū ir ļoti skaists dejotājs un labs partneris. Es Seulu esmu redzējusi, viņš Rīgu – vēl nekad.
Esmu iecerējusi aiziet kopā uz restorānu Doma laukumā zem klajas debess un kur vienīgo apgaismojumu dod sveču gaisma. Tur ir arī brīnišķīgs ķiploku džems, kas manam partnerim jānobauda. Nepacietīgi gaidu tikšanos ar mammu, ģimeni. Būsim atkal kādu neilgu laiciņu kopā.
