Ezera ziemeļu krastā valdošais dienvidrietumu vējš allaž sanes siltāku ūdeni. Šeit pati daba parūpējusies par brīnišķīgu peldvietu, turklāt te ezerā ieplūst maza upīte Grava, kartēs saukta par Pelnupīti. Kaut arī sausajās vasarās oļainā čalotāja izžūst, tomēr gadā Grava paspēj ezerā sanest tik daudz baltu smilšu un tīras grants, lai nepieļautu krastam sadūņoties un aizaugt. Tiesa, Grava nemanāmi ezeru aizber. Pretī tās ietekai ir Zirgu bedre – otra nedrošākā vieta Bakanā, jo raugi – Zirgu bedre sliktākus peldētājus raujot iekšā. Agrāk tur zirgi tikuši peldināti un cilvēki noslīkuši. Šī bedre patiesībā ir ļoti stāva 1
zemūdens krauja, ko izveidojusi upītes ieskalotā smilts. Zirgu bedres malā ūdens sniedzas līdz ceļiem, taču viens solis – un tas jau ir pāri kaklam.
Zemūdens kraujas nogāze un gravitācijas spēks rada sajūtu, ka Zirgu bedre rauj iekšā. Taču pats lielākais noslēpums paslē- pies ezera austrumu daļā – teiksmainajā Saliņā. Patiesībā tā nemaz nav saliņa, tikai sēklis, kur sausākās vasarās ūdens sniedzas līdz viduklim. Virs sēkļa aug dzeltenās
ūdensrozes, darot saliņu labi redzamu jau iztālēm.
Teika stāsta, ka Bakanezers atlaidies kā mākonis pa gaisu. Sensenos laikos ezera vietā bijušas pļavas, cauri kurām, līčločus mezdama, tecējusi skaistā Grava, bet uzkalniņā stāvējusi maza mājiņa, kurā vientuļi dzīvojušas māte ar meitu. Bijusi karsta diena un bula laiks. Apkārtējo māju ļaudis gulējuši diendusā, bet māte ar meitu pagalmā velējušas veļu. Tad šņākdams un rūkdams nācis milzīgi melns mākonis. Meita nobijusies un teikusi: “Pavei, pavei, tas nu gan nāk tik briesmīgi kā tāds bakans.” Tikko meita pēdējo vārdu izteikusi, tā mākonis gāzies lejā un apkārtnes pļavas un būdiņa uzkalnā palikusi zem
ūdens. Meita bija uzminējusi ezera vārdu.
Mans mātes brālis, izcils peldētājs, jaunībā kopā ar draugu bieži peldējis uz Saliņu. Tur zem ūdens puiši atraduši guļbūvi, no kuras saglabājušās vēl vairākas vainagu kārtas. Toreiz neaptverdami, kādu posta darbu pastrādā, abi jaunekļi cēluši ārā baļķus un slējuši tos stapī virs ūdens, bet Garzaku māju saimnieks ar laivu braucis pakaļ un krastā žāvējis tos malkai. Tomēr kaut kas palicis arī arheologam Jānim Apalam, kurš te 1960. gadā atrada ne tikai būdiņu, bet veselu nogrimušu ezerpili – klāstu ezermītni, hidroarheoloģisko pieminekli. Tiesa, pie Cēsīm darba apstākļi arheoloģiskajiem izrakumiem bija
labvēlīgāki, tāpēc Latvijas vēsturē pirmā ezerpils izcelta Āraišu ezera salā. Taču arī Bakans kļuvis par aizsargājamu arheoloģisko pieminekli.
Savulaik Bakana austrumu krastā stāvējušas piecas Sniķeru mājas. Tagad atlikusi vairs tikai viena. Cara laikos Sniķeru Mazmājā, vēlāk sauktā par Ezerkalniem, dzīvojis ezera sargs (lūk, arī tāds darbiņš bijis), kura ģimenē 1863. gadā dzimis vēlākais tautskolotājs, dzejnieks un tulkotājs,
rakstnieka Doku Ata draugs Andrejs Kažoks. Pats Doku Atis (1861–1903) dzimis un darbojies Dzelzavas pagasta Muceniekos.
Kažoku Andrejs vienu dzejoli veltījis arī savam Bakanam. Bakans – laika pareģis Bakanam piemīt arī burvja spējas. Pēc tā zīmēm var pareģot laiku. Pavasarī, kad kūst ledus, var noteikt, kāda būs vasara. Ja pēdējie ledus gabali izkūst pie rietumu krasta – vasara būs slapja, zāļaina, neauglīga; ja pie
ziemeļaustrumu krasta – ļoti auglīga; ja pie dienvidu krasta – auksta un slapja, labība var nosalt; ja ezera viducī – vasara būs sausa un karsta, labība izdegs. Nelāgi, ja pēdējais ledus izkūst pretī iztekai. Bet, ja ledus tiek sadzīts iztekā, gaidāms bads.
Kādreiz es par šīm runām vīpsnāju, bet, vēlāk pavērojis, sāku brīnīties. 1962. gada 19. aprīlī ar krusttēvu pajūgā braucām gar ezeru. Bija brīnišķīga pavasara diena, šķita, pienākusi jau vasara – plus 20 grādu, strauji kusa dziļās ziemas pēdējās pelēkās sniega kupenas, apžuvušajos pakalnos jau mirkšķināja dzeltenas māllēpes, svilpoja strazdi, vīteroja cīruļi, palu tērcēs un strautos smējās saule. Visa radība trauktin traucās uz agru vasaru – skaistu, siltu, sen gaidītu. Bet krusttēvs, paskatījies uz Bakanu, saduga un drūmi teica: “Ai, ai, vasara būs ļoti slikta, auksta un lietaina – ledus iziet pret izteku.”
Tas izklausījās neticami, man pat paspruka smiekliņš. Bet krusttēvs teica: “Nesmejies vis! Dabas zīmes tēvutēvi no paaudzes paaudzē ir vērojuši. Arī es ik gadus tās vēroju. Kad 1958. gadā ledus izkusa agri un ezera viducī, es, sekojot tēva mācībai, miežus iesēju ļoti dziļi. Kaimiņi brīnījās, sacīja, ka tie mani mieži nemūžam neuzdīgšot. Vasarā visiem labība izdega, bet man mieži līdz krūtīm kā niedres. Nu kaimiņi brīnījās vēl vairāk un teica, ka es esot burvis.”
Tobrīd krusttēva pareģojums šķita galīgi aplams. Bet, kad vasara tik tiešām izrādījās lietaina un auksta, šī saruna atausa atmiņā un palika tur uz mūžu.Pēc tam katru pavasari lūdzu krusttēvu atrakstīt, kur Bakanā izkūst ledus, lai gan zinātnisku izskaidrojumu tam nespēju rast. Bet krusttēvam gan izskaidrojums tūlīt pie rokas: “Viss atkarīgs no tā, kādi vēji ledu iepūš.”
