“Ienesam kasē daudz līdzekļu.” Saruna ar pasaulē panākumus guvušo latviešu balerīnu Annu Lauderi 1
Starptautiskais baleta festivāls “Baleta zvaigznes Jūrmalā” šogad svin 20 gadu jubileju. 3. augustā uz Dzintaru koncertzāles skatuves atkal gaida tikšanās ar izcilo latviešu balerīnu ANNU LAUDERI, kura ar savu dzīves un skatuves partneri Edvinu Revazovu izdejos fragmentus no pasaulslavenā horeogrāfa Džona Noimaijera veidotā baleta “Anna Kareņina”.
Anna Laudere dzimusi Siguldā un baletu sākusi apgūt Rīgas Horeogrāfijas skolā, bet mācības turpinājusi Hamburgas baletskolā. Kopš 2001. gada viņa dejo Hamburgas teātra baleta trupā, 2008. gadā kļūstot par solisti un 2011. gadā – par vadošo solisti. Viņas lomu sarakstā ir ne vien zināmākie Dž. Noimaijera baleti, bet izdejotas arī Džeroma Robinsa, Džona Kranko un citu autoru horeogrāfijas.
Dejojusi uz pasaules slavenākajām baleta skatuvēm Krievijā, Francijā, Japānā, ASV un Austrālijā. Šā gada 21. maijā uz Maskavas Lielā teātra skatuves Anna Laudere saņēma par baleta mākslas “Oskaru” dēvētās “Benois de la Dance” konkursa īpašo Benois–Massine balvu.
Annas Lauderes sniegums titullomā baletā “Anna Kareņina” tiek raksturots kā īpaši fascinējošs – viņas pēdas ir tikpat artikulētas un izteiksmīgas kā rokas, un acis deg viņas atveidotā tēla neapdzēšamajā vainas apziņā un ilgās.
– Mums Latvijā ir viens vienīgs Operas un baleta teātris, Vācijā muzikālo teātru ir tuvu deviņdesmit, bet kā Hamburgas teātris izskatās to kopainā?
Anna Laudere: – Pirms kara Hamburgas teātris bija ļoti skaists, taču to nopostīja, un no oriģināla palikusi tikai skatuves daļa. Teātris celts par cilvēku ziedotiem līdzekļiem un kā kultūras mantojums neaizskarams. Kaut arī tas atrodas Hamburgas centrā, citu ēku ieskautam teātrim var mierīgi paiet garām nepamanot. Teātrī iestudē kā operas, tā baletu, kas spēlē pirmo vijoli.
Ienesam kasē daudz līdzekļu, visas biļetes izpirktas.
Trupā esam sešdesmit cilvēki, tā ir ļoti internacionāla – divi vācieši, pārējie no Ukrainas, Krievijas, Francijas, Itālijas, Argentīnas, Spānijas, Amerikas, citām pasaules valstīm.
– Un viena latviete…
– Hamburgā jā, un, man šķiet, visā Vācijā ir tikai vēl viena latviešu dejotāja. Berlīnē pirmo gadu dejo mūsu Evelīna Godunova. Vēlu viņai veiksmi.
– Kā meitene no Siguldas kļuvusi par Hamburgas teātra vadošo solisti?
– Siguldā esmu dzimusi, bet dzīvojusi Rīgā un visas bērnības vasaras no četru piecu gadu vecuma pavadījusi Miķeļtornī. Mana mamma (Ingūna Laudere) bija gleznotāja un keramiķe, tētis (Andris Lauders) rotu mākslinieks. Omīte, mammas mamma (Valentīna Bauma) organizēja Deju svētkus.
Mamma un tētis vēlējās mani sūtīt uz mākslas skolu, bet omīte ieminējās: vai arī tu nevēlies dejot?
Kāpēc ne? Rīgas Horeogrāfijas skolā pēdējā gadā es ļoti daudz raudāju… Bet, ja nebūtu dažādu labvēlīgu un ne tik labvēlīgu apstākļu sakritības, es nebūtu tā, kas tagad esmu.
Esmu atradusi savu horeogrāfu, esmu izdejojusi uz visām lielākajām pasaules skatuvēm burvīgu repertuāru. Ko vēl vēlēties? Bet toreiz tajā grūtajā situācijā mans tētis, kuram bija draugi un labi klienti Hamburgā, ieminējās – varbūt pamēģināt baleta skolā Hamburgā pie Noimaijera? Protams, ka toreiz man nebija ne jausmas, kas viņš tāds ir… (Dž. Noimaijers dzimis 1939. gadā, Hamburgas baleta teātra direktors un horeogrāfs no 1973. gada, 1978. gadā Hamburgā izveidojis savu baleta skolu, kas ir avots Hamburgas teātra trupai. Iestudējis baletus kā Vācijā, tā Londonā, Parīzē, Ņujorkā, Tokijā, Vīnē, Dānijā, Kanādā un citās valstīs. – V. K.).
Kaut arī Hamburgā baletskolā bija liels konkurss, vairāk nekā simts pretendentu uz vienu audzēkņa vietu – domāju, pat ja tikšu sietam cauri, nepalikšu Vācijā.
Man bija tikai 16 gadu, un nedomāju, ka vecāki mani patiesi svešā zemē atstās.
Bet mamma pierunāja, izturi vēl vienu mēnesi, pusgadu, gadu… Laikam juta manu pareizo vietu. Bet es nezināju vācu valodu, angļu, cik nu skolā mācīts, īstu zināšanu nebija. Sākumā baleta skolā staigāju kautrīga, bikla. Visi uz skolu atbraukušie kā pirmo iemācās angļu valodu, vācu man joprojām klibo. Viss notiek angliski. Pats Džons Noimaijers ir amerikānis, dzimis Milvokos.
Pēc skolas, jau uzņemtai teātra trupā, pagāja seši gadi, kamēr iedeva solistes statusu, vēl astoņi – līdz kļuvu par pirmo vadošo solisti. Pat ja esi talantīgs, Hamburgas trupā tev uzreiz nedod neko, sevi jāpierāda gadu garumā. Un pa to laiku jāizdejo gandrīz viss solo repertuārs.
– Ko praktiski – aizkulisēs, nerakstītajos likumos – nozīmē būt Hamburgas teātra vadošai solistei?
– … Pat nezinu… Lielāku algu? Nav mums tādas hierarhijas kā citos teātros, kur solisti nerunā ar kordebaletu. Vienīgi ģērbtuves solistiem un vadošajiem solistiem tuvāk skatuvei, jo biežāk jāmaina kostīmi.
– 2017. gadā tapušajā baletā “Anna Kareņina” Džons Noimaijers titullomu veidojis tieši jums un Vronski – Edvinam Revazovam. Ko meistars jūsos saskatīja tādu, ko varbūt nevarētu veikt citi dejotāji?
– Ejot ciemos, jūs taču arī katram cilvēkam izvēlaties atšķirīgu ziedu buķeti. Tāpat ar horeogrāfa redzējumu. Varbūt viņš emocionāli sajuta, ka tieši es esmu Anna Kareņina. Ar šo uzvedumu strādājam visu sezonu. Tā ir liela privilēģija, jo parasti jauniestudējumam atvēl pusgadu. To laiku ļoti izbaudīju. Pirmais mēģinājums, vēl
nezinu, ka esmu Kareņina. Ienācu zālē, Džona vēl nav, pianists uzliek mūziku… Čaikovskis! Bira asaras, laikam – jā, esmu Kareņina.
Kad sezonas sākumā Noimaijers ierunājās par šo baletu, apjautu – tas ir kas tāds, ko man tik ļoti, ļoti gribētos. Veidojot tēlu, noskatījos diezgan daudz filmu. Protams, izlasīju romānu, kas deva savu saprašanu, un meklēju sevī.
Īstenībā mūsos visos ir viss, tikai atšķirīgās proporcijās.
Es vienmēr visu laižu caur sevi. Pirmais, ko Džons man, tikko no Latvijas atbraukušai, pateica – neticu tavam smaidam, tam nav pamatojuma. Šoks! Latvijā mums skolā bija mācīts – tikko esi uz skatuves, tev jāsmaida. Taču izrādās – jāsmaida nevis ar zobiem, bet acīm un dvēseli. Kad to biju aptvērusi, sapratu, par ko vispār ir runa.
– Ar vadošo solistu Edvinu Revazovu, kurš veido arī savas horeogrāfijas, sadejojāties, būdami solisti duetā, vai viens otru tikāt ieraudzījuši iepriekš?
– Es pirmo gadu biju trupā, Edvins pēdējos divus baletskolā. …Togad maijā nomira mana mamma, oktobrī man mēģinājumā uz skatuves izlidoja ceļa bļodiņa. Ilgi nevarēja izšķirties – būt vai nebūt operācijai. Celi vajadzēja locīt, locīt un locīt, līdz apnikumam, izmisumam, bezspēkam… Mans partneris ļoti palīdzēja.
Pēc šī emocionāli grūtā laika palikām kopā. Nu jau būs piecpadsmit gadi. Tagad nevaru iedomāties sev blakus cilvēku no citas profesijas.
Zinu, ka vīram varu uzticēties uz skatuves un dzīvē.
Mums abiem patīk strādāt, to darām arī brīvajās dienās, varam apspriest lomas… Protams, runājam arī par citām lietām, bet balets ir ļoti nozīmīga mūsu dzīves daļa.
– Kur labāk jūtaties – klasiskajā baletā, kas saistās ar dejotājiem puantēs, vai laikmetīgajā dejā mīkstās kurpēs?
– Kareņina arī ir puantēs, kaut tērpi laikmetīgi. Mums ir ļoti plašs repertuārs – gan klasika, gan neoklasika, dejojam gan mīkstās kurpēs, gan plikām pēdām. Vislabāk jūtos tādā baletā kā “Anna Kareņina”, kas ir kaut kas starp klasiku un neoklasiku. Vēl viena no ļoti mīļām klasiskām lomām ir Baltais gulbis, sirdij tuva Žizele, Kamēliju dāma un daudzas citas. Šīs lomas veidoju kopā ar pedagoģi Irinu Jakobsoni, fenomenālu mākslinieci, kura pati strādājusi ar leģendāro baleta meistari Vaganovu un kura līdz pirkstu galiem zina, par ko baleta uzvedumā runa, par ko loma, par ko katrs žests, stundām strādājam pie vienas kustības. Un otrs man svarīgs pedagogs ir Kevins Heigens.
– Ko nozīmē būt līdzās tādai baleta leģendai kā Džons Noimaijers?
– Šogad viņam nosvinējām astoņdesmit gadu jubileju, bija liels koncerts, svinības veselu nedēļu. Baleta pasaulē viņš ir dzīva leģenda, viņa baleti jau ir klasika. Piemēram, “Kamēliju dāma” tiek rādīta visos pasaules teātros. Viņš ir fenomenāls cilvēks, pirmkārt, pilnīgs darbaholiķis.
Man arī vienmēr paticis strādāt, nekad neesmu bijusi slinka, ja ko vēlos, kā, piemēram, dejot. Bet viņš iemācīja vēl vairāk, apziņu, ka laiks rit nežēlīgi! Viņš, piemēram, atlido no Amerikas un tajā pašā dienā zālē strādā ar mums. Kad veido izrādes, ieraksta video, nākamajā mēģinājumā klāt, pamanījis ko nepadarītu, ar jaunu domu… Dzīves gudrs cilvēks. Kā profesijā, tā mākslā vispār. Zina visu par filmām, gleznām, viņam ir liela Vāclava Ņižinska gleznu kolekcija. Un ar deju Džonu saista beznosacījumu mīlestība.
Viņš ir iestudējis tieši man arī citus baletus, bet Annas Kareņinas laiks ir mans, tā bija liela vērtība, ko neviens nevar atņemt. Ienāc zālē, klusums, klavieres, pianists, mans partneris un Noimaijers. Un ne no kā… top.
– Vai jums kādreiz nav bijusi vēlēšanās iesaistīties arī kādā Latvijā iestudētā baletā?
– Vienu brīdi mums ar Aivaru Leimani (Latvijas Nacionālā baleta mākslinieciskais vadītājs) bija tāda ideja, bet nesanāca, jo ļoti reti ir laiks dejot citos teātros. Ja nu vienīgi Noimaijers pats mūs aizsūta, kā tas bija šogad Minhenē, kur kopā ar vīru dejojām “Kamēliju dāmu”. Kā Noimaijera sūtīts pāris esam dejojuši arī “La Scala” Milānā. Sezonā mums ir simt divdesmit izrādes, plus vēl koncerttūres.
Dejoju vai katru otro vakaru.
Un, ja neesi pirmajā, esi otrajā sastāvā. Pirmie solisti bieži tiek iesaistīti vairākās lomās. Šogad Hamburgā vien esmu nodejojusi vairāk nekā astoņdesmit izrādēs.
– Kur sevi emocionāli uzlādējat, kur smeļaties?
– Miķeļtornī! Sarunās ar tēti, viņa otro sievu Antru, ar kuru esam ļoti tuvas. Sazvanāmies skaipā vai katru dienu.
Miķeļtornis ir manu emociju atjaunošanas pamatakmens.
Sezonā apkārt ir tik daudz cilvēku, notikumu, izrāžu, emociju, visa kā tik daudz, ka vairs sevi nedzirdi. Bet Miķeļtornī lasu ogas, eju uz jūru un atkal dzirdu sevi, savas domas… Kopš mums ir suņuks, arī Hamburgā biežāk izbraucam ārpus pilsētas centra, kur apkārt daudz parku, tie ir milzīgi, gandrīz kā meži.
– Un ko redzat Hamburgā pa istabas logu?
– Mūsu daudzdzīvokļu mājai no vienas puses metro, bet, paldies Dievam, to nedzird un aiz kokiem gandrīz neredz, otrā pusē parks. Esam trīs minūšu braucienā ar mašīnu līdz darbavietai Baleta centrā. Tā ir milzīga ēka ar četrpadsmit zālēm, kur atrodas arī Džona Noimaijera izveidotā baletskola, vienā stāvā internāts, kur arī es vienu gadu nodzīvoju. Šo baleta centru Noimaijers izveidojis ar sponsoru atbalstu. Arī Hamburgas teātra baleta trupa galvenokārt strādā tur, bet teātrī uz skatuves tiekam vien divas nedēļas pirms izrādēm.
– Vai visas sapņu lomas izdejotas?
– Ir viena, ko es ļoti vēlētos – Blanša pēc Tenesija Viljamsa romāna “Ilgu tramvajs” veidotajā Noimaijera baletā. Fantastisks uzvedums, bet jau desmit gadus nav repertuārā. Toties jauno sezonu sāksim ar Tenesija Viljamsa “Stikla zvērnīcu”. Pēc šī darba motīviem būs jauns Noimaijera balets. Man jau noteikts pirmais mēģinājums pie Džona. Kāda būs loma, vēl nezinu.
