Atis Klimovičs: Ukrainas sabiedrība ir gatava Krievijas armijas iebrukumam 8
Ukrainas beidzamo gadu traģiskie notikumi pārtraukuši tūkstošiem dzīvību, sakropļojuši milzīgu skaitu likteņu un nodarījuši lielu saimniecisku postu, vienlaikus ļaujot saskatīt šīs valsts sabiedrības lielākās daļas atbrīvošanos no baiļu sindroma, ko pavadījusi pieaugoša sevis kā patstāvīgas nācijas apzināšanās. Bez pārspīlējuma jāatzīst, ka šobrīd Kremlis Ukrainā turpina 20. gadsimta laikā īstenoto nežēlīgo, asiņaino politiku. Tās izpratnei pietiktu tikai ar golodomoru vien, kad gluži neaptveramā kārtā PSRS augstākā vadība plānoti iznīcināja vairākus miljonus ukraiņu. Derīgi pievērst uzmanību tam, ka atbildību par šo noziegumu Krievija tā arī nav uzņēmusies, pat krievu “akadēmiskās” aprindas apgalvo, ka Kremļa mērķis neesot bijis ukraiņu iznīcināšana, bads pastāvējis arī citur, kā arī faktam, ka totālā ukraiņu zemnieku iznīcināšana norisinājusies ar pilnīgu klusumu no Rietumu puses. Vēl 2000. gadu sākumā, nokļūstot golodomora skartajos Ukrainas rajonos, bija iespējams pamanīt vietējo iedzīvotāju īpatnējo uzsvērti piesardzīgo izturēšanos. Vēlāk, pārdomājot redzēto, šķita saprotams, ka šādai uzvedībai varētu būt sakars ar gluži vai zemapziņā iedēstītām bailēm. Lai to varētu saprast labāk, mēģināsim atcerēties, cik reižu Latvijā no saviem padomju okupāciju pieredzējušajiem vecvecākiem esam dzirdējuši: “Krievi atkal atnāks!”
Tieši piesardzībā (nejaukt ar panikas celšanu), paturot prātā pieminēto vēsturisko pieredzi, būtu nācies dzīvot līdz šim, pirmkārt, jau ukraiņiem, latviešiem, lietuviešiem, igauņiem un poļiem. Tagad atzīsim, ka neesam spējuši adekvāti novērtēt procesus kaimiņos. Derīgi atminēties, kā savulaik uzsvērām, ka varam lieti palīdzēt Rietumiem ar savu izpratni par Krieviju. Tomēr teiktais izrādījies pārspīlējums. Mēs, gluži tāpat kā Rietumos, saskatījām Krievijā nevis patieso, bet gan sev vēlamo ainu. Tagad iegūts rezultāts ar Krievijas ārlietu ministra paziņojumu par Rietumu kārtības beigām, un, šķiet, Sergeja Lavrova teiktais noskanējis kā draudi, pret kuriem jāizturas pavisam nopietni.
To, ko sapratusi lielākā daļa Ukrainas iedzīvotāju, arī mājās krievu valodā runājošie, grūti un neiespējami iedēstīt citu Eiropas valstu iedzīvotāju apziņā. Iespējams, lielākā daļa no mums spēj atrauties no ikdienas un aptvert plašāk notiekošo vien tad, ja tas skar pilnīgi tieši. Kā lai neatminas vēstures skolotāju no Donbasa, kas pēc viņas dzimto vietu apšaudīšanas no Krievijas teritorijas un krievu agresijas Ukrainā, teica, ka tagad kļuvis skaidrs, ka 2008. gadā arī bijis Kremļa iebrukums Gruzijā, ka 1940. gadā notikusi Baltijas okupācija.
Šobrīd par Kremļa galveno pārsteigumu kļuvis tas, ka bailēm saskaņā ar seno impērisko ieceri vairs nav ietekmes Ukrainā. Tas redzams arī pēc krievu “ekspertu” un žurnālistu – propagandistu – kareivīgajiem paziņojumiem Maskavā par tanku gājienu līdz Kijevai. Karā kā jau karā vieta dažādiem paziņojumiem – gan patiesiem, gan pretēja rakstura, kas paredzēti ienaidnieka maldināšanai. Lai cik procentus atbilstošs patiesībai ir Ukrainas armijas vadības paziņojums par gatavību vispārējam Krievijas armijas iebrukumam, skaidrs ir tas, ka ukraiņu sabiedrība par to domā un gatavojas šādiem notikumiem. Varu personīgi atcerēties satiktos atvaļinātos karavīrus, kuru lielākā daļa skaidri pateica, ka nepieciešamības gadījumā atgriezīšoties frontē.
