Juris Lorencs: Vīruss jau ir mūsu vidū. Ej, kur gribi, visur par to tiek runāts 1
Mediji ziņo, ka akadēmiķis Ivars Kalviņš nācis klajā ar “drosmīgu paziņojumu”. Kas tā par drosmi? Izrādās, mildronāta izgudrotājs uzdrīkstējies pateikt – “koronavīruss Latvijā būs, tikai jautājums – kad un cik lielā apjomā”.
Tātad cerēsim uz labāko, bet rēķināsimies ar sliktāko. Ķīna ir tuvāk, nekā mēs domājam.
Daudzi eiropieši, to skaitā arī latvieši, pēdējo mēnešu laikā ir pabijuši Ķīnā. No Padebešu impērijas Latviju šķir viena valsts – Krievija. Lai aizbrauktu no Rīgas ar vilcienu līdz Pekinai, jāizmanto tikai viena pārsēšanās, un tā ir Maskavā.
Tiesa gan, pasažieru satiksme starp Ķīnu un Krieviju jau vairākas dienas ir apturēta, uz epidēmijas skarto valsti vairs nelido lielās pasaules aviokompānijas. Un tomēr vīruss jau ir mūsu vidū. Ja ne tiešā, fiziskā veidā, tad garīgā gan. Ej, kur gribi, visur par to tiek runāts. To piemin, no tā baidās, to salīdzina ar gripu, plaušu karsoni vai parastu saaukstēšanos.
Cilvēki interesējas, kā stiprināt savu imunitāti. Daži maina ceļojumu plānus, atsakās no iegādātām aviobiļetēm.
Labi, ka par šo problēmu beidzot sākuši izteikties atbildīgie dienesti. Patiesībā tas nav nemaz tik viennozīmīgi, kam un kā šādu draudu apstākļos runāt. Paradokss ir tas, ka jo augstākas amatpersonas aicina necelt paniku, “saglabāt mieru”, jo ar lielāku varbūtību šī panika var sākties.
Tieši tāpēc akadēmiķa Kalviņa un sabiedrībā pazīstamu mediķu nosvērtie vārdi mums ir tik svarīgi. Bet kā vērtēt Nika Endziņa aizturēšanu? Pazīstamais viltus ziņu portālu uzturētājs izplatījis baumas, ka “Stradiņa slimnīcā jau ievests pirmais koronavīrusa pacients”. Šis apgalvojums vismaz pagaidām ir meli un muļķība. Netīša vai apzināta – tas lai paliek uz viņa sirdsapziņas, bet tikai muļķība. Tenkot un baumot ir cilvēka dabā.
Diemžēl pirmā reakcija uz Endziņa aizturēšanu, ko man nācās dzirdēt, bija: “Tātad kaut kas tur tomēr ir.”
Grūti iestāstīt, ka aizturēšana veikta ne jau par baumām, bet par naida kurināšanu, aicinājumu vērsties pret ķīniešiem un Ķīnu. Latvija gan nav vienīgā. No visas pasaules (Korejas, Japānas, Austrālijas, Anglijas, Vācijas, Krievijas, pat liberālās un iecietīgās Kalifornijas) pienāk ziņas par ķīniešiem adresētām naida izpausmēm. Viņus nelaiž pāri robežām, sagaida ar uzrakstiem “no chinese allowed” (ķīniešiem ieeja aizliegta), izraida no restorāniem, neapkalpo veikalos, viņiem atsakās paspiest roku.
Cieš pat japāņi un korejieši, kuri izskatās līdzīgi ķīniešiem! Bet kas notiek ar slimajiem un inficētajiem pašā Ķīnā? Ar tiem, kuri bijuši kontaktā ar slimniekiem vai dzīvo epidēmijas skartajos apgabalos? Viņi nonāk fiziskā izolācijā.
Ķīnā patlaban 60 miljoni cilvēku dzīvo karantīnas apstākļos, faktiski nošķirti no pārējās pasaules.
Ķīmijas stundā man mācīja rīkoties ar lakmusa papīru. Skābā vidē šis papīrs iekrāsojas koši sarkans. Šis ir brīdis, kad pasaule piedzīvo slimības vīrusa lakmusa testu – cik saprotoši, izpalīdzīgi un racionāli domājoši esam. Diemžēl patlaban esam liecinieki tam, ka iespējamo briesmu priekšā modernā sabiedrība (vismaz daļa no tās) šo testu neiztur. Ka tā nevis saliedējas, bet gan fragmentējas, sašķīst sīkās daļiņās, līdz nonāk līdz vientuļam cilvēkam ar viedtālruni rokā un masku uz sejas.
Es atceros 90. gadu sākumu. Bija sabrukusi Berlīnes siena, Latvija atguva brīvību, atvērās robežas, Krievijā valdīja mums draudzīgais Boriss Jeļcins. Tas bija cerību laiks, kad zuda bailes. Tagad notiek pretējais process – tās atkal atgriežas. Ar kariem, bēgļiem un migrantiem, ar jaunām robežām, žogiem un sienām. Ar vārdiem, kuros izskan ilgas pēc revanša – “mēs varam atkārtot”. Ar draudošās ekonomiskās krīzes nemitīgu piesaukšanu. Un šajās dienās – ar vīrusu bez nosaukuma, simbolu virkni “2019-nCoV”.
Kā mēs reaģēsim uz ziņu, ka kādā no Latvijas slimnīcām ievietots pirmais pacients? Cerēsim, ka bez panikas, naida un sazvērestību teorijām.
Ķīnas vēstnieks Latvijā Lians Dzjaņcjuaņs izteicies, ka “vīruss ir nežēlīgs, bet cilvēkiem ir jūtas”. Es vēl gribētu piemetināt – labākās zāles pret vīrusa garīgo ķermeni, pret viņa sētajām bailēm ir pilnīga atklātība. Ar pašu fizisko vīrusu mūsu mediķi tiks galā, par to esmu pilnīgi pārliecināts.
