Baisas pēdas Anglijas sniegā. Kas bija Devonšīras velns? 1
Autors – Māris Zariņš
1855. gadā Anglijas grāfistē Devonšīrā atklāja dīvainus pēdu nospiedumus, kas satrauca iedzīvotājus. Joprojām neviens nezina, tieši kam tās piederēja. 19. gadsimta zinātnes vīri izvirzīja gūzmu dažādu hipotēžu, un viena no tām, tā dēvētā fenomenoloģiskā, pauda, ka runa esot par “kaut ko”, kas dzīvo uz robežas starp reālo un smalko pasauli un dažkārt mēdz atstāt liecības par sevi, taču ik un tā paliek cilvēkam nesasniedzams.
Tā tālā gada 7. februāra sniegotajā naktī Devonšīrā uzkrita bieza sniega kārta. Maiznieks Henrijs Pilks agrā rītā pamodās, lai sāktu kurināt krāsni un ķertos pie parastajiem darbiem. Viņš bija pirmais, kurš gludajā sniega segā pamanīja neparastas pēdas. Tās nebija lielas, šķita – ēzeļa pēdas, taču dīvainākais bija tas, kā tās izskatījās. Henrijs zināja – ēzeļi vai poniji tā nestaigā. Taču viņam nebija laika īpaši visu pētīt, bija jāsāk strādāt.
Vietējās skolas direktors Alberts Breilfords reaģēja citādi. Jau tajā pašā rītā viņš organizēja iedzīvotāju grupu, kurus vienoja medību azarts, un devās izsekot dīvaino pēdu īpašnieku. No Henrija mājas pagalma pēdas tālāk veda cauri visam ciematam. Meklētāji sadalījās vairākās grupās, nospriežot, ka katra apsekos savu teritoriju, cita citu informējot par saviem atklājumiem. Pēdu bija daudz, un pamazām sākotnējais uzbudinājums pārauga bailēs, jo ātri vien noskaidrojās, ka noslēpumainā būtne iepriekšējā naktī spējusi pilnībā bez piepūles pārvarēt pat četrus metrus augstas sienas. Pēdas konstatēja visā grāfistē, kopumā 150 kilometrus lielā attālumā! Pa tām gāja arī dakteris Bensons, kurš nonāca līdz kādai apsnigušai, aptuveni sešus metrus augstai siena kaudzei, pie kuras pēdas it kā beidzās. Taču tūlīt aiz kaudzes tās atkal turpinājās, turklāt tā, it kā to ceļā vispār nebūtu patrāpījies nekāds šķērslis. Bensons izpētīja arī pašu siena kaudzi, taču neatrada tajā nekādu citu pēdu.
Divi mednieki pēdām sekoja apvidū, kur auga biezs mežs un bieži arī necaurejami krūmāji. Tieši pirms krūmiem pēdas it kā pazuda, taču jau drīz atkal bija pamanāmas uz tuvumā esošā ciemata namu jumtiem. Pamazām sekotāji saprata, ka pēdas ved uz Mahmedas ciemu, kur Eksas upe dažviet sasniedz gandrīz trīs kilometru platumu. Upe vēl nebija pilnībā aizsalusi. Noslēpumainās pēdas aprāvās pie pašas ūdens malas, taču upes otrā pusē tās atkal atklājās, gluži tā, it kā būtne būtu vienkārši pārlidojusi pāri platajai gultnei.
Vājās, bet tomēr iedarbīgās februāra saules ietekmē pēdu nospiedumi sāka pamazām izzust sniega virsmā, to ārējais izskats arī sāka mainīties. To malas it kā sadalījās, un tās jau sāka izskatīties pēc pārnadža pēdu nospiedumiem.
