Baletdejotājs ar prinča faktūru 1
Ne katram baleta māksliniekam tik agrā jaunībā izdodas uz lielās skatuves dejot galvenās lomas. Kālis Cīrulis titullomā izrādē “Riekstkodis” debitēja, tikko kļuvis pilngadīgs. Nupat viņš atgriezies no Dienvidāfrikas Starptautiskā baleta konkursa, kur sīvā sacensībā ieguva bronzas godalgu. Vai pie skatuves mākslas debesīm uzmirdz jauna latviešu baleta zvaigzne?
“Braucu pēc zelta, bet paturēju prātā, ka varu arī zaudēt,” ar skaidru skatu uz baleta konkursu Keiptaunā devās deviņpadsmit gadus vecais baletdejotājs Kārlis Cīrulis. Četrās kārtās viņš dejoja variācijas no klasiskā baleta “Dons Kihots”, “Riekstkodis”, “Kopēlija” un laikmetīgo horeogrāfiju “Volando”. Konkurence bijusi nopietna – dejotāji no Āzijas valstīm rādījuši spožu tehniku un precizitāti, Kārlis, kā pats joko, viņu vidū izcēlies ar augumu un blondiem matiem. Līdz pilnīgai uzvarai pietrūcis nedaudz, taču stipra kaluma bronza rokā gan. Žūrijā visi kā viens latviešu dejotāju slavējuši kā ļoti apdāvinātu un daudzsološu, stāsta baletdejotāja Elza Leimane, kas šogad bija vērtētāju vidū. “Kārlis izcēlās ar smalkumu, eleganci un ļoti labu skolu, viņa vizuālais veidols ir ļoti iznesīgs – ar prinča faktūru, kā mēs to saucam baleta valodā,” piebilst baletdejotāja. Par zvaigzni viņa jauno mākslinieku vēl nesauktu, taču esot visi priekšnoteikumi, lai par tādu kļūtu.
Ar blondiem matiem un garu augumu vien bronzu nevar dabūt. Tava Horeogrāfijas skolas skolotāja Regīna Kaupuža stāsta, ka tev esot brīnišķīgs grieziens.
To man daba devusi, vienmēr ir paticis griezties un sanāk arī!
Kā Keiptaunā pietrūka līdz zeltam?
Uzskatu, ka ļoti labi sevi parādīju, bet vienmēr ir vieta izaugsmei. Nedaudz trūka pārliecības. Kad esmu zālē, daru no visa spēka un nebaidos, ka nokritīšu. Konkursā no tā bija nedaudz bail, jo elementi gaisā ir sarežģīti un nav liela māksla nokrist. Bija jau šādas tādas kļūdas – tīrība, tehnisko elementu izpildījums. Tas pagaidām ir mans lielākais mīnuss.
Šis tev ir ceturtais starptautiskais konkurss – ar ko dejotāju sacensība Dienvidāfrikā bija atšķirīga?
Konkursa līmeni nosaka dejotāju skaits un meistarība. Vēl pirms tam nospriedu – kas tad tur uz Dienvidāfriku brauks! Beigās paliku ar muti vaļā. Dejotāji no Āzijas valstīm aizvien pārsteidza ar savu precizitāti un tehniku – varēja redzēt, ka viņi ir ļoti daudz strādājuši. Kā saka, uz skatuves brīnumi nenotiek. Tie ir mana baletskolas pedagoga Mariana Butkeviča vārdi, kurus skolas laikā daudz neņēmu vērā. Domāju – ai, kad iziešu uz skatuves, adrenalīns palīdzēs un gan jau viss notiks, taču pārliecinājos, ka darbs tomēr pārspēj talantu. Varu būt ļoti pateicīgs dabai un Dievam par to, kas man ir dots, bet ar to vien par maz.
Par dejošanu uz skatuves biežāk sapņo meitenes. Kā tu nokļuvi baletskolā?
Mani vecāki nav ar mākslu saistīti, viņi ir advokāti. Toties mana vecmāmiņa Anastasija Plūme ļoti mīl mākslu. Kad pirmajās klasēs Ulbrokas skolā man radās lielas problēmas – pēc dabas esmu straujš, nepacietīgs, impulsīvs – vecmamma teica vecākiem, ka jāmaina skola, un aizveda mani aiz rokas uz Emīla Dārziņa mūzikas vidusskolu un jau ceturtajā klasē sāku apmeklēt baletskolu. Tagad varu teikt, ka tas bija labākais, ko dzīvē man kāds ir izdarījis.
Tagad tu tā saki, bet kā puišelis droši vien domāji citādi?
Sākumā domāju, ka aizbēgšu no tās skolas! Ir ļoti sarežģīti, ka puikam tā vietā, lai pēc stundām ar draugiem spēlētu futbolu, jāstāv šortiņos pie stieņa līdz astoņiem vakarā. Jābūt ļoti lielai vēlmei to darīt, citādi var izdegt. Man paveicās, ka pirmajā kursā nomainījās pedagogs un sāku mācīties pie Mariana. Līdz tam pamatskolas beigu eksāmenā klasiskajā dejā knapi dabūju piecnieku, kas bija pēdējā atzīme, lai tiktu tālāk vidusskolā, bet, beidzot baletskolu, man bija deviņ-nieks. Ir starpība starp skolotāju un pedagogu, tāpēc ka pedagogs pateiks būtiskāko. Viņa vārdi – negribi dejot, tevi neviens nespiež. Viegli atrast simt iemeslus, lai aizietu, bet grūti atrast vienu, lai paliktu.
Kurš bija tavs iemesls?
Tajā vecumā īsti to nesapratu, bet tagad domāju, ka tā bija cieņa pret vecomāti. Kā man mācīja kopš bērnības – ja ko esi sācis, izdari līdz galam.
Lielākais sasniegums manā dzīvē, pat svarīgāks par konkursu medaļām, ka pagājušajā gadā vecomammu varēju aizvest uz “Spēlmaņu nakts” ceremoniju, jo par prinča lomu “Riekstkodī” biju nominēts balvai. Vecmāmiņa bija sajūsmā, jo māksla, teātra pasaule viņai ir viss.
Skolotāja Kaupuža vēl pastāstīja, ka tu vidusskolā vienā gadā pabeidzi divas klases!
Tā kā baletskolu sāku apmeklēt vienu gadu par agru, to beidzot, būtu jāmācās vēl gads vispārizglītojošajā. Kad nolēmu, ka varētu apvienot divas pēdējās vidusskolas klases, skolotāji teica, ka parasti neviens tā nedara, bet mēģināt var. Tā pirmo dienas daļu mācījos 11., otro – 12. klasē un pēc tam gāju strādāt uz zāli. Viegli tas nebija, bet palīdzēja pedagogi, jo tā taču ir skola, kas atbalsta, lai mēs kļūtu par māksliniekiem.
Limiti ir cilvēku galvās. Pateikt “nē” visi māk, bet mani vienmēr dzen uz priekšu “jā”. Par piedāvājumiem esmu sajūsmā, saku – dodiet! – un ar smaidu sejā rādu, ko varu.
Varbūt arī tāpēc agri esi ticis uz lielās skatuves pie galvenajām lomām. Elza Leimane atzina, ka tik jaunam dejotājam tas ir liels panākums. Kāda bija sajūta, pirmo reizi dejojot princi “Riekstkodī”?
Pirms izrādes likās, ka visas iekšas trīc, bet bija forši – man patika. Stress dod arī spēku. Atkal – viss ir galvā, un, ja vari kontrolēt savu ķermeni, prāts ir spēcīgs ierocis arī fiziskajā ziņā.
Vai tavs princis atšķiras no citu baletdejotāju prinčiem?
Katra paaudze izrādēs ieliek kaut ko jaunu, tāpēc arī balets dzīvo. Mēs nevarētu skatīties to baletu, kas bija pirms piecdesmit gadiem.
Kāpēc?
Būtu garlaicīgi. Mūsdienās stipri mainījusies tehnika, scenogrāfija un kostīmi, artistiskums kļuvis gaumīgāks – agrāk tas bija pārāk teatrāls un pompozs. Man ir grūti skatīties tā laika izrādes, ja vien nedejo Barišņikovs.
Mihails Barišņikovs ir tavs paraugs?
Pasaulē ir daudz labu dejotāju, bet, kā saka, Mocarts ir viens un Barišņikovs – arī. Baletskolā trikus, kas ir sarežģīti akrobātiski elementi gaisā, mums nemācīja, ja gribēji – apguvi pats, tad nu es kādas trīssimt reizes noskatījos, kā to dara Barišņikovs, un centos atkārtot. Gandrīz kaklu salauzu, bet sanāca! Patīk, ka baletā nemitīgi jāapgūst kas jauns, un tas ir apbrīnojami, ko cilvēks var paveikt ar gribasspēku.
Vai gribētos dejot arī ārzemēs?
Vienmēr patīkami būt pirmajam ciemā nekā divdesmit pirmajam pilsētā – īsā atbilde. Protams, vēlētos gūt pieredzi Londonā, Parīzē, Milānā, taču līdz tam vēl jānobriest.
Pagaidām tava vieta ir Rīgā?
Man te patīk, tēvzeme ir sirdī, taču vienmēr saku – gribu pierādīt, ka latvietis var vairāk. Nav atšķirības, kāda tautība, svarīgi, cik spēcīgs ir tavs prāts. Ļoti gribu lauzt stereotipus, ka nevaram.
Mākslā to par latviešiem gan nevar teikt, jo ir tik daudz spožu personību.
Taču jaunatne labāk izvēlas iet uz kino nekā baleta izrādi. Uz baletu vairāk nāk vidējā un vecākā paaudze un varbūt kāda skolas ekskursantu grupa, kas atvilkta uz teātri.
Ko tavi draugi saka par klasisko baletu – viņi nāk uz izrādēm?
Nu ir bijis tā, ka gan jāsarkst, gan jāsmejas. Ar draugiem skatījāmies “Šeherezadi”, kur cēliena beigās līst ūdens. Zālē pilnīgs klusums un pēkšņi viens saka – laikam operai trubu atšāvuši vaļā! Viņš domāja, ka ūdens caurule pārsprāgusi. Visi balkonā sāka smieties, bet man gribējās cauri grīdai izkrist.Vairākums draugu nāk no mūzikas sfēras, jo skolā klasesbiedri lielākoties bija mūziķi, daudzi no viņiem tagad mācās Mūzikas akadēmijā. Smiekli smiekliem, bet daudzi domāja, ja esmu dejotājs, tad tas ir hobijs, nevis profesija, ar kuru var nopelnīt. Bet man deviņpadsmit gados ir pastāvīga darbavieta, savi ienākumi – manā vecumā tas ir ļoti daudz.
Varbūt šādu priekšstatu dēļ puiši, kā esmu lasījusi, mazāk nāk uz baletskolu?
Palēnām attieksme mainās, kas ir sievišķīgas un vīrišķīgas profesijas. Ceru, ka mainās arī stereotips, ka visiem puišiem, kas nodarbojas ar baletu, nepatīk meitenes. Un kāda gan starpība, ar ko viņš liekas gultā? Vismaz es cenšos stāstīt, ka baletdejotājs ir fantastiska profesija vīrietim.
Pēc zelta uz konkursiem vēl dosies?
Noteikti, jo tie dod pieredzi un izaugsmi. Ir atšķirība starp teātra un pasaules līmeni – ja tu brauc apkārt un redzi, kā citur dejo, visu laiku it kā knieb sev dibenā… ar to domāju, ka neļauj sev atslābt.
Kārlis Cīrulis
Baleta solists
2016. gadā absolvējis Rīgas Horeogrāfijas skolu.
Studē horeogrāfiju Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas 2. kursā.
Otro sezonu ir Latvijas Nacionālās baleta trupas solists.Latvijas Nacionālās operas un baleta iestudējumos galvenās lomas baletā “Bajadēra” un “Riekstkodis”, otrā plāna lomas baletā “Korsārs”, “Apburtā princese”, “Gulbju ezers”.
2016. gadā 1. vieta Starptautiskajā Baltijas baleta konkursā, 2. vieta Starptautiskajā Dienvidkorejas baleta konkursā, 2017. gadā bronzas medaļa Maskavas Starptautiskajā baleta konkursā un Dienvidāfrikas Starptautiskajā baleta konkursā.13. aprīlī dejos Rūda lomu baleta “Antonija#Silmači” pirmizrādē.
