“Mākslā mani uzrunā spilgtas lietas, kas raisa izbrīnu.” Saruna ar multimediju mākslinieku Artūru Bērziņu 16
Aija Kaukule, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Mākslas galerijā ”MuseumLV” līdz 31. augustam būs aplūkojama multimediju mākslinieka Artūra Bērziņa personālizstāde “Latvijai ausīs jauna diena”.
Mākslinieka darbos līdz šim nereti saskatīta provokācija tam, kā ierasts raudzīties uz pasauli, un arī viņš pats sarunā neslēpj, sakot: “Mākslā mani uzrunā spilgtas lietas, kas raisa izbrīnu.”
Artūra Bērziņa jaunākā izstāde ir spēļu laukums pašsaprotamu kultūras priekšstatu sastāvdaļu pārbīdīšanai, kas ietverta darbu ciklā “Transpozīcijas”.
Videospēles, lielformāta fotoinscenējumi, objekti un asamblāžas provokatīvā kiča manierē šajā reizē spēlējas ar Rietumu civilizācijas simbolu haotisko sadursmi ar mūsdienu globālajiem strāvojumiem, fokusā paturot nacionālo identitāti.
Transpozīcijas terminu izmanto bioloģijā, mūzikā, filozofijā, lingvistikā, likumdošanā, telekomunikāciju un citās cilvēka sociālās darbības jomās.
Savukārt termina medicīnisko nozīmi mākslinieks iepazinis arī ļoti personīgi – bērnībā viņam tika veikta unikāla sirds operācija, kurā viens no centrālajiem elementiem bija asinsvadu transpozīcija.
Kāds ir impulss, lai tu sāktu jaunu darbu sēriju, un konkrētāk – kāds motīvs ierosināja “Transpozīcijas”? Esam zālē, kurā digitālas fotogrāfijas tehnikā līdzās jaunā vizuālā stāstā “transponēti” antīkās mitoloģijas varoņi – Nīke, Prometejs un Leda.
A. Bērziņš: Te bija divi impulsi, kas saplūda vienā veselumā. No vienas puses – mans skats uz Rietumu civilizāciju kopumā.
Pirmajiem darbiem “Leda”, “Prometejs” un “Nīke” vienojošais ir grieķu tēma. Grieķu mīti un kultūra kā Rietumu civilizācijas šūpulis. Tas ir ideāls spēļu laukums, kurā demonstrēt manis veidotās transpozīcijas – tas nozīmē, ka elementi, kas bijuši noteiktās kombinācijās, tiek pārkombinēti citās.
Poststrukturālisma filozofs Mišels Fuko rakstīja par epistēmām – tās ir pašsaprotamību kopums, kas veido sabiedrības pasaules uztveri. Šobrīd pasaules uztvere tiek pārstrukturēta, un iedomājos, ka grieķiskais ir labs veids, kā pasvītrot fundamentālas pārmaiņas mūsdienās.
Politologs Andrejs Ilarionovs ir norādījis, ka Rietumu civilizācija ir unikāla parādība, kas radījusi humānismu, cilvēka tiesības…
… jēdzieni, kas šobrīd dažādos kontekstos tiek pieminēti itin bieži. Vai tas, ko dari savos darbos, ir reakcija un refleksija uz mūsu sociumā notiekošo?
Lielā mērā. Manu Prometeju moka nevis cēls ērglis, kas ļautu notiesātajam saglabāt pašcieņu, bet mazi, toksiski un spilgti papagailīši, bet Ledai uz erotiskas rotaļlietas ir etnogrāfiskas zīmes.
Mūsdienās jaunas vēsmas slēpjas aiz spilgtiem, pozitīviem saukļiem, krāsainiem konfekšu papīriņiem – par to savās teorijās runā Valters Lipmans un Edvards Bernejs.
Manuprāt, tās ir pamats satraukumam, jo zūd līdzsvars kopumam, kura sastāvdaļa ir, piemēram, mazo valstu neatkarības saglabāšana. Šobrīd, mums nemanot, kopums tiek pārslēgts uz kaut ko pavisam citu – paši esam procesā un to nepamanām.
Ja vardi ieliek traukā un lēni silda ūdeni, tā nepamana, ka tiek izvārīta.
Vienā no datorspēļu simulācijām redzam, kā pirmais latvietis kā kosmonauts izkāpj uz citas planētas, citā – puskailas tautumeitas apšauda monstrus…
Pie mums šur tur parādās motīvi par Latvijas koloniālisma vēstures vainu attiecībā pret Tobāgo un Trinidādu. Kaut kur pat izskan, ka Latvijai par to varētu tikt piestādīts rēķins. Man tas šķiet absurdi.
Ja es iepriekš runāju par latviešiem un viņu upura apziņu (performance “Martiroloģija”, 2017), tad šeit ir transpozīcija par 180 grādiem.
Mana datorspēle “Space Invaders” (“Visuma iekarotāji”) tapusi, domājot par pašlaik aktuālo Īlona Maska darbošanos, Marsa iekarošanu un tamlīdzīgām tēmām, un, protams, te ir atsauce uz tāda paša nosaukuma datorspēli.
Manā gadījumā oriģinālās spēles apšaudāmos klucīšveida citplanētiešus aizvieto tautiskās spēka zīmes no Valda Celma grāmatas “Latvju raksts un zīmes”. Spēlē iebrucēji ir jānošauj, bet manā interpretācijā tas neizdodas, un latvju zīmes nolaižas uz Marsa – izrādās, tās ir kosmosa kuģi, kas uz Marsu atveduši pirmo latviešu kosmonautu – hercogu Jēkabu.
Nacionāla rakstura simbolika – raksti, folkloras elementi – tavos darbos atkārtojas no izstādes uz izstādi. Tevi arvien interesē nacionālās identitātes jautājums. Kādēļ?
Mani vispār interesē identitātes tēma, jo tā ir tuva mani interesējošiem eksistenciāla rakstura jautājumiem. Mani saista Martina Heidegera jēdzieni par autentisku un pakārtotu esību, taču par visu vairāk – brīvas gribas jēdziens.
No vienas puses, nacionālā identitāte ir saistīta ar iedzimtību, tās ir aprioras vērtības, kuras neizvēlas. No otras puses – ir elementi, kas mums piešķir individualitāti.
Mani interesē tas, kā cilvēki mijiedarbībā, piemēram, ar varu, izvēlas savu rīcību.
Iepriekš, man par izbrīnu, bija diezgan neveselīga reakcija uz manu darbu ciklu “Tautiskais postromantisms” (latviešu dievības, varoņi un nacionālie simboli demonstrēti, iesaistot puskailu sabiedrībā zināmu personu atainojumu, 2014) – tas nozīmē, ka tas iekustināja kādu procesu.
Mani pašu uzrunā tas, kas mani izaicina. Mākslinieks, ja jūt sevī spēku, vēlas nopietnus izaicinājumus – tādu balansu uz naža asmens sarežģītos jautājumos.
Zaudētā Lāčplēša auss un vārdu spēle izstādes nosaukumā “Latvijai ausīs jauna diena” – auss kā elements parādās vairākos izstādes darbos.
Šī tēma sākās no kalambūra par bruņinieka nocirsto Lāčplēša ausi, bet ausij ir daudz vairāk dimensiju – auss ir svarīgs simbols Latvijas kultūrā un vēsturē. Tā ir spēka avots, kas laupīts Latvijai, – tā ir trauma. Auss – kā visudzirdošā auss – ietver arī čekas tēmu, noklausīšanos.
Bet tajā ir arī šodienas tēma – mūsu ausīs nonāk ārkārtīgi daudz informācijas, kuras liela daļa ir dezinformācija.
Mēs dzīvojam starp daudzām paralēlām realitātēm, kuras nokļūst mūsu ausīs. Manā datorspēlē, kas atgādina savulaik populāro “Super Mario”, tautumeitas lasa nevis sēnes, bet ausis. Manas Nīkes spārni ir milzu ausis kā propagandas lokatori.
Tavi darbi tiek dēvēti par provokācijām, to apliecina arī jaunās izstādes pieteikums. Kuram šī provokācija adresēta?
Manam ideālajam skatītājam. Mākslā mani uzrunā spilgtas lietas, kas raisa izbrīnu. Ja pats izdomāju kaut ko, kas pārsteidz mani pašu, tad tas vienkārši ir jārealizē.
Šis “slēgto izstāžu” gads tev acīmredzot bijis auglīgs izbrīnam.
Lielā mērā jau biju sācis 2019. gada beigās, bet šajā “lokdauna” periodā ir daudz pārvērtēts un mainījies, tomēr aktualitātes, kas mani interesē, ir palikušas.
Būtiskākais, ko ieraudzīju – pasaule ir daudz iracionālāka, nekā man šķita.
Man šķiet, ka visos darbos runāju arī par to.
Kailums ir viena no tava rokraksta sastāvdaļām. Kādēļ tas ir svarīgs?
Katrs mākslinieks attēlo to, kas viņu iedvesmo. Protams, tajā ir izaicinājuma moments man pašam. Lai tas izdotos, to nevar darīt viduvēji – jūtu sevī šo spēku. Tā ir situācija, kur ātri var nokļūt uz naža asmens, bet man ir svarīgi noturēt līdzsvaru.
Turklāt mani ārkārtīgi iedvesmo klasiskā māksla. Brīvajā laikā meklēju jaunus atklājumus klasiskās mākslas mantojumā – ir tik daudz interesantu darbu, kas arvien nav iekļuvuši kanonā.
Goija gleznoja “Kailo Mahu” un “Apģērbto Mahu”, bet mana latviskotā Maha ir apvilkusi krekliņu ar uzrakstu “Līga”, aplikusi šallīti ar Lielvārdes jostas elementiem. Tā ir tā pati identitātes tēma caur popkultūras elementiem.
Tu redzi konfliktu starp agrāko un tagadējo, globālo un nacionālo?
Kā klasiskajam liberālim man šķiet, ka neoliberālisms ir tas pats, kas postmodernisms attiecībā uz modernismu, pēc būtības – iepriekšējā noliegšana. Tas, kas notiek, šķiet, notiek kaut kā virspusēji, ir tāds rasols.
No vienas puses, tu savos darbos šo rasolu kritizē, no otras – esi tā sastāvdaļa. Popzvaigzne Billija Eliša valkā tevis darinātu pasaulē pazīstamas metāla grupas “Cradle of Filth” krekliņu, tu pats filmē video elektroniskajai popmūzikai, esi uzrakstījis grāmatu “Visuma vērpēji”…
Jā, šogad tam pievienojies pasaulslavenās metāla grupas “Moonspell” albuma (“Hermitage”) vāks. Gaidām jaunu albumu kopā ar “Cradle of Filth” – tas būs monumentālākais, ko līdz šim esmu šajā jomā darījis.
Izdevās pandēmijas ierobežojumu starplaikā Liepājas teātra lielajā zālē nofilmēt popgrupas “Seven Lions” video. Manā mākslā esošais rasola moments tieši atspoguļo šo laikmetu.
Es to saucu par metamodernismu – tā sarežģītība, dažādu elementu mijiedarbība – atsauces pāri atsaucēm.
Tomēr no rasola to atšķir struktūra. Ja struktūras nav, šī sarežģītība ir tikpat bezjēdzīga kā vienkāršība – tā nedarbojas. Filozofijā to sauc par rizomu – notiekošajam nav vienas saknes. Šādā pasaules sadrumstalotībā nav iespējami atsperes punkti elementāram dialogam. Savā mākslā pieturos pie struktūras.
Tu esi savā ziņā veiksmes stāsts, atšķirībā no daudziem vietējiem māksliniekiem atrodot pasūtītājus ārpus Latvijas robežām.
Tas viss lielākoties ir noticis netīšām, lai gan, protams, pie tā ir strādāts. Tomēr man šķiet, ka tevi kādā brīdī pamana, ja tu maksimāli dari to, tas no tevis nāk laukā, nevis pielāgojies.
Iespējams, man ir veicies, jo man patīk spēlēties ar popkultūru, bet manos darbos ir arī citi slāņi – katrs atradīs kaut kādu savu slāni no virspuses līdz dziļumam. Protams, nedrošības sajūta vienmēr ir līdzās – veiksme ir svārstīga.
