Anda Līce: Baisā līdzāspastāvēšana 13
Nesen tūkstošiem cilvēku pie bijušās (?) VDK ēkas Maskavā pieminēja Staļina režīma upurus, šo pulcēšanos organizēja Krievijas cilvēktiesību aizstāvju organizācija “Memoriāls”. Pašreizējā vara, protams, tādas pieminēšanas nerīko un tajās nepiedalās, tas arī saprotams – tā turpina Staļina politiku un ar valsts atdzimšanu saprot vienīgi impērijas atjaunošanu. Un tavu brīnumu, padomju laikā tik briesmīgi vajātā Pareizticīgā baznīca šādu atdzimšanu svētī! Kāda baisa līdzāspastāvēšana, kad vieni piemin pagātnes upurus, bet citi gatavo valsti nākotnes upuriem! Šādai līdzāspastāvēšanai ir, ja tā var teikt, arī savi plusi – tā liek palikt nomodā un neatslābt.
“Memoriāls” ir viena no tām organizācijām Krievijā, kas nav zaudējusi vēsturisko atmiņu, bet kuras brīdinājumi pazūd Kremļa propagandas viļņos. Latvijai vajadzētu aicināt šīs organizācijas ļaudis, lai viņi brauc pie mums un stāsta šeit dzīvojošiem cittautiešiem patiesību gan par pagātni, gan tagadni. Kaut arī Latvijā ir daudz tā saucamo vatņiku, cilvēku ar padomju propagandā iestrēgušu apziņu, ar pasauli redzējušiem viņu bērniem un mazbērniem ir iespējams sarunāties. Diemžēl mums pašiem tas lāgā nevedas – neizsāpētās vēsturiskās netaisnības dēļ mēs bieži kļūstam neiecietīgi.
Lietas un vietas, ar kurām ir saistīti vissmagākie tautas sāpju punkti, ir saglabājamas kā mūžīgā brīdinājuma zīmes. Sabiedrībai ir jāprasa no Latvijas valsts maksimāla līdzdalība ne ar ko citu neaizstājama objekta – Stūra mājas – saglabāšanā un izveidošanā par dzīvās vēstures vietu, kas uzrunās visu tautību un pārliecību cilvēkus.
Latvijā ir daudz izglītotu, sirsnīgu ļaužu, kuru saknes ir Krievijā, taču ik reizi, kad saruna skar Krievijas šodienas politiku, viņi saka – tie ir meli un propaganda. Viņi, piemēram, netic, ka Kremļa spice ir sagrābusies neiedomājamas bagātības. Bet ko nu runāt par viņiem, ja paši latvieši izrādās viegli nozombējami. Vajag tikai pasaules vējiem uz Latviju atnest kādu nelāgu smaku vai ikdienā saskarties ar pašmāju nejēdzībām (kuras taču ir katrā valstī), lai simpātijas pret Maskavu desmitkāršotos. Milzīgu lomu šajā orientācijā spēlē tīši par izdevīgiem padarītie ekonomiskie līgumi, kas, izrādās, daudziem ir dārgāki par valstisko neatkarību.
Taču ir joma, uz kuru nedrīkst attiecināt šābrīža situāciju. Kultūra apņem visu cilvēci, līdzīgi kā asinsrite ķermeni. Uzliekot ilglaicīgus žņaugus kādai ķermeņa daļai, tā var atmirt. Kultūras robežas ar mainīgajām valstu robežām, par laimi, nesakrīt, un kultūras sakari starp tautām ir jāuztur un jāsargā. Izņēmums varētu būt vienīgi ar kultūru maskētā propaganda.
