Vai vēl vieni maldi? 0
Lūk, ko stāsta Hilda Klētniece no Vanderu mājām (dzimusi 1907. gadā): “Pie Kazu gravas piegāja šādas zemes: Vanderu, Nīmaņu, Kampu, Pēterēnu, Ķāķu un Zābaku. Kazu gravai viss kalns bija brīnišķīgi balts un tīrs no kaļķakmens. To krastu mēs saucām par balto kalnu. Tagad tur viss ir aizaudzis. Bet par alām es daudz neko nezinu stāstīt. Mēs, bērni, tur gribējām līst. Bet visi pieaugušie ar alām mūs baidīja, lai neietu klāt un nelīstu iekšā. Tagad tās alas ir aizbirušas. Ķāķu saimnieces znots Fokrots, kaļķakmeni lauzdams, nositās. No kaļķakmeņiem (dolomītiem) ir celtas visas Kampu ēkas, Ķāķu vējdzirnavas. Visas apkārtējās mājas ir uzceltas no šiem dolomītiem. Uzskatīja, ka arī visa Priekuļu skola ir uzbūvēta no šiem kaļķakmeņiem. Fokrots cēla māju kā cietoksni. Tagad viņa celtās mājas vietā ir tikai liela akmeņu čupa. Mūsu Vanderu māju zemē ir Kaļķkalniņš vecā kaļķu cepļa vietā. Tas kaļķu ceplis ir bijis jau manas mātes laikā. Vietējie katrs lauza un dedzināja kaļķakmeni tikai savām vajadzībām, dažkārt tāpat bedrēs vien. Dzelzceļa uzbērumu pāri Kazu gravai taisīja ķīnieši ar bizēm ap 1888. gadu. Bet vecais Zviedru ceļš ir gājis garām Lībāniem un pāri Kazu gravai. Tur vēl tā ceļa vieta ir redzama. Lībānu krastā zviedri ir aprakuši zelta naudas muciņu. Es vēl pati jaunībā to vietu redzēju. Tur bija tādi veci namiņa vai klēts pamati.”
Visa dzirdētā iespaidā Jāņa Klētnieka vadībā meklējām arī mēs, tomēr vecās klēts pamatus vairs nevarējām atrast un zviedru naudas muciņa mums netika. Bet no Ceipu bezdibeņa Baismu ejas man izdevās izkustināt un izvilkt satrūdējušu gabalu no kādreizējās katakombas vai akmeņlauztuves griestu balsta. Šis vēsturiskais baļķa gals glabājas man mājās un ir izžuvis gluži sauss – gaida radioaktīvo analīzi.
Strādādams pie šī raksta, es atradu Ceipu saimnieces Ainas Grahoļskas vēstuli, rakstītu 1990. gada 29. maijā: “To briesmīgo alu mūsu pagalmā vajadzēja nosaukt Amandas vārdā. Mazajai meitenītei Dievs pašai pirmajai lika ieraudzīt niecīgo alas ieeju. Paies gadi, daudzi gadi, un par šo savdabīgo alas piedzimšanu stāstīs brīnišķīga teiksma.”
Jā, es piekrītu – sauksim Amandas bezdibens vai Amandas Šausmu bezdibens.
Ir pagājuši jau 26 gadi. Es nezinu, kur ir un ko tagad dara mazais bērns Amanda. Bet Amandas ala joprojām ir līdz galam neatbildēts noslēpums. Kā tas varēja būt iespējams, ka pirms simt gadiem Ceipu māju cēla uz pazemes tukšuma? Varbūt pēkšņi var pavērties pavisam neticams, fantastisks atrisinājums šīs brīnumainās alas mīklai? Mūsu aktīvais dabas pētnieks Imants Jurģītis jau daudzus gadus meklē un strādā pie pētījuma par Zanderu alu izcelsmi Līgatnes gravas dolomītos, kur 1966. gadā skolnieks Agris Puriņš atrada sīkus stalaktītus līdz pieciem centimetriem garumā. Imants Jurģītis turpat šajā gravas nogāzē ir atradis vēl trīs mazākas dolomītu alas, no kurām viņš ņem iežu paraugus un pēta gaismas mikroskopā un elektronu mikroskopā noslēpumaini smalkās iežu struktūras, kur varētu būt ierakstīti miljoniem gadus seni dramatiski notikumi. Viņš cenšas savākt pārliecinošu pierādījumu apjomu savai teorijai. Viņš pieļauj iespēju, ka Amandas ala un vēl kādas citas arī varētu būt radušās, kad dolomītu slāņus uzlauza debesu kosmosa spēki ar meteora trieciena gāzēm un tvaikiem!
