Baiļu sajūta ir klāt. Toms Ancītis analizē, kas slēpjas aiz Jaungada uzbrukumiem sievietēm 44
Joprojām nav skaidrs, kas slēpjas aiz uzbrukumiem sievietēm Jaungada naktī Ķelnē – seksuāli uzbrucēji vai kabatzagļi ar jaunām metodēm, tikko ieradušies patvēruma meklētāji vai Vācijas pilsoņi ar “migrācijas pagātni”. Nedēļu pēc šiem notikumiem joprojām ir pieejams maz konkrētas informācijas. Iesniegumu skaits policijai par uzbrukumiem un laupīšanām pie stacijas Ķelnē pēdējās dienās pieaudzis līdz 121. Tāda paša rakstura uzbrukumi notikuši arī Hamburgā Štutgartē un Diseldorfā. Taču to sociālais efekts ir līdzīgs kā Parīzes slaktiņiem: bailes un nedrošības sajūta. Tas Vācijā izskan gan intervijās, gan sociālajos medijos. Turklāt nedrošības sajūtu vēl lielāku dara tas, ka par šiem noziegumiem, visticamāk, sodīt nevienu neizdosies, tā pretēji politiķu bravūrīgajiem izteikumiem pieļauj tiesību eksperti.
Par nekārtībām nebrīnās
Petardes Jaungada naktī sprāgst un līksmība sit augstu vilni arī Rīgā – Zolitūdē, Ziepniekkalnā vai 11. novembra krastmalā. Taču, salīdzinājumā ar to, kā vecais gads tiek pavadīts Vācijas lielajās pilsētās, Rīgā pat uz atsevišķu starpgadījumu fona valda apbrīnojama kārtība. Kamēr ikdienā Vācijā nav nekas neparasts, ka uz šķietami sīku atgadījumu ierodas trīs policijas automašīnas vai nelielu demonstrāciju apsargā divreiz vairāk likumsargu nekā pašu demonstrantu, tādos svētkos kā Jaungada sagaidīšana ko tādu var redzēt reti. Ierastie sabiedriskās kārtības noteikumi šķiet kā atcelti vai vismaz krietni mīkstināti.
Uguņošana, ko simtiem tūkstošu cilvēku pirms pusnakts bija sapulcējušies skatīties uz Ķelnes tiltiem un upmalā, nebija liels “organizēts salūts” kā Rīgā. Tas sastāvēja no tūkstošiem nelielu amatiersalūtu, izšautiem upes abos krastos, uz tiltiem un citviet. Iespējams, šāda uguņošana izskatās estētiski TV ekrānos, taču vietās, kur tiek uguņots, sprādzieni, ugunis un dūmi drīzāk atgādina ainas no kara filmām.
Jau vairākas stundas pirms pusnakts gājējam centrālajās ielās bija jābūt modram kā mīnu laukā, nezinot, no kuras puses parādīsies petarde. Jau vēlāk naktī netraucēti jutās gan tie, kas urinē ielas vidū, plēš pudeles vai, pūlī dodoties pāri ielai pie sarkanās gaismas, bloķē satiksmi vai bariņos lec pāri metro sliedēm. Un starp viņiem nevis kādas acīmredzamas “migrantu grupas”, bet gan visdažādāko vecumu un nacionālas piederības cilvēki.
Policija visus sīkos pārkāpumus nespēj fiksēt, pirmkārt, tādēļ, ka tas vienkārši nav iespējams: Ķelnes ielās Vecgada vakarā atrodas simtiem tūkstošu iereibušu svinētāju. Otrkārt, kā nerakstīts likums, šī nav parasta, bet svētku nakts. Ir pieļaujams vairāk vaļību nekā ikdienā. Tas nav galvenais, tomēr arī viens no iemesliem, kādēļ policija pret uzbrukumiem sievietēm Jaungada naktī bija bezspēcīga. Kautiņi, pārmērīgi iereibuši cilvēki, huligānisms, pat terora draudi – tas bija gaidāms. Bet ne šādi noziegumi.
Stacijas laukumā, kur jau no plkst. 21 vakarā bija sapulcējies jauno vīriešu pūlis, situācija jau pirms pusnakts izskatījās draudīgāka nekā citviet. Raķetes lidoja pat garāmgājēju virzienā. Ap plkst. 23 vakarā nekādas plašākas nekārtības par bīstamo uguņošanu gan vēl nenotika. Tomēr jau tobrīd, lai izsprauktos caur pūli un izkļūtu no stacijas, vajadzēja pielikt fizisku spēku, jo pie ieejas stāvošie vīrieši uz lūgumiem nereaģēja. Netālu stāvošos policistus, kamēr uguņošana nebija pārāk bīstama, tas neuztrauca – kas tamlīdzīgs norisinājās neskaitāmās vietās pilsētā.
“Dārgie pasažieri! Pirmkārt, laimīgu jauno gadu!” tā pusstundu pēc pusnakts pasažieriem skaļrunī jautri ziņoja vilciena mašīnists pieturā Reinas otrā krastā, pāris minūšu brauciena attālumā no centrālās stacijas: “Mēs diemžēl nevaram doties ceļā. Satiksme slēgta, jo uz sliedēm pie centrālās stacijas atrodas jaunieši.” Desmitiem vilcienu aizkavējās uz divām stundām. Kavēšanās nav nekas neparasts, taču tas, ka pa sliedēm staigā jaunieši, nav ikdienišķi. Tomēr Jaungada naktī pat vilciena vadītājs nebija par to izbrīnījies.
