Ekscentriskie mursi – nāves dieva mājoklis 1
Etiopijas teritorijā mitinās mursi cilts, kas piekopj visnotaļ dīvainas, ja ne absurdas tradīcijas. Bet, atbilstoši cilts pārliecībai, tieši tās satur kopā seno kopienu. Mursi reliģiskie uzskati sakņojas ticībā, ka viņi ir nāves dieva Jamda kalpotāji. Mursi vīriešu ķermeņus pielīdzina cietumam, kurā nāves dievs iemitinājis nāves dēmonu nemierīgās dvēseles. Savus ķermeņus cilts vīrieši izkrāso ar baltām strīpām, kas simbolizē ķermeņa važas, kuras notur nāves dēmonus ieslodzījumā.
Savukārt mursi sievietes, kuras daba tikpat kā nav apveltījusi ar dabisko galvas rotu, šo trūkumu kompensē ar dabas materiālu palīdzību – zariņiem, mirušiem kukaiņiem, ādas gabaliņiem, žāvētiem augļiem, dzīvnieku astēm un tamlīdzīgiem aksesuāriem. Bet viskošākā mursi sieviešu atšķirības zīme no citu cilšu sievietēm ir līdz neticamiem izmēriem izstiepta apakšlūpa, kurā ievieto speciālu māla šķīvi “debi”, kas reizēm sasniedz pat 30 cm diametrā. Lai panāktu tādu efektu, cilts sievietes apakšlūpā izveido iegriezumu un ievieto tajā koka bļodiņu.
Pakāpeniski trauciņus nomaina pret arvien resnākiem, tādējādi lūpa izstiepjas līdz gluži nedabiskiem apmēriem. Ja šķīvīti izņem, lūpa atkaras par 10–15 centimetriem. Visas cilts sievietes ir ieinteresētas šajā procedūrā, jo par līgavu bez “debi” līgavaiņi dod gaužām niecīgu līgavas izpirkuma naudu, tādēļ vairums vietējo sieviešu tomēr izšķiras par labu šim savdabīgajam skaistuma aksesuāram. Pastāv arī versija, ka mursi sievietes sākušas “nēsāt šķīvīšus” nevis tāpēc, lai, viņuprāt, izskatītos skaistākas, bet gluži pretēji – lai liktos mazāk pievilcīgas kolonistu acīs un izvairītos no nokļūšanas verdzībā.
Mursi sievietes izceļas arī ar savu unikālo monisti bižutēriju – rotām no nagu falangu kauliņiem. Spriežot pēc kauliņu daudzuma, uz vienas Etiopijas skaistules kakla karājas aptuveni 4–6 roku plaukstas. Taču tas vēl nav viss: rotas “nolako” ar kausētiem cilvēku taukiem, tādēļ monisti specifiski smako. Materiālu šīm dabiski pārdabiskajām rotām iegūst no… cilts vīriešiem. Tas tādēļ, ka šīs etniskās grupas vīrieši netiek īpaši godāti savu mīļoto vidū, un par katru disciplināro pārkāpumu cilts virspriesteriene Sreka nocērt viņiem rokas plaukstu, kuru tad arī izmanto kā galveno izejmateriālu cilts sieviešu bižutērijai.
Ciltī piekopj savdabīgus reliģiskos rituālus, saskaņā ar kuriem visas cilts sievietes ir nāves priesterienes. Vakaros viņas izgatavo speciālu narkotisko dziru no halucinogēniem augiem. Gatavo pulverīti uzber uz “debi” un kopā ar vīru veic rituālo “nāves skūpstu”, kas paredz narkotiskā maisījuma izlaizīšanu. Tad pavardā iemet apreibinātāju – zālītes, no kurām dūmi paceļas līdz būdas griestiem. Vīrietis uzkāpj otrajā stāvā, kas speciāli izbūvēts šim rituālam, un caur daudzajām šķirbām grīdā sāk ieelpot apdullinošos izgarojumus. Galvu viņš ievieto speciālā ierīcē – “brkutā”. Augstākā priesteriene Sreka to iesmērē ar speciālām zālītēm, kas izsauc konkrētu sapņojumu.
Narkotiskā sapņa tēmas var būt veiksmīgas medības, dzimumakts vai svētku dzīres. Kamēr vīrs atrodas “nāves sapnī”, sieva dod viņam indi, ko izgatavojusi virspriesteriene no mursi sievietes zobiem un desmit veidu zālītēm. Veikušas savu vīru masveida saindēšanu, sievietes sapulcējas Srekas būdā un veic noslēpumaino rituālu, kurā izsauc nāves dievu. Baisais rituāls noslēdzas ar to, ka priesteriene apstaigā visas būdas un saindētajiem vīriešiem iestumj mutē pretindi. Bet dažkārt gadās, ka kāds no nelaimīgajiem nesaņem glābjošo pretindi un viņa uzticīgā kļūst par atraitni uz mūžu, vienlaikus saņemot visas cilts cieņu kā Jamda izredzētā.
Savas baisās tradīcijas un reliģiskos rituālus šie cilvēki izskaidro aukstasinīgi un lakoniski: “Mēs esam visparastākie tumsas gari, kurus uz zemi nosūtījis Jamda, lai veiktu mistiskus rituālus. Mūsu senā cilts vienkārši veic savu pienākumu!”
