Laužamies pazemē, odzes krīt uz galvas 0
1986. gada 3. maijā Kazu gravā ieradāmies liela komanda ar trim mašīnām, lai, rokot un laužot dolomītus, mēģinātu iekļūt caur aizgruvumiem vēl nezināmās karsta procesu veidotajās alās. Apstaigājot un pētot Kazu gravas augšējo krastu, spriedām, ka te ir kādas 500 vai pat līdz 1000 karsta kriteņu vai citas izcelsmes bedru. Šajā trakajā dolomītu alu rakšanas mēģinājumā piedalījās Mārtiņš Gaigals, Andris Urtāns, Artis Ērglis, Voldemārs Birznieks u. c. Viena komanda rakās tanī bedrē, kur, pēc Ainas Grahoļskas teiktā, ziemā kūpot garaiņi no zemes, otra grupa mēģināja attīrīt un lauzt dolomītus Kazu gravas pakrastē no Ceipiem uz avotiņa pusi, kur kāda sprauga likās cerīga jaunas alas atradumiem. Drīz ap mums sāka pulcēties lielas odzes. Nekad savā mūžā nebiju redzējis tik daudz šo indīgo čūsku vienkopus. Te bija gravas ziemeļu nogāze, kas vērsta pret dienvidu sauli, un rāpuļi pulcējās saviem kāzu rituāliem. Mārtiņš un Vilmārs, kā jau meža cilvēki, tās ganīja, lai kāda no kraujas neuzkristu alas racējiem uz kakla vai muguras, kad viņš, galvu iebāzis zemē, kārpījās bezcerīgajā caurumā. Ja lunkanā odze sāka līst pa stāvo krauju uz augšu virs racēja, čūsku gans ar slaidu rīkstīti to pieklājīgi virzīja prom no nepareizā ceļa. Visbeidzot salasījās jau astoņas odzes – skaisti zilas ar izteiktiem cikcakiem uz muguras, dekoratīvas kā ornamentālās jostas. Kāpēc latvju ornamentā šo zīmi tagad sauc par zalkša zīmi? Tā taču skaidrāk par skaidru ir mūsu vienīgās indīgās čūskas ornamentu burtiska kopija! Odzes bija ļoti lielas, viena brūnā odze bija gandrīz lāpstas kāta resnumā.
Mūsu grūtais akmeņu laušanas darbs šajā vietā izrādījās nesekmīgs. Es sasitu pirkstu, Urtānu Andris un Gustavs Golubovskis arī ievainoja pirkstus. Bijām ielauzušies divu metru dziļumā, tomēr caurums nekādas cerības uz jaunu katakombu atrašanu nesolīja. Bet augšā pie Ceipu pirtiņas racējiem gan bija atklājums – jauna ala. Šī bija vismazākā no Kazu gravas alām – tikai sešus metrus gara, bet arī viscaur asās dolomītu šķembās un klučos – gan uz grīdas, gan sānos, gan arī nobrukt draudošos griestos. Augstums šai alai pavisam niecīgs – tikai nedaudz vairāk par vienu metru. Bet uz leju dziļumā starp jukām sakritušo aso akmens bluķu lielajām starpām samanāmas spraugas vairāku metru dziļumā, un gala tām neredz. Sajūta ir tāda, it kā šeit būtu aizbrucis kāds liels, plašs kazemāts, un tagad vien atlikusi tikai šī griestu sprauga. Garaiņi no šīs vietas aukstajās ziemas dienās paceļas uz augšu caur sakritušo dolomīta bluķu spraugām no lielākiem senajiem pazemes tukšumiem. Šo nelielo alu mēs nosaucām par Ceipu alu, tāpēc ka tā ir tuvu Ceipu mājām.
Pagāja četri gadi, un divi piecpadsmitgadīgi skolnieki – Andris Grīnbergs un Māris Biezais – šajā noslēpumu tūkstoš bedru krastā atrada vēl divus neizskaidrojamas izcelsmes pazemes tukšumus. Viens no tiem bija pavisam šausmīgs, jo tā vertikalais caurums parādījās turpat, Ceipu mājas pagalmā. Ainas Grahoļskas mazmeitiņa Amanda kā jau pirmskolas bērns, kas pārvietojas tuvāk zemei, melno caurumu starp zālēm bija pamanījusi pirmā un sākusi pazemes tumsas bezdibenī mest akmeņus un visu ko citu. Pazemes bezdibenis visu aprija ar tādu dunoņu, kā jau melnais caurums. Dieva laime, ka melnais caurums sākotnēji vēl nebija tik plašs, mazā meitenīte pati tajā neiekrita. Bet iekrita vista. Nākamajā dienā no zemes apakšas nāca it kā vistas kladzināšana. Pēc vistas kladzināšanas baismu bezdibeņa melno aci atklāja vecmamma.
