Olafs Zvejnieks: Balansējot uz vienas kājas 0
Olafs Zvejnieks, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
ANO ģenerālsekretārs Antoniu Gutērrešs šonedēļ paziņoja, ka atgriešanās pie pastiprinātas fosilo energoresursu lietošanas Krievijas iebrukuma Ukrainā dēļ ir “neprāts” un apdraud iespējas īstenot Parīzes klimata vienošanās mērķus ierobežot globālo temperatūras pieaugumu 1,5 0C līmenī, salīdzinot ar pirmsindustriālo periodu.
Lai šos mērķus sasniegtu, oglekļa izmeši būtu jāsamazina uz pusi līdz 2030. gadam. Taču šobrīd pasaule dodas pretējā virzienā, un dati liecina, ka 2030. gadā globālās oglekļa emisijas pieaugs par 14%. Turklāt Krievijas uzbrukums Ukrainai situāciju draud tikai pasliktināt – valstis steidzīgi meklē aizvietojumu Krievijas naftai un gāzei, jo energoresursu tirdzniecības embargo ar šo valsti sāk iezīmēties kā realitāte. Gutērrešu uztrauc, ka, investējot līdzekļus sašķidrinātās gāzes infrastruktūrā un atjaunojot ogļu ieguvi un izmantošanu, valstis vairs nespēs atgriezties pie tāda izmešu samazināšanas grafika, lai izpildītu klimata vienošanās mērķus.
To, ka situācija ir apmēram tāda, kā to saka ANO ģenerālsekretārs, pagājušajā nedēļā biedrības “Zemieku saeima” kongresā apliecināja arī vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministra padomnieks reģionālās attīstības jautājumos Madars Lasmanis.
“Pašreizējos ģeopolitiskajos apstākļos Eiropas Zaļajā kursā nekas nav akmenī cirsts,” viņš sacīja. Kā praksē izskatās jaunu enerģijas un siltuma avotu meklēšana? Parādījušies aprēķini, ka, sašķeldojot kupli sazēlušos Latvijas krūmājus, šķeldas pietiktu visas Latvijas nodrošināšanai ar siltumu.
Tiek apspriesti priekšlikumi piejaukt šķeldai līdz 30% kūdras, šādi vēl palielinot Latvijas iekšējo resursu izmantošanu un uzlabojot enerģētisko bilanci, bet attālinoties no Zaļā kursa mērķiem. Tiek prognozēts, ka šovasar būs īsts saules bateriju uzstādīšanas bums uz privātmāju jumtiem, jo atšķirībā no jaunu vēja staciju būves to iespējams izdarīt salīdzinoši viegli un ātri, turklāt jau palaists valsts atbalsta instruments šī risinājuma uzstādīšanai, solot līdz 15 000 eiro atbalstu vienai mājai. Parādījušies aprēķini, ka Latvija spēj jau nākamajā apkures sezonā samazināt gāzes patēriņu par trešdaļu.
Tomēr viena trešdaļa ir tikai trešdaļa, nevis viss, turklāt gāzi šobrīd izmanto ne tikai siltuma, bet arī elektrības ražošanai, bet šķeldas gan siltumam, gan elektrībai nepietiks. Ko darīt ar divām trešdaļām gāzes, kuru turpināsim izmantot arī tad, ja visi šie plāni piepildīsies? Šajā jautājumā Ministru prezidents Krišjānis Kariņš pagājušajā nedēļā uzspridzināja informatīvo bumbu, paziņojot Saeimas sēdē, ka, lai mazinātu atkarību no Krievijas gāzes, valstij nopietni jāapsver iespēja nākotnē pāriet uz kodolenerģiju.
Kariņš norādīja, ka, lai nākotnē nebūtu atkarības ne no naftas, ne arī gāzes, būtu nepieciešams attīstīt pašmāju (enerģijas) ražošanu, attīstīt vēja parkus un, iespējams, kodolenerģiju, pēdējā gadījumā risinot arī jautājumu par to, kur uzglabāt kodolatkritumus.
Jāpiebilst, ka šī ir pirmā reize, kad oficiālā līmenī tiek runāts par iespējamu kodolspēkstacijas būvi Latvijā pēc tam, kad pagājušās desmitgades vidū starpvalstu nesaskaņu dēļ izgāzās projekts par kopīgu jaunas atomelektrostacijas būvi 2009. gadā slēgtās Ignalinas AES vietā. Ja skatās uz jautājumu no Zaļā kursa perspektīvas, tad ideja ir pamatota – galu galā kodolenerģija un hidroelektrostacijas šobrīd nodrošina trīs ceturtdaļas zemas emisijas enerģijas pasaulē.
Taču ar atkarības mazināšanu no Krievijas gan ir sliktāk – šis nodoms var izrādīties par klasisku “no vilka bēg, uz lāci krīt” gadījumu. Problēma tā, ka atomenerģētikas tirgū Krievija ir vēl dominējošāks spēks nekā gāzes tirgū – tā nodrošina 35% no bagātinātā urāna piegādēm pasaules tirgum un labu tiesu no kodolspēkstaciju būves, nemaz nerunājot par kodolatkritumu uzglabāšanas pakalpojumiem.
Vēl viens ievērības cienīgs Kariņa citāts Saeimas sēdē bija šis: “Ja mēs gribam vidējā termiņā turpināt (kurināt) ar gāzi, mums Baltijas reģionā ir vajadzīgs otrs sašķidrinātās gāzes terminālis, un ir dažādi projekti gan Latvijā, gan Igaunijā, kur tādu varētu būvēt. Tur ir jāskatās ar vēsu prātu, kas mūsu patērētājiem būtu visizdevīgāk, jo gāzes apgādes sistēmā centrs, vērtīgākais infrastruktūras objekts un nepieciešamais ir Inčukalna pazemes krātuve, kas ir valsts īpašumā un kontrolē.” Šie vārdi varētu nozīmēt jaunu valsts intereses vilni par Skultes sašķidrinātās gāzes termināļa būvi.
Meklējumi, kā aizstāt Krievijas energoresursus un vienlaikus izpildīt Zaļā kursa mērķus, šobrīd gan Latvijā, gan Eiropā atgādina balansēšanu uz vienas kājas, izmisīgi airējoties ar rokām pa gaisu. Tomēr nokrituši vēl neesam.
