Necieņa pret latviešu leģionāru piemiņas vietu Zedelgemā, Beļģijā. Vai vietvarai pietiks drosmes izrauties no “nacistu” apkarotāju tīkliem? 0
Ilze Pētersone, “Mājas Viesis”, AS “Latvijas Mediji”
Kā citādi lai nosauc Zedelgemas pilsētas pašvaldības rīcību ar latviešu karagūstekņiem veltīto pieminekli, kuram tā jau atņēmusi vārdu un spriež par iespējamu pārvietošanu. Zedelgemiešiem prātus sajaukusi, visticamāk, Krievijas kārtējā “nacistu” apkarošanas kampaņa, kas īstenota ar kreisi noskaņotu Beļģijas vēstures aktīvistu un politiķu rokām. Kas sagaida Latvijas stāvstropu brīvībai?
Atklāj ar orķestra skaņām
Interese par karagūstekņu nometni, kurā pēc Otrā pasaules kara uz nepilniem diviem gadiem bija ieslodzīti ap 12 000 latviešu leģionāru, Zedelgemā radusies pēc Latvijas Okupācijas muzeja filmēšanas grupas apciemojuma 2014. gadā. Kopā ar diviem bijušajiem ieslodzītajiem leģionāriem notikusi nometnes vietas filmēšana dokumentālajai filmai “Zedelgema”. Pašvaldība, vairāk uzzinot par karagūstekņu nometni, kā arī iedvesmojoties no vietējā vēsturnieka Pola Denīsa savāktā apjomīgā materiālu krājuma, nolēma, ka latviešu karagūstekņi ir pelnījuši piemiņas zīmi. Ar savu ieceri vietvara iepazīstināja Latvijas Okupācijas muzeju, un abas puses vienojās par sadarbību. “Latvijas Okupācijas muzejs par šo iniciatīvu jutās priecīgi pārsteigts, jo tā bija iespēja stāstīt mūsu vēstures stāstu atbilstošā vietā,” notikumu komentē muzeja direktore Solvita Vība.
Pieminekļa izveides izdevumus 100 tūkstošu eiro vienādās daļās sedza pašvaldība un muzejs, kurš vajadzīgo summu savāca kā ziedojumus.
Bija nepieciešami tikai trīs gadi, lai vietā, kur vēl nesen zēla kukurūzas sējumi, izveidotu jauno Brīvības laukumu un tajā uzstādītu latviešu tēlnieka Kristapa Gulbja veidoto pieminekli “Latvijas stāvstrops brīvībai”. Svinīgais sarīkojums pūtēju orķestra skaņās un svinīgās runas notika 2018. gada 23. septembrī.
Piemineklis jaunajā laukumā novietots tikai trīs kilometru attālu no agrākās karagūstekņu nometnes. Pilsēta bija apņēmības pilna atvērt apskatei saglabājušās kazarmas, kur apmeklētāji tiktu iepazīstināti arī ar latviešu leģionāru stāstu. Neviens tolaik nevarēja iedomāties, ka pēc trīs gadiem tā pati Zedelgemas pašvaldība noņems karagūstekņiem veltītajai piemiņas zīmei skaidrojošo plāksni un laukumam – brīvības vārdu.
Svītro brīvības vārdu
Latvijas Okupācijas muzejs par notikušo uzzināja tikai post factum. Kas tad bija noticis, lai Zedelgemas pašvaldība izšķirtos par tik necienīgu soli – ar muzeju kopīgi veidotajai piemiņas vietai atņemtu nosaukumu, sadarbības partneriem iepriekš par to nebilstot ne vārda?
“Pašvaldības attieksmes maiņu noteica kampaņa Beļģijas presē, kas sākās 2020. gadā un īpaši izvērsās 2021. gada pirmajā pusē. Aktīvisti, kas cieši sadarbojas ar Krievijas vēstniecību un ir saņēmuši Krievijas valsts apbalvojumus, izvirzīja tēzi, ka piemineklis slavina nacistus un apvaino nacistu upurus. Tādā kontekstā šis piemineklis tika pasniegts, un tādā kontekstā arī pret to vērsās Krievijas Ārlietu ministrijas preses sekretārs. Tiek izdarīts spiediens uz Zedelgemas pašvaldību, un tā, rūpējoties arī par savu publisko tēlu, tajā mirklī, kad pie viņiem nāk ar paziņojumu, ka piemineklis ir nacistiem, bez konsultācijas ar Latvijas Okupācijas muzeju noņēma skaidrojošo plāksni. Gada nogalē pašvaldība laukuma nosaukumu nomainīja uz vēsturisko – Zirgu pļavām. Vai tiešām Brīvības laukums varēja kaut ko sliktu darīt?” notikumus Zedelgemā ar pieminekli latviešu karagūstekņiem izklāsta muzeja direktore.
Muzejs rakstījis pašvaldībai, ka vēlas gan skaidrojumu par notikušo, gan dalību turpmākās darbībās. Par situāciju tika informēts arī Latvijas vēstnieks Beļģijā Andris Razāns, vēlāk vēstules sūtītas ārlietu, aizsardzības un kultūras ministriem, kuri reaģējuši ar saviem paziņojumiem.
Uz jautājumu, vai ar šodienas skatu uz tik necienīgu pašvaldības rīcību reakcijai nevajadzēja būt aktīvākai, S. Vība skaidro, ka sarakstē viņiem solīts, ka ekspertu grupā, kuru organizēja Zedelgemas pašvaldība, tiks aicināti arī muzeja pārstāvji, vēsturnieki, tāpēc, cerot uz kopīgu darbu, neko vairāk nav uzsākuši.
Kritisks par muzeja darbību ir laikraksta “Latvietis” palīgredaktors Gunārs Nāgels, kurš uzskata, ka bija nepieciešama agresīva skaidrošanas kampaņa, kas izpalika.
Muzeju atstāj aiz borta
Solījums iekļaut Latvijas Okupācijas muzeja pārstāvjus Zedelgemas pašvaldības organizētajā 15 cilvēku ekspertu darbnīcā, lai izstrādātu rekomendācijas par pieminekļa “Latvijas stāvstrops brīvībai” turpmāko statusu un atrašanās vietu, netika izpildīts. Aiz borta palika zinoši vēsturnieki, kuri sniegtu patiesu ainu par latviešu leģionāru dalību Otrajā pasaules karā. Toties pasākumā no Latvijas tika uzaicināti komunikācijas speciālisti Mārtiņš Kaprāns un Didzis Bērziņš, pēdējais arī deputāts Aizkraukles novada domē. Nākas pabrīnīties par vietējo “komunikatoru” pašpārliecinātību piedalīties pasākumā, kurā galvenokārt nepieciešamas pamatīgas vēstures zināšanas.
Atgriežoties no misijas, M. Kaprāns LTV raidījumā “Panorāma” publiski palepojās, ja ne viņi, tad, iespējams, ziņojums par Latvijas vēstures sāpīgākajiem jautājumiem būtu krietni radikālāks. Savukārt D. Bērziņš portāla “Delfi” raidījumā “Spried ar Delfi” sarunāja tādas aplamības, ka pat pamatskolēnam skaidrs, ka onkulis ar vēstures zināšanām un faktiem nedraudzējas. Kas tikai tur neizskanēja – holokausts ir bijusi slēgtā tēma Latvijas sabiedrībā, latviešu trimdas organizācijās nekad nenotika norobežošanās no holokausta noziegumiem utt. Komunikācijas speciālista domugraudi sabira mazā pelnu kaudzītē, kad tos atklātā vēstulē izvētīja muzeja direktore S. Vība. Par D. Bērziņa “performanci” viņa rakstīja: “Diskutējot par tik nozīmīgiem vēstures jautājumiem, būtu jāpatur prātā divi nosacījumi – vēstures avoti un ētikas principi. Jūsu izteikumi, manuprāt, ir ne tikai neviennozīmīgi vērtējami un nepatiesi, bet arī aizskaroši.”
Latvijas stāvstrops – jāaizvāc
Ekspertu darbnīca pērn novembra beigās sniedza savu atzinumu par piemiņas vietas turpmāko likteni. Par pareizu sanākušie nosauca piemiņas plāksnes noņemšanu un Brīvības laukuma nosaukuma maiņu un ieteica aizvākt arī pašu pieminekli “Latvijas stāvstrops brīvībai” kā nepiemērotu šai vietai.
Iepazīstoties ar ekspertu diskusijas secinājumiem un ekspertu viedokļiem, kā arī balstoties uz publiski pieejamo informāciju, Latvijas Okupācijas muzejs sniedzis plašu izvērtējumu, ar kuru detalizētāk var iepazīties tā mājaslapā. Muzejs norāda, ka eksperti operē ar kolektīvās vainas konceptu, kas 11 700 Zedelgemas latviešu gūstekņiem uzliek kopīgu atbildību par kara vai holokausta noziegumiem, kuros varēja būt iesaistīti daži desmiti no šajā nometnē ieslodzītajiem cilvēkiem. Taču tāda pieeja nav attiecināta uz citu tautību gūstekņiem Zedelgemā. Savā izvērtējumā muzejs spriež, ka izteiktajās nostādnēs vērojamas paralēles ar padomju varas īstenoto politiku, kas bijušos latviešu leģionārus un viņu ģimenes locekļus represēja vai diskriminēja visas dzīves garumā. Tas būtiski atšķiras no demokrātisko rietumvalstu īstenotās pieejas. Noslēguma atzinums – semināra dalībnieki nav centušies skatīt gūstekņu pieredzi kopumā un nav izmantojuši iespēju analizēt gūstu kā pārejas posmu starp karu un atgriešanos normalitātē pēc tā beigām. Lai gan Eiropas mērogā gūstu piedzīvoja gandrīz 15 miljoni cilvēku un vismaz ceturtā daļa no tiem šajā laikā gāja bojā, gūstekņu ciešanas semināra dalībniekiem nav svarīgas. Toties tiek veidota nepārprotama upuru hierarhija, kur cilvēka likteņa vērtību nosaka tikai piederība kādai no karojošajām pusēm.
Ko tālāk?
“Mums ir bijušas divas tikšanās “zūma” platformā,” par muzeja atjaunoto saziņu, lai arī attālinātu, ar Zedelgemas pašvaldības pārstāvjiem pavēsta S. Vība un piebilst, ka daudz labāks sarunu rezultāts būtu, ja puses klātienē satiktos pie viena galda un vislabāk – Zedelgemā. Zedelgemieši apzinoties, ka situācija nav no labākajām, jo pēc viņu lēmuma plāksne no pieminekļa jau noņemta, laukumam vārds nomainīts, un tas izdarīts vēl pirms ekspertu atzinuma. Skaidrojuši, ka par piemiņas vietu sacelta liela ažiotāža Beļģijas presē, vietējo ļaužu protestus gan nav minējuši. Pagaidām “Latvijas stāvstrops brīvībai” vēl atrodas sākotnējā vietā.
Iespējams, situāciju varētu ietekmēt Flandrijas reģiona ministru prezidenta Jana Jambona vizīte Latvijā, kas plānota šā gada maijā, spriež muzeja direktore. “Mēs to gaidām, jo Zedelgemas jautājums varētu būt viens no tiem, kas tiktu pārrunāts, un muzejs izklāstītu savu viedokli. Mūsu pozīcijā ir trīs galvenie punkti: varam runāt par pieminekļa kontekstu, vietu un skaidrojošo informāciju, bet vēlamies būt grupas dalībnieki, nevis reaģēt uz lēmumiem, kas tiek pieņemti bez mums. Ja tas notiek tādā veidā kā līdz šim, neko nevaram ietekmēt un mums jānorobežojas no šiem procesiem.”
Kara ēnā radusies arī cerība, ka tāpat kā daudzviet Eiropā un plašāk pasaulē arī Zedelgemā ļaudis beidzot aptvers, kas slēpjas aiz Krievijas retorikas par nacismu, kas brutāli tika izmantota pret piemiņas vietu latviešu leģionāriem. Ukrainu viņi arī “atbrīvo no naciķiem”…
