
Kliedzošā mūmija 2
Kā zina ikviens, kas skatījies filmu “Mūmija”, ir ļaudis, kurus mumificēšanas procesam pakļāva vēl dzīvus, tādēļ viņu vaibstos sastindzis mūžīgs kliedziens. Tieši tā 1886. gadā nodomāja Gastons Maspero, kurš tobrīd bija Ēģiptes Senlietu padomes vadītājs un darīja rutīnas darbu: uzskaitīja un klasificēja mūmijas. Starp sarkofāgiem bija kāds neparasti vienkāršs – bez grebumiem un zeltījuma, bez jebkādām norādēm par mirušā vārdu vai stāvokli sabiedrībā. Vēl neparastāk, – mirušais bija ievīstīts aitādā, kas senajiem ēģiptiešiem šķita netīra. Pamazām attinot mūmiju, Gastons secināja, ka mirušā locekļi kāda iemesla dēļ sasieti, bet, pievēršoties sejai, ieraudzīja tajā sastingušu mokošu kliedzienu.
Tā arī nekas vairāk nav zināms par Gastona atrasto mūmiju, taču, izpētot tūkstošiem mūmiju, arheologi nonākuši pie slēdziena, ka “mūmijas kliedziens” ir gan diezgan reti sastopama, tomēr pilnīgi dabiski izskaidrojama parādība: ja galva notīta horizontāli, nepietinot žokļa kaulu galvaskausam, ķermeņa trūdēšanas procesā tas atkrīt. Protams, šis izskaidrojums daudz nepalīdz, sastopoties ar “mūmijas kliedzienu” pustumšā piramīdā…