Mirušo un dzīvo kopbildes Eiropā 1
19. gadsimta Eiropā joprojām bija izplatīta mirušo fotografēšanas tradīcija. Mirušo cilvēku fotografēja radinieku lokā: ar tējas krūzi rokās, pie rīta avīzes un citas ikdienas nodarbes darot, piešķirot mirušā ķermenim dažādas formas. Gadsimta beigās mirušu bērnu fotografēšana kļuva par noteiktu tradīciju. Kartītes ar mirušiem zīdaiņiem mātes glabāja kā visdārgāko talismanu.
Mazus bērnus, kas nomiruši no slimībām, ļoti bieži fotografēja kopā ar mīļākajām rotaļlietām un pat sēdināja uz soliņiem, lai viņi izskatītos gluži kā dzīvi. Mazuļus ietērpa svētku tērpos un rotāja ar ziediem. Bieži vecāki pat centās smaidīt, turot uz rokām mirušos zīdaiņus, it kā viņi, vienkārši garāmejot būtu iegājuši ar viņiem kopā fotosalonā pastaigas laikā. Bērniem dažkārt piezīmēja bildēs acu zīlītes, lai imitētu atvērtas acis. Bija pat fotogrāfijas, kurās miroņi iemūžināti kopā ar mājdzīvniekiem – putniem, kaķiem, suņiem. Turklāt mirušos un dzīvos dēlus un meitas fotografēja kopā.
Pastāv daži skaidrojumi, kādēļ veiktas šādas fotogrāfijas. Pirmkārt, tā bija mode: cilvēki vienkārši kopēja viens otra izturēšanos. Pēc fotogrāfijām veidoja personiskās annāles un memuārus. Fotogrāfu uzaicināja uz katru svarīgu notikumu cilvēka dzīvē – piedzimšanu, svētkiem, mājas vai mašīnas pirkšanu, kāzu ceremoniju, bērnu piedzimšanu, un pēcnāves uzņēmums kļuva par šī dzīves cikla loģisku noslēgumu. Bet galvenais iemesls – tādā veidā cilvēki centās iemūžināt sev tuvā cilvēka pēdējo mirkli. 19. un 20. gadsimtā ģimene nozīmēja daudz vairāk nekā mūsdienās. Tādēļ populāra bija tradīcija piemiņai glabāt mirušo matu cirtas, apģērba gabaliņus. Bet gadījumā ar bērniem tās varēja būt viņu vienīgās fotogrāfijas. Vecāki ne vienmēr paguva bērnus nofotografēt dzīves laikā, un fotogrāfija palika kā vienīgā piemiņa.
