“Šī nemitīgā skandēšana par bīstamo vīrusu nekur neder!” Saruna ar psihoterapeitu Andri Veselovski 50
Juris Lorencs, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Psihoterapeits Andris Veselovskis studējis Rīgas Stradiņa universitātē. Patlaban strādā pats savā psihoterapijas praksē. Ar viņu sarunājos par to emociju gammu, kas daudzus cilvēkus pārņēmusi šajā pandēmijas laikā.
Paldies, ka atradāt laiku šai sarunai, jo ieskatījos jūsu interneta lapā un sapratu, ka esat visai aizņemts. Ja es būtu jūsu pacients, tad varētu cerēt uz konsultāciju tikai pēc divu mēnešu ilgas gaidīšanas…
A. Veselovskis: Situācija ir mainījusies. Tagad jums nāktos gaidīt jau pusgadu.
Tas ir saistīts ar Covid-19 pandēmiju?
Protams! Patiesībā pamatīga rinda sāka veidoties pagājušā gada pavasarī. Tātad cilvēkiem vīruss nav tikai medicīniska, tā ir arī psiholoģiska problēma.
Man šī problēma asociējas ar bailēm – mūsu dzīvē ienākušas bailes, esam sākuši baidīties teju no visa. Valsts svētkos 4. maijā Rīgā, AB dambī, mastā tā arī netika uzvilkts Latvijas karogs. Iemesls – bailes no vēja, tas esot par lielu. Mediji nemitīgi dod padomus – to drīkst ēst, to nedrīkst, sauļoties nedrīkst, pa mežu staigā lāči… Kāpēc modernais cilvēks ir tik bailīgs?
Bailes ir cieši saistītas ar agresiju. Pēdējos divdesmit gados pasaulē kopumā samazinājusies karadarbība, arī slepkavību kļuvis mazāk. Bet cilvēkā pastāvīgi vārās emocijas, pat agresija. Agrāk tā tika izlādēta karos. Bet Eiropa jau 76 gadus dzīvo bez liela kara.
Iespējams, tas ir viens no iemesliem, kāpēc šobrīd visi konfliktē ar visiem – vīruss pret cilvēci, valdības pret iedzīvotājiem, vakcīnu pretinieki pret vakcīnu atbalstītājiem, jau vakcinētie pret nevakcinētajiem, konservatīvie pret liberāļiem, minoritātes pret tradicionālo uzskatu paudējiem, migranti pret pamatiedzīvotājiem.
Mūsdienās gan šie konflikti vairāk risinās internetā, sociālajos tīklos. Un tas tomēr ir labāk nekā īsts karš.
Bet ir dzirdēts, ka Covid-19 pandēmija tiek salīdzināta ar karu.
Esam sadūrušies ar neredzamu, abstraktu ļaunumu. Bet arī šādos apstākļos cilvēks mēģina identificēt ienaidnieku. Mazam bērnam aizķeras kāja, viņš pakrīt, sasitas un aiz niknuma iesper krēslam vai iesit tēvam.
Tas, par ko šodien tiek runāts, – cīņa ar vīrusu. Manuprāt, uz Covid-19 problēmu jāskatās visaptveroši jeb, kā dažkārt saka, holistiski. Kā tiek ietekmēta valsts ekonomika, finanses, drošība? Ko pandēmija nozīmē cilvēkam, kurš ierobežojumu dēļ palicis bez darba?
Bez iespējas sportot, bez kultūras pasākumiem, bez izstādēm un koncertiem? Kā veselību iespaido novēlotās izmeklēšanas? Citas slimības taču nekur nav pazudušas!
Milzīgas, patiesībā vēl pilnībā neapjaustas ir problēmas, kas saistītas ar jauniešu garīgo veselību, izglītību un bērnu audzināšanu. Iespējams, tieši bērni, pusaudži un jaunieši šajā pandēmijas laikā cieš visvairāk.
Patlaban mēs Latvijā raugāmies uz Covid-19 pasauli melnbaltās kategorijās. Visu ciet, visu vaļā, ieviest vēl stingrākus ierobežojumus, atcelt jebkādus ierobežojumus. Vakcīnas par, vakcīnas pret. Vakcīna glābs, vakcīna ir ļaunums. Bet tas nav pareizi. Jo plašāk mēs spējam paraudzīties uz pasauli, jo mierīgāki, izlīdzinātāki un drošāki varam justies.
Domāju, daudzi man piekritīs, ka Latvijā nepieciešams plašāks skatījums uz Covid-19 problemātiku. Pašlaik izskatās, ka lēmumus pieņem vien valdības vadītājs, veselības ministrs un daži epidemiologi, kuri mūs nepārtraukti baida.
Bet varbūt tās ir bailes no dzīves? Atcerēsimies Beļikovu no Antona Čehova stāsta “Cilvēks futrālī”. Viņš nemitīgi no visa baidījās un pat savas mantas glabāja noslēgtos futrāļos – lietussargu, pulksteni, nazīti. Šodien cilvēki tērpjas maskās un cimdos, sargās viens no otra.
Protams, vīruss eksistē, tas ir bīstamāks par gripu. Taču mēs nevaram visu dzīvi pavadīt futrālī. Baiļu šodien ir par daudz.
Biedēšana vien nekur neder, šī nemitīga skandēšana par bīstamo vīrusu.
Tāpat kaitējumu nodara pārmērīgi un bieži nesaprotami ierobežojumi. Dzīve kļūst tik nekvalitatīva, ka tai sāk zust jēga.
Vai bailes no Covid-19 jau nav transformējušās bailēs no vakcīnas? Lai gan varbūtība nomirt no vakcīnas ir 20 000 reižu mazāka nekā no Covid-19, daudzi tomēr izvēlas nevakcinēties.
Cilvēkam, kurš ilgi dzīvo bailēs, var attīstīties neiroze. Garīgs process, kad apziņā viena prāta daļa cīnās ar otru, tā nodarot ciešanas. Un tad var mainīties pats baiļu iemesls.
Iesākumā tas ir Covid-19, tad virsmas, uz kurām varētu atrasties vīruss. Vēlāk parādās bailes iet uz darbu vai pie ārsta – jo tur varbūt atrodas slimnieki. Un tad jau kārta pienāk arī vakcīnām.
Varam novērot savdabīgu neirozi visas valsts mērogā, sabiedrība sašķēlusies vakcīnu atbalstītājos un pretiniekos. Ārstiem un politiķiem neizdodas pārliecināt daļu sabiedrības, kas uz notiekošo raugās ar aizdomām.
Pa daļai tas skaidrojams ar nemitīgo biedēšanas kampaņu, kurā dzīvojam kopš pagājušā gada marta. Cilvēki ir apjukuši. Bet elementārā psiholoģijas gudrība māca – ja cilvēks ir satraucies, nobijies, viņš vispirms jānomierina, jādod drošības sajūta.
Ilgstoša biedēšana tikai paralizē, rada sāpes, dusmas un agresīvu pretreakciju. Starp citu, ir pierādīts, ka īsta kara laikā, kad apkārt šauj un krīt bumbas, cilvēki mazāk cieš no neirozēm. Tāda lieta kā veģetatīvā distonija, par ko tagad tik daudz runā, vienkārši nepastāv.
Vienā no savām publikācijām jūs esat pieskāries vēl kādām bailēm, un tās ir bailes no novecošanas.
Šo baiļu cēlonis meklējams mūsu dziņā pēc panākumiem. Tā tiek nemitīgi uzkurināta – vairāk pelnīt un tērēt, labāk izskatīties. Savdabīga apmātība ar veiksmi, panākumiem, naudu, patēriņu, laimi, veselību, tievumu un diētām.
No žurnālu lappusēm un reklāmām uz mums raugās skaisti, slaidi, mazliet iedeguši, smaidoši, par sevi pārliecināti cilvēki bez grumbām, mirdzošiem, baltiem zobiem. Bet mēs zinām, ka tas viss ir pārejoši, ka mūs gaida neveiksmes, slimības un nāve.
Paradokss ir tāds, ka cilvēks, kurš nevar pieņemt savu novecošanos, vairs nespēj pieņemt un mīlēt pats sevi. Cilvēks ierauga spogulī grumbas, pirmos sirmos matus – kaut kas nav labi, katastrofa!
Un galva piepildās ar sliktām domām, tās pārņem tik ļoti, ka nav laika priekam un tātad arī sevis mīlēšanai. Tāpēc jāmācās saprast un pieņemt, ka novecošana ir dabiska lietu kārtība.
Ka ar laiku kļūsim vājāki un pienāks brīdis, kad vairs nebūs pa spēkam pat ikdienišķas lietas. Ka būs darbi, kurus vairs nepaspēsim paveikt atlikušas dzīves laikā.
Tā ir svarīga dzīves prasme – pieņemt to, ka arī mēs reiz mirsim. Bet modernajam cilvēkam grūti sadzīvot ar domu, ka nāve ir loģisks dzīves nobeigums.
Tāpat nav viegli pieņemt, ka arī nāve no Covid-19 nav nekas cits kā dabīgas dzīves beigas. Viena no daudzajām iespējām, kā cilvēki aiziet no šīs pasaules.
Patiesībā to vajadzētu iemācīt jau skolas solā – ka ir labi būt teicamniekam, bet arī slikta atzīme nav iemesls krist panikā. To, ka ir labi gūt panākumus, bet būs jāmācās sadzīvot ar zaudējumiem, ka tie ir daļa no dzīves.
Pieņemt neveiksmes, saņemties un dzīvot tālāk. Un saprast, ka ir lietas, kuras nevaram izmainīt.
Nesen lasīju, ka ASV jau sešpadsmit gadus vecas meitenes taisot plastiskas operācijas un injicējot botoksu…
Tā ir apmātība. Mūsu dzīvē jāienāk jaunām, pašpietiekamām vērtībām. Tās nevarēs iznīcināt ne vecums, ne slimības. Mācīsimies gūt prieku no it kā mazām lietām.
Piemēram – par to, ka ir bijusi iespēja atpūsties. Par pastaigu, kuras laikā redzu skaistas lietas. Par koncertu, grāmatu, puķu dobi, par labu ēdienu. Par bērniem un mazbērniem, par sapratni ar radiem, draugiem, darba biedriem un kaimiņiem.
Tas, protams, nenozīmē, ka mums jācenšas izpatikt visiem. Jābūt reālistiem. Svarīgi ir attīstīt spēju mīlēt. Mūsu domas var salīdzināt ar kultūraugiem un nezālēm.
Spēja mīlēt ir vien no kultūraugiem, kas ir jākopj un jāsargā. Savukārt bailes, agresija, dusmas un aizvainojums ir kā nezāles, kas aug pašas no sevis. Ravēsim tās ārā!
Kā uzvarēt bailes? Daudziem cilvēkiem palīdz Dievs, dzimta, tuvinieki, ģimene. Bet šodien mēs bieži sastopam vientuļu cilvēku, bez radiem un draugiem, daudzi aizklīduši pasaulē. Uz ko lai balstās?
Vientulība katram uzbrūk savā veidā. Nav nekāds noslēpums, ka Covid-19 pandēmijas laikā daudziem cilvēkiem padziļinājusies fiziskā un garīgā vientulība.
Tāpēc ir tik svarīgi atrast jelkādu socializācijas veidu. Arī tik daudz peltie un nievātie sociālie tīkli ir labāk kā nekas. Vienkārši nevajag gaidīt, ka tajos visi tevi sapratīs, slavēs un atzīs.
Nereti dzird – man nav neviena tuva cilvēka, ar ko izrunāties. Sabiedrībā valda stereotips, ka komunikācija ar mazpazīstamu cilvēku neko labu nesola. Bet tā nav taisnība!
Katoļu baznīcā cilvēks var vērsties pie anonīma priestera un izstāstīt visu, kas uz sirds. Ja peldbaseinā pārmīsiet kaut dažus vārdus ar cilvēku, kurš peld blakus celiņā, jau būsiet ieguvējs.
Piemēram, mēs abi patlaban tiekamies pirmo reizi mūžā, neesam ne draugi, pat ne attāli paziņas. Un tomēr mēs viens otram stāstam interesantas lietas. Pēc šīs sarunas paliks vērtīgi pavadīta laika sajūta, tā devusi jaunu pieredzi un zināšanas, garīgu enerģiju, ko varam tālāk dot citiem.
Arī vislabāko psihoterapeitisko palīdzību var sniegt cilvēks, kuru iepriekš neesam pazinuši.
Kā tikt galā ar sevi šajā pandēmijas laikā?
Kā tikt galā ar sevi – atbilde uz šo jautājumu patiesībā jāmeklē visu dzīvi. Pirmais solis – mācīties dzīvot šodien, šeit un tagad. Pieņemt, ka veselība ir tāda, kāda nu tā ir. Ka nopelnu tik, cik nopelnu.
Rīt būs jauna diena, darbi un pienākumi, bet šovakar es atpūšos. Censties mācīties pašpietiekamību un mērenību. Tiekties pēc iekšēja miera. Nestādīt sevi augstāk par citiem.
Vienlaikus saglabāt pozitīvu pašvērtējumu, būt neatkarīgam no kritikas un slavēšanas. Dzīvot priekā un pateicībā. Uzturēt labas attiecības ar cilvēkiem. Patiesībā tas nav nekas jauns, tās visas ir kristīgās vērtības.
Bet būtu labi, ja arī kāds politiķis tās reizēm mums atgādinātu. Piemēram, Valsts prezidents.
