Baisa smaka, netīrība, bezcerība. Jauni puiši “bomžo” Liepājas piejūras mežiņā 5
Spokaini smiekli, dīvaina čaboņa, dūmi starp priedītēm. Pārtikas iepakojumi, netīri trauki, plastmasas pudeles, vecas lupatas, netīri guļammaisi, kaut kur nozagts un izārdīts čemodāns un maisiņi, maisiņi ar dzeltenas vielas paliekām, līmes un benzīna smaka. Tas nav šausmu stāsta sākums. Tā ir Liepājas Dienvidrietumu piejūras meža, faktiski kūrorta zonas apmeklētāju ikdiena.
Skaistā priežu mežā, brīnišķīgajās balto smilšu kāpās, kur katru dienu apgrozās desmitiem pastaigu cienītāju ar suņiem, vai bez. Vietā, kur vasarā rotaļājas bērni un atpūšas ģimenes, kur ikdienas īso, bet tik nepieciešamo pastaigu bauda pensionāri, mitinās pārītis gados jaunu “bomžu”. Viņu mājvieta ir vien 250-300 metrus no daudzdzīvokļu mājām un apmēram 500 metru attālumā no modernākā iepirkumu centra Liepājas dienvidu pusē.
Ziemā divi vīrieši dzīvoja kara laika nocietinājumu bunkurā, Liepājas dienvidrietumu galā, pie tā sauktajām “Pakaviņām”. Pielāgojuši vecu polietilēna plēvi jumta vietā, bet kartona kasti iesprauduši šaurajā ieejā, imitējot durvis, viņi gulēja mazajā telpā divos netīros guļammaisos arī -30 grādos. Visa apkārtne bija papīru, maisu, pudeļu piemētāta. Urīna un izkārnījumu smaka bija jūtama pat 20 metru attālumā. Arī tagad, iestājoties pavasarīgi vēsākam laikam, viņi ir atgriezušies savā ziemas “villā”. Ikreiz, staigājot no rīta, varēja vērot viņu brokastu gatavošanas procesu.
Vecākais no abiem brāļiem stāsta, ka ziemā, kad bija 30 grādus liels sals, esot vērsušies pie domes un lūguši ielaist patversmē, bet viņiem atteikts, jo vietu neesot. Tā vienkārši. Ko tad lai dara, viņš vaicā? Nu tad atraduši šo bunkuru un gulējuši abi ar brāli tur. Tagad viņi (dome) piedāvā iet uz patversmi, bet kam tas ir vajadzīgs, ja laukā tāpat ir silts, vaicā vecākais no bezpajumtniekiem. Kāpēc jāmaksā 30 eiro par dzīvošanu patversmē.
Lai paši (domnieki) tur dzīvo un maksā, ja neviena citi gribētāja tagad nav. Dzīvokli arī neņemšot, jo tas bija vajadzīgs, kad bija auksti. Agrāk strādājis Anglijā, pelnījis labi. Tikko būšot iespēja, brauks atkal prom no Latvijas. Stāsts ir ilgs un brīžiem neskaidrs: nodegusi māja, policijas pārstāvji nevis aizstāvējuši, bet slānījuši, izolators, protokoli, sodi. Nav piedeklarējušies abi ar brāli, jo nav bankas kartes, bet policija skaidru naudu (santīmu pie santīma saskaitīti) nav ņēmusi un deklarāciju noformēt neizdevās.
Bezskaidrā samaksāt nevar, jo karti nevar dabūt naudas sodu dēļ. Protams, pastāv iespēja, ka daļa stāsta ir izdomāta, daļa ir sevis paša žēlošana, bet kaut kur apakšā ir bēdīgs nelaimīgu cilvēku stāsts.
Tagad abi jaunie vīrieši ir pārcēlušies tuvāk jūrai. Vasara, kā nekā. Citkārt, pa dienu kāpu joslas “privātīpašnieki” sēž krūmos un kaut ko uz mazas liesmiņas silda. Ir gadījies sastapt kāpu iemītniekus arī vaigā. Stāv acis stiklainas, grīļojas, plāta rokas un smejas. Kāda dāma, vārdu neminēsim, stāsta, ka reiz ir nācies bēgt, jo vīrietis ar lielu vāli (koka zaru) meties tai virsū un dzinies pakaļ vēl ilgi.
Kāda suņa īpašniece piedzīvojusi šoku, jo “bomži” pievilinājuši viņas suni ar kaut kādām ēdiena paliekām, sagrābuši aiz siksnas un mēģinājuši vilkt prom. Personīgi sastopot abus vīriešus nelikās, ka viņi suņus ēstu, drīzāk grib pacienāt un sapaijāt. Viņi nav ļauni un padalās ar to, kas ir. Apvainojas, ja saimnieki neļauj suņiem iet klāt.
Vietējie iedzīvotāji par bomžiem ziemā un pavasarī regulāri ziņojuši kārtībsargiem. Pašvaldības policisti dažas reizes ir atbraukuši, likuši klaidoņiem sakopt apkārtni, kas pats par sevi ir ļoti pareizi, pat aizveduši uz policiju un noskaidrojuši personības. Sastādījuši daudz protokolu. Un, protams, palaiduši. Tuvojoties pavasarim droši vien visiem apnicis. Zvanītāji pāris reizes saņēmuši atbildi: ”Mēs neko nevaram darīt!” un pārstājuši zvanīt. Tikai iet ar līkumu tam rajonam. Tā ir. Ar varu nevar piespiest pārcelties uz patversmi, nevar piespiest strādāt. Var tikai sastādīt protokolus.
Tomēr ledus ir izkustējies. Liepājas pašvaldības speciālisti, sociālais dienests un policija vēl reiz apsekoja dienvidrietumu rajona kāpas. Veikuši pārrunas ar abiem latviešu izcelsmes puišiem, aicinājuši uz domi pastāstīt par savām problēmām un vēlmēm. Pašvaldība pat ir gatava piedāvāt dzīvokli, ja vien abi brāļi būtu ar mieru pievērsties normālai dzīvei. Jācer, ka viņi atradīs sevī spēkus izmainīties, lai gan tas nešķiet diez ko ticami. Ja tu runā ar cilvēku, bet viņa elpa atgādina tikko attaisītu krāsas bundžas tvanu, ir skaidrs, ka izredžu ir maz. Cerams, ka sociālais dienests spēs atrast motivāciju sevī un bezpajumtniekos brāļos, lai vērstu viņu dzīvi par labu.
Pašvaldības policijas darbinieki kopīgi ar pašvaldības iestādes “Nekustamā īpašuma pārvalde” speciālistiem apsekos Dienvidu fortu teritoriju, lai pieņemtu lēmumu par iespējamiem pasākumiem, lai novērstu iekļūšanu būvē. Papildus par bezpajumtnieku atrašanos Dienvidu fortos informētas arī Valsts policija un VUGD.
Liepājas dome, sociālais dienests, glābšanas dienests un policija spriedīs arī par iespējām ierobežot bezpajumtnieku iespējas veidot nelikumīgas apmetnes slavenajos Dienvidu fortos, pie Liepājas dienvidu robežas. Izskanējis ierosinājums, ka ieejas tuneļos, kā arī mazo bunkuru kāpās, kur dzīvo mūsu stāsta varoņi, vajadzētu vienkārši aizmūrēt, vai uzstādīt masīvas metāla durvis. Tas būtu mehānisks risinājums, kas neglābs zudušās dvēseles, taču spodrinās pilsētas tēlu.
Bezpajumtnieku problēma ir nesmuka, nevēlama, tā ir dziļa bedre, kurā kā bezdibenī praktiski bez atdeves un atsaucības iegrimst ziedojumu un valsts nauda, ierēdņu rīkojumi un līdzjūtīgo cilvēku labie nodomi. Pumpa uz kapitālisma pēcpuses, ar kuru tagad arī mēs saskaramies.
P.S. Saskaņā ar Liepājas pilsētas Pašvaldības policijas sniegto informāciju, puiši ir 22 un 24 gadus veci. Viens no viņiem ir deklarēts ārpus Liepājas pilsētas, otrs dzīvo bez deklarācijas. Vienam no puišiem sastādīti pieci, otram veseli deviņi (!) administratīvo pārkāpumu protokoli.
