Ģeologa Viktora Grāvīša maldi 0
Viktors Grāvītis nāca ar jaunu versiju. Šausmīgās Sikspārņu alas pie Kazu gravas līdz ar daudzajām kritenēm veidojušās sufozijas procesos, jo zem Pļaviņu svītas dolomītiem apakšā esošajos smilšakmeņu slāņos avotu ūdeņi izskalojuši lielas alas. Tālākā alu attīstības stadijā vairāku vai daudzu gadsimtu laikā alu griestos esošie dolomīti aizvien nobiruši un pilnīgi apseguši pirmatnējo alu smilšakmens grīdas un sienas. Tāpēc alās tagad ir tik daudz sabrukušu dolomītu kluču un šķembu kaudžu, kas pārklāj pirmatnējo smilšakmens grīdu un rada mānīgu iespaidu, ka alas izveidojušās, ūdenim šķīdinot dolomītu iežus. Tā Sikspārņu alu izcelsmi skaidroja Viktors Grāvītis. Lai šīs versijas patiesību apstiprinātu vai noraidītu, viņš mums ieteica no Sikspārņu alām atkraut dolomītu sabirumus līdz pirmatnējai alas grīdai un pārliecināties, ka alas pamatni veido sufozijas avota grīda no smilšakmens.
Tieši šajā šausmu bezdibenī mēs mēģinājām atkraut sakritušos dolomītu klučus, lai tiktu līdz alas pirmatnējam pamatam. Tas, protams, nebija viegli, un ne jau bez riska. Kad nokļuvām līdz bezdibeņa alas pamatam, redzējām, ka tas sastāv no tiem pašiem dolomītiem, nevis no smilšakmens. Tādu pašu pārbaudi mēs vēlāk bez lielām grūtībām izdarījām arī Lielās Sikspārņu alas galā, pašā lielākajā dziļumā. Arī tur neatradām smilšakmeņus, bet tikai dolomītu grīdu. Ar to versija, ka alas būtu izcēlušās sufozijas ceļā, ir noraidīta. Bet arī šis atklājums mūs ieveda nākamajos maldos.
Jaunais Ceipu šausmu bezdibenis ir vēl baisāks un noslēpumaināks nekā visas pārējās Sikspārņu alas. Visi akmeņi turas kaut kādā neizprotamā šausmu sastinguma stāvoklī. It kā kinofilmā būtu pēkšņi apstādināts brukšanas vai sprādziena mirklis. Dibensienā saglabājušās horizontālas vienādu akmeņu kārtas – kā veci grāmatu sējumi bibliotēku plauktos. Pārējās vietās viss ir sagāzts it kā dažas minūtes pēc graujošas zemestrīces. Milzīgi šķautņaini un četrkantaini pelēki akmens bluķi karājas griestos vai iespīlēti sienā aiz viena stūrīša, gluži it kā tie būtu bezsvara kartona kastes rotaļu būvē vai teātra butaforijas šausmu izrādei. Šķiet, pamirkšķināsi tikai acis, uzpūtīsi tikai dvašu, un viss sakustēsies – sāks dārdēt nobrukums. Šajā pazemes akmeņu haosā ir vēl briesmīgāka vieta – pavisam šaura sprauga kā krokodila rīkle ar asiem dolomīta ilkņiem. Ja cilvēks atsakās no jebkurām bailēm un lien šajā rīklē, tad nokļūst šaurā četrus metrus garā Baismu ejā, kur gaida jauna mīkla – cilvēka atstāti baļķi griestu stiprināšanai(!?). Bet, lienot Baismu ejā, šausmīga ir atgriešanās, lai tiktu atkal atpakaļ. Es baidos, ka tik ar savām garajām kājām neiesperu kādam akmens zobam, kas turas ar stūrīti, ieķīlējies pārējo akmeņu sabrukuma gūzmā, un sāksies nobrukums.
Sabrukusi pazemes akmeņu pasaule cilvēku baida un ziņkārībā tracina. Kamēr nekas nenotiek, mēs turpinām savus meklējumus neizskaidrojamu noslēpumu tumsā.
Baismu ejā mēs atradām divus satrupējušus, vertikāli novietotus priedes koka stabus. Pašā Baismu ejas galā vertikālajam stabam ir šķērskoks, kas neapgāžami liecina, ka ar šiem stabiem nostiprināti pazemes eju griesti. Bet kā šeit varēja nokļūt cilvēks, ja pazemes telpai nebija nevienas ieejas un izejas? Virs šī Ceipu bezdibeņa līdzens lauks. Bet varbūt aizgruvusi Baismu eja kādreiz veda tālāk līdz Kazu gravas stāvajai kraujai? Varbūt ieeja bija slepena? Un vēlākos gados ir aizbrukusi vai ar nolūku aizbērta, tagad ar zāli un kokiem pāraugusi un sen aizmirsta? Ar to Sikspārņu alu izcelšanās jautājums kļūst vēl sarežģītāks un pavisam mistisks. Jo tad jādomā, ka arī visas pārējās sākumā aprakstītās Sikspārņu alas ir radušās, nevis pateicoties dabai, bet gan cilvēku roku darbam.
