Baisākais noziegums ir tautas iznīcinātais gars. Saruna ar Gundegu Repši 35
Šī diena – 14. jūnijs – Latvijas vēsturē ir viena no pašām melnākajām. Tieši par notikumiem 1940. un 1941. gadā stāsta Gundegas Repšes romāns “Bogene”, kas iznācis sērijā “Mēs. Latvija. XX gadsimts” (“Dienas Grāmata”).
Sērijas sērijas ierosinātāja rakstniece Gundega Repše apgalvo, ka nav paredzējusi interesi, kādu šie romāni izraisīs: “Iecere radās kā zināms protests un pat manifests pret apkārt notiekošo – vai katrā kaut cik nozīmīgā kultūras pasākumā tika postulēts, ka jābeidz rakņāties pagātnē un tai liekams miers. Normāliem cilvēkiem kultūras aprindās, lai kā arī viņi dažkārt tiktu zākāti, nebija pieņemams šis Tautas partijas laikā valdījušais absolūtais cinisms un nihilisms. Tagad, romānu priekšvēsturi analizējot, var secināt, ka iecere bija arī kā pašattaisnojums inteliģences ne pārāk aktīvajai nostājai sabiedrībai būtiskos jautājumos. Bet, idejai dzimstot, par blakus apstākļiem un apsvērumiem jau nedomā.”
Rakstniecei arī sāp, ka Latvijas neatkarība atjaunota tikai vārdos: “Lai kā mēs tagad sev censtos iestāstīt par starpkaru un 4. maija atjaunotās Latvijas pēctecību, šos divdesmit piecus gadus diemžēl neesam turpinājuši 18. novembra Latviju. Atjaunotajā – 4. maija – Latvijā ar bijušo komunistu un nomenklatūras procentu valsts pārvaldē mainījies ir pilnīgi viss. Tā vairs nav 18. novembra Latvija. Gluži otrādi. Pārāk daudz kas pārvazāts no padomju Latvijas… Labi, cilvēki, šķiet, mazliet nomierinājušies tajā kārē uz lupatām un mantām, bet padomju laika blata sistēma dzīvāka par dzīvu! Vai visās jomās “savējie”, nogrupējumi un interešu čupiņas, ietekmīgo cilvēku garās roķeles, tāpat ordeņu un brošu žvadzoņa un kaislības – tas vairāk atgādina padomju laikus, ne brīvas valsts ikdienu. Vienīgi par padomju laiku tu kā jauns cilvēks varēji zviegt, bet tagad viss notiek tā dēvētajā manā valstī… Ir cilvēki, kuriem nevajag neko citu kā vien šo varas kāres instinkta apmierinājuma baudu, pat pilis un muižas ir otršķirīgas. Agrāk man likās, ka varas instinkti ir sarežģītāki, bet pēdējo mēnešu laikā sakarā ar valstī un ārpus tās notiekošo, tāpat dzirdot svētu vārdu lietojumu uz neesošas darbības un rīcības imitācijas sastatnēm, esmu nonākusi pie domas, ka varaskāre ir kaut kas neiztēlojami primitīvs bez tautības un identitātes.”
Pilnu interviju ar Gundegu Repši lasiet 14. jūnija “Kultūrzīmēs” vai e-izdevumā.
