Uzradās daudz teoriju, šā notikuma atbalsis atspoguļotas lielākajos tā laika Anglijas laikrakstos. Zināms, ka 19. gadsimta vidū Anglijā bija ļoti daudz amatiera līmeņa naturālistu, kuri allaž kaismīgi dalījās savās un apsprieda citu hipotēzes. Neizslēdza arī jokdaru izrīcību. Jāatzīst, Viktorijas laikmeta Anglijā bija ne mazums pārtikušu dīkdieņu, kuriem nebija jāstrādā, un viņiem tieši patika šādi visu veidu joki un izspēles. Tomēr, lai kā arī censtos, nav iespējams, ka viens vīrs spētu vienas nakts laikā mierīgi nojoņot 150 kilometrus. Tādu izjokotāju vajadzētu būt veselam pulciņam. Bet tādā gadījumā kaut ko noslēpt ir neiespējami, īpaši šādā potenciālu lielībnieku un plātīzeru kompānijā. 1
Devonšīra atrodas piekrastē, un jūras ūdens ieplūst Eksā, tāpēc daudzi naturālisti pauda uzskatu, ka šādas pēdas varēja atstāt kāds ievainots jūras putns, piemēram, kaija. Taču arī kaijai, tostarp tātad ievainotai, kājām pārvarēt 150 kilometru attālumu – tas būtu ne mazāks varoņdarbs par cilvēka paveikto. Un nav zināmi putni, kas varētu uz zemes atstāt tieši šādas pēdas.
Kādā Londonas laikrakstā 1855. gada 10. martā bija ievietots raksts ar atsaucēm uz daudziem citiem avotiem, kas pauda par barona fon Humbolta grāmatu, kurā viņš vēstījis par 1001. gadā notikušo pusleģendāro Bjerna Heriolfsona ceļojumu. Viss liecina par to, ka šis kuģotājs savos klejojumos sasniedzis mūsdienu Labradoras pussalu un savos stāstos apraksta kādu ļoti dīvainu būtni, ko pats dēvē par vienkāji. Kā jau var noprast, tam tātad ir tikai viena ķepa, taču ar tās palīdzību šī dīvainā būtne “spēj lidot jeb faktiski skriet absolūti neticamā ātrumā, veicot biežus atspērienus pret zemi pārsteidzoši vienādā attālumā vienu no otra…”
Citi tā laika laikraksti priecēja savus lasītājus ar citiem stāstiem: lēkājošas žurkas, krupji, vardes, truši, zaķi, āpši un visi tamlīdzīgie, kuri arī it kā varējuši atstāt noslēpumainās pēdas Devonšīrā. Taču visas šīs teorijas atspēkoja fakti par pēdu izbeigšanos pirms un to atjaunošanos pēc lielajiem šķēršļiem, ieskaitot tātad dažus kilometrus plato upi, faktiski tās visas pilnībā sagraujot.
Vēl kāda savdabīga hipotēze pauda par to, ka kaut kur no ķēdēm norāvies dirižablis vai gaisa balons, ko vējš atnesis līdz Devonšīrai, un tā pa zemi slīdošais ķēdes gals tad arī atstājis tādus pakavveida nospiedumus. Taču to tomēr atkal apgāž nospiedumu pārsteidzošā regularitāte – jebkurš gaisa balons tādā situācijā periodiski mainītu augstumu, tāpēc nospiedumu vai nu nebūtu nemaz, vai arī ķēdes vilktos pa zemi un izveidotu viengabalainu sliedi, turklāt katru reizi citādu. Un ne mazāk būtiski arī tas, ka neviens nenāca klajā ar paziņojumu par dirižabļa vai gaisa balona pazušanu. Turklāt 1855. gadā gaisa balonu vispār vēl bija ļoti maz.
Bet lielākā daļa Devonšīras iedzīvotāju, kuri bija redzējuši noslēpumaino pēdu nospiedumus sniegā, gluži nopietni domāja, ka runa ir tikai un vienīgi par paša nelabā vai vismaz viņa sūtītu jodu izdarībām. Tolaik cilvēkus vēl itin smagi nomocīja kristietības galvās iedzītā permanentā vainas jeb grēka sajūta, un daudzus ļoti satrauca doma par to, ka kaut kāds elles sūtnis klīst cilvēku vidū, naktī tuvojas viņu namu durvīm un ielūkojas logos. Nav grūti iedomāties, kādas šausmas plosījās šo nabaga māņticīgo ļautiņu dvēselēs…
Savukārt vairāk vai mazāk ticama skaidrojuma šim notikumam nav arī mūsdienās. Fakti joprojām paliek vienkārši, taču skaidrojuma tiem nav. Patiešām – nu tak velna darbi, kas gan cits!
