Bakstomānija “Rīgas biržā” 0
Mākslas muzejā “Rīgas birža” līdz 28. augustam apskatāma izstāde “Leons Baksts un viņa laiks. Glezniecība, zīmējumi, fotogrāfijas”.
Lielie mākslinieki bieži īpaši ar to, ka katrā vēsturiskās laika vītnes posmā skatītāji var atrast viņu darbos tieši sev aktuālas lietas. Izcila māksla vienmēr satur ne tikai pagātni ar visu savu vēsturisko kontekstu, bet arī tagadni un pat nākotni, jo mūsu uztvere nemitīgi papildina mākslas darba saturu, projicējot uz tā mūsu estētiskās un filozofiskās vērtības. Mākslinieks Leons Baksts, kura 150. gadadienu mākslas muzejs “Rīgas birža” atzīmē ar vērienīgu izstādi, mūsdienu publikai, visticamāk, izraisīs interesi ne tikai kā baleta scenogrāfs un kostīmu mākslinieks, bet arī kā viens no ietekmīgākajiem augstās modes veidotājiem.
Leons Baksts bija universāls mākslinieks. Viņš nodarbojās burtiski ar visu – no šriftu veidošanas līdz operas iestudējumiem, un bija vienlīdz produktīvs un radošs visās mākslinieciskajās jomās. Var teikt, ka Baksts bija pirmais krievu mākslinieks, kurš ieguva ievērojamu pasaules mēroga atzinību. Viņš neapšaubāmi ir arī viens no tiem māksliniekiem, kuru radošo biogrāfiju Pirmais pasaules karš un boļševiku apvērsums Krievijā sadalīja pirms un pēc emigrācijas periodā. Bet Baksta gadījumā lēmums strādāt un vēlāk palikt Parīzē bija saistīts ne tikai ar darba piedāvājumiem un dzīves komfortu, bet zināmā mērā ar to, ka mākslinieks, kura galvenais darba instruments bija iedzimtā estētiskā gaume, bija pārāk svešs krievu logocentriskajai mākslai.
Baksta dzīves sākumā nekas neliecināja par spožu nākotni. Īstajā vārdā Leibs Haims Rozenbergs, viņš dzimis Grodno pilsētā talmudista ģimenē, kura izturējās noraidoši pret jebkādām mākslām. Tikai pateicoties savam vectēvam, kurš bija turīgs audumu tirgotājs un kaislīgs teātra mīļotājs, mazajam Leibam pavērās durvis uz mākslas pasauli un tika atļauts beigās kļūt par brīvklausītāju Pēterburgas mākslas akadēmijā (ebrejiem nebija atļautas pilna laika studijas). Pirmie Baksta ievērojamie panākumi saistīti ar portreta žanru, tad sekoja viņa aktīva līdzdalība mākslas apvienības “Mir iskusstva” izstādēs un tādā pašā vārdā nosaukta mākslas žurnāla radīšanā. Pateicoties Aleksandram Benuā, Sergejam Djagiļevam, Leonam Bakstam un daudziem citiem māksliniekiem, šī apvienība no mazas domubiedru grupas kļuva par jaunu estētisku kustību, kas pretstatīja t. s. peredvižņiku naturālismam un sociālām tēmām ideju par brīvu mākslu, kuras galvenā jēga ir izteikt paša radītāja personību. Balstoties uz LNMM krājumu, izstādes pirmā daļa ļoti labi parāda “Mir iskusstva” daudzveidību, kur skatītājs var sastapt gan Vilhelmu Purvīti, gan Nikolaju Rērihu, Mihailu Vrubelu, Kuzmu Petrovu-Vodkinu un daudzus citus. Starp māksliniekiem, kas pieder Baksta laikam, ekspozīcijā atrodams arī Marks Šagāls, kurš ne tikai mācījies pie Baksta un atstājis par to laiku aizkustinošas atmiņas, bet abu mākslinieku likteņos un temperamentos var saskatīt ļoti radnieciskas pazīmes.
Tomēr izstādes kodols sastāv no paša Leona Baksta darbiem. Nedaudzās agrīnā perioda gleznas no Baltkrievijas “Belgazprombankas” privātajām kolekcijām ļoti uzskatāmi parāda mākslinieka daiļrades transformāciju no elegantiem akvareļu portretiem līdz eksperimentiem ar fovismu. Interesanti, ka tieši Baksts no “Mir iskusstva” kolēģiem vistolerantāk izturējās pret avangarda mākslu un, lai arī ar zināmu augstprātību, tomēr mēģināja skaidrot presē, kāpēc ir svarīgi arī kubisti un futūristi.
Ekspozīcijas centrālo daļu varētu uzskatīt kā atsevišķu izstādi ar nosaukumu “Baksts un teātris”, jo tā pārsvarā parāda Bakstu kā izcilu kostīmu mākslinieku un scenogrāfu. Kostīmu skices, fotogrāfijas no baletu uzvedumiem, oriģinālie tērpi, skatuves maketi, izrāžu reklāmas plakāti un brošūras – tas viss uzbur leģendāro Djagiļeva “Krievu baleta” atmosfēru, brīžiem radot izstāžu zālē klātbūtnes efektu. Ap simts eksponātiem no Sanktpēterburgas Valsts teātra un mūzikas muzeja ļauj ieraudzīt to laiku, kad Parīzē līdz Pirmajam pasaules karam pēc slaveno baletu “Kleopatra”, “Ugunsputns”, “Šeherezāde” u. c. sākās īsta “bakstomānija”. “Krievu sezonas” māksliniekam kļuva par iespēju pilnā mērā izmantot savu talantu, parādot visai pasaulei savus atklājumus un radot neatkārtojamu, valdzinošu pasakainu tēlu. Djagiļeva biogrāfijā Baksts pēc būtības bija vienīgais viņa ideālais mākslinieks, kurš pilnā mērā iemiesoja priekšstatus par to, kādai jābūt mākslai, proti, neapgrūtinātai ar pārmērīgiem intelektuāliem dziļumiem. Leons Baksts dziļi ienīda visu, kas viņa jaunībā tika uzskatīts par normu. Tāpēc savā daiļradē viņš varēja atļauties dekorēt Amerikas villas kā Mīnotaura pilis, ģērbt cilvēku pūļus krāsainās parūkās, izkrāsot ar ornamentiem modes dāmu ķermeņu daļas, bet kurpju papēžus greznot ar briljantiem. Svarīgākais ir tas, ka Baksta māksla nav tikai skaisti kostīmi un dekorācijas. Apgleznotajam audumam un tērpam mākslinieks atdod daļu savas dvēseles, liekot tiem kopā ar aktieriem spēlēt un piedalīties drāmā, izjust brāzmainu kustību un Austrumu dejas plastiku. Reiz Baksts esot retoriski vaicājis: “Vai gan tas nav mākslinieka pienākums – kostīmā izteikt sava laika idejas?” Tieši to Leons Baksts mēģināja darīt visu mūžu.
