Britu izvēle, Turcija, ASV un Krievija… Baiļu gada augsne nākamajam 2
Vēlēšanas ietekmīgās Eiropas Savienības (ES) dalībvalstīs, cīņa starp Eiropas idejas atbalstītājiem, skeptiķiem un populistiem, Lielbritānijas aiziešana no bloka, Sīrijas karš un tā ietekme uz migrāciju, terorisma ēna, attiecības ar ASV, Krieviju, tirdzniecības, sadarbības līgumi – noslēgtie un tie, kas vēl ceļā, – bloka darba kārtība gaidāmajā gadā solās būt itin spraiga. Daudzi notikumi, kas skāruši ES šogad, bruģē notikumu attīstību nākotnei.
Vēlēšanas un trauslie varas krēsli
Lūgti raksturot aizejošo gadu, daudzi piemin bailes. To sēklu sējuši un baiļu nezāli bagātīgi laistījuši Beļģijas galvaspilsētā Briselē, Francijas kūrortpilsētā Nicā notikušie terorakti un tagad gada izskaņas incidents Berlīnē, Ziemassvētku tirdziņā, kur, kravas automašīnai ietriecoties cilvēkos, dzīvību zaudējuši 12 un ievainojumus guvuši vairāki desmiti ļaužu. Bailes, kas šķietami dzisušas Briseles ikdienas solī, jo martā saspridzinātā starptautiskā lidosta turpina darbu un cilvēki nevairās ceļot, arī metro vagoni, kas šķērso iepriekš sadragāto Mālbēkas staciju, nav tukši, tomēr ir kļuvušas par dzinuli gan ES līderiem, gan valstu vadītājiem pārvērtēt bloka gan ārējo, gan pašmāju drošību un vienlaikus ir izdevīga platforma eiroskeptiķiem un populistiem, uz kuras pakāpties un izvērst plašas un acīmredzami arī veiksmīgas kampaņas.
Imigrācijas politika ir viens no ES patlaban visjūtīgākajiem jautājumiem un mērķis, pa kuru bez žēlastības cirtīs tās pretinieki. Paredzams, ka tas būs viens no visaktuālākajiem tematiem visās ietekmīgajās ES dalībvalstīs, kurās gaidāmas vēlēšanas – Francijā, Vācijā un Nīderlandē.
Incidents Berlīnē, kuru saskaņā ar policijas datiem veicis nebūt ne tik sen valstī iebraucis un patvērumu pieprasījis Tunisijas pilsonis, raisījis debates par kancleres Angelas Merkeles politisko nākotni. Vēlēšanas Vācijā, visticamāk, būs 22. oktobrī. Patlaban, par spīti kritikai par A. Merkeles imigrācijas politiku, viņas pozīcijas vērtē kā visai stabilas, taču priekšā vēl pamatīgs laiks, turklāt A. Merkele jau sen vairs nav tikai Vācijas valdības vadītāja. Viņa patlaban ir tā, kura nosaka bloka toni un rīcību kopumā visplašākajā jautājumu lokā.
“Tā kā populisma plūdi ir pārņēmuši Lielbritāniju, Poliju un arī ASV un patlaban pieņemas spēkā arī Nīderlandē un Francijā, mēs vēl ciešāk uzlūkojam Vāciju kā Eiropas un pat visu Rietumu stabilitātes centru. Vācija gan ģeogrāfiski, gan ekonomiski, gan politiski un pat sociāli ir centrs, un šā centra centrs ir Angela Merkele,” britu izdevumā “The Guardian” paudis vēsturnieks un publicists Timotejs Gartons Ašs, norādot, ka ir cerības, ka Vāciju varētu no eiroskeptiķu uzvaras gājiena paglābt divi apstākļi – saprātīgi mediji un plaukstoša ekonomika.
Arī Francijas varas maiņa būs uzmanības fokusā. Jau tagad zināms, ka līdzšinējais prezidents, sociālists Fransuā Olands uz otru termiņu vairs nekandidēs, taču, kurš plūks uzvaras laurus, joprojām ir atvērts jautājums. Vēlēšanu pirmā kārta ir gaidāma 23. aprīlī, un, ja tajā neviens no kandidātiem negūs pārliecinošu virsroku, būs otrā, kas plānota 7. maijā. Gribētāju netrūkst. Viņu vidū arī prokremliskais Fransuā Fijons un eiroskeptiskā “Nacionālās frontes” līdere Marina Lepēna, kas redz Franciju aizejam no ES.
Vēl īsi pirms gada nogales Eiropas Parlaments (EP) pieņēma kopīgu ziņojumu par teroristiskā grupējuma “Daeš” un Kremļa propagandas draudiem Eiropai, kurā, starp citu, bija minēts, ka viens no Maskavas ieročiem ir iejaukšanās rietumvalstu vēlēšanu procesos un mēģinājumi dažādu kampaņu veidā ietekmēt to iznākumu. Par Kremļa pirksta klātbūtni lēš, runājot par ASV prezidenta vēlēšanām, taču bieži piemin arī Franciju, kas būs nākamā Vladimira Putina interešu zona. Ne velti Kremļa atbalstītais kanāls “Russia Today” Parīzē atvēris biroju jaunam TV kanālam franču valodā.
Krietni agrāk, 15. martā, paredzētas vispārējās vēlēšanas Nīderlandē, kas, starp citu, ir vienīgā ES dalībvalsts, kura joprojām nav oficiāli ratificējusi ES un Ukrainas asociācijas līgumu. Arī Nīderlande ir ES procesu vērotāju degpunktā tā iemesla dēļ, ka enerģiski savu vietu vēlētāju uzmanības lokā tiecas nostiprināt eiroskeptiskais, radikālās Brīvības partijas galva Gērts Vīlders.
Britu izvēle
Lielbritānijas referendums par aiziešanu no ES šovasar ir paguvis satricināt Eiropas ideju līdz pašiem pamatiem. Tagad ir jātiek galā ar tālāko un tā sekām. Premjerministre Terēza Meja ir solījusi oficiālu pieteikumu par aiziešanu no bloka iesniegt martā. Tikai tad būs iedarbināts Lisabonas līguma 50. pants, kas nozīmē, ka sāksies sarunas, kas drīkstēs noritēt divus gadus ar iespēju un visu iesaistīto pušu – ES institūciju un pašas Lielbritānijas – piekrišanu pagarinājumam. ES institūcijas ir iecēlušas sarunvežus, kuri vadīs procesu Eiropas Komisijas, Eiropas Parlamenta un visu dalībvalstu vārdā. Sagaidāms, ka abām pusēm viens no visgrūtākajiem jautājumiem būs iekšējais tirgus. Pēc ES likumiem, Lielbritānijai tas būtu pilnībā jāpamet, ar visām dalībvalstīm jāslēdz jauni līgumi, taču to nevēlas nedz Apvienotā Karaliste, nedz arī virkne dalībvalstu, īpaši, piemēram, Īrija. Briseles politiķi ir likuši saprast, ka kompromiss varētu būt rodams, ja Londona piekristu brīvā darbaspēka plūsmai.
