Bailes un drosme. Pa vidu – bērns 0
Zviedru rakstniece Frīda Nilsone bērnu literatūrā debitēja 2004. gadā, kopš tā laika uzrakstījusi 12 grāmatas bērniem, kuras guvušas atzinību dažādos literārajos konkursos, tostarp Astridas Lindgrēnas balvu 2014. gadā.
“Pērtiķa zvaigzne” pirmoreiz izdota 2005. gadā un arī ieguvusi atzinību dažādu valstu konkursos, tostarp tikusi nominēta Vācu jaunatnes literatūras prēmijai. Šī ir otrā Frīdas Nilsones grāmata, kas tulkota latviešu valodā; iepriekš latviski esam iepazinuši romānu “Ledusjūras pirāti” 2019. gadā.
Rakstnieces Frīdas Nilsones grāmata jaunākā skolas vecuma bērniem ieturēta labākajās šīs autores prozas tradīcijās. Proti, autores izvēlētās fundamentālās pārdomu un uzmanības vērtās tēmas, cieši saistītas ar ilgstošām sabiedriskajā dzīvē novērotajām problēmām, ietērptas nepretenciozā, bet aizraujošā piedzīvojumu sižetā.
Viena no centrālajām problēmām šajā grāmatā ir bērnu dzīve bērnunamā. Iztēlojieties, lūdzu, bērnus rudenī! Ko jūs redzat? Krāsainu rudens lapu virpuļi, kas, vēja traukti, krīt pār smejošām bērnu sejām; zemē nokritušas, tās čaukst un čab zem līksmiem soļiem, draisku roku sviestas, atkal atsāk lidojumu, līdz sagulst kaudzē, kurā var iekrist, ierakties, šuršināties un atkal priekā skaļi klaigāt, pēc tam pie siltas zāļu tējas tases sildīt rēnajā rudens piesaulē mazliet nosalušos degunteļus….
Bet “Biškrēsliņos” – ak vai, kāda skarba ironija bērnkopības iestādes nosaukumā! – realitāte ir pavisam cita. Vējš gan dejo, bet smieklu vietā pa gaisu virpuļo putekļu mākoņi, jo “bērnunama direktore Gerda bija likusi izpurināt un izvēdināt visus palagus, dvieļus, spilvendrānas un segas” (5. lpp.).
“Neviens nesteidzās. Jo ātrāk tiksim galā, jo ātrāk būs jāķeras pie grīdas beršanas mājā. Vai arī jāspodrina logi, jāmizo kartupeļi, jāmazgā trauki, vai jāsagrābj zālienā lapas. [..] Gerdai šķita, ka mums pietiek ar brīvo laiku naktī, kad guļam.” (6. lpp.)
Lai arī lasītājam ir tīkama tumsnējā humora pieskaņa, ar kādu autore raksta par kārtīgu safrizēšanos ar lielajām virtuves šķērēm vai ausu mazgāšanu ar ziepēm, ir skaidrs, ka lielākoties katrs bērnunama iemītnieks sapņo par došanos mājup, ilgojas “pēc īstām mājām, pēc īstas mammas, tādas, kurai mati sasieti mezglā un kura ietinusies smaržu mākonī” (11. lpp.), pēc maiguma un mīlestības.
Starp citu, šāda kolektīvajā zemapziņā iegūlusies vīzija par bērnunamu iemītnieku alkām un šo alku veidošanās īpatnībām ir vēl viens pārdomu vērts temats šīs grāmatas (un, protams, ne tikai) sakarā.
Pretēji gaidītajam labi smaržojošās dāmas vai nospodrinātu kurpju kunga vietā bērnunamā ir ieradusies Gorilla, un meitene, kuru viņa izvēlas adopcijai, ir stāsta galvenā varone Jonna.
Ja ļoti gribam, mēs, protams, varam meklēt un pat atrast iemeslus, kāpēc uzskatīt, ka gorilla ir tēlains kāda cilvēku tipa vai konkrētas personības apzīmējums, tomēr, ņemot vērā grāmatas specifiku un mērķauditoriju, paliksim pie tā, ka tā patiešām ir Gorilla – “divus metrus gara, vēders kā muca, bet melnā, smagā galva pēc formas atgādināja pāraugušu bumbieri.
Krekla viņai mugurā nebija, toties kājās bija noplukušas trenūzenes. Tās bija zilā krāsā un uzrāvušās līdz ceļiem” (13. lpp.).
Frīdas Nilsones radītajā bērnu literatūrā jau ne reizi vien aktualizēta tāda psiholoģiska kategorija kā drosme, un šis darbs nav izņēmums. Interesants ir veids, kā drosmes jautājums tekstā virzīts.
Mēdz teikt, ka drosme un bailes ir vienas medaļas divas puses. Psiholoģijā tradicionāli bailes tiek klasificētas kā negatīvas emocijas, bet tajā pašā laikā “nevar sacīt, ka “negatīvs” nozīmē to pašu, ko “slikts”, jo šīs emocijas nodrošina “cīnīties vai bēgt” reakcijas, lai indivīds īstenotu savas vajadzības, pasargātu sevi un pielāgotos vides mainīgajiem ap-stākļiem” (Mārtinsone K. et al. Psiholoģija 1. Pamatjautājumi – teorijas un pētījumi. Zvaigzne ABC, 2015, 189. lpp.).
Cieši saistītas šīs emocijas un īpašības autore rāda arī tekstā. Piemēram, pirmo reizi ieraugot Gorillu, Jonna vēlas bēgt līdz ar pārējiem bērniem, bet sastingst aiz bailēm un, neredzama spēka vadīta, jūt nepieciešamību atskatīties, savukārt Gorilla, kā atklājas, to novērtējusi kā drīzāk drosmīgu soli: “Tu paliki stāvam,” viņa teica.
“Visi pārējie aizskrēja, kā jau vienmēr. Bet tu neskrēji.” (104. lpp.) Pirmajā brīdī, nonākusi Gorillas mājās, varone apsver iespējas un mēģina bēgt, tomēr vēlāk, sajūtot stabilitāti, lai cik tā dīvaina arī būtu, drosme viņā patiešām atmostas. Drosme pieņemt citādo. Drosme pieņemt pārmaiņas. Drosme stāties pretim svešiniekiem un aizstāvēt savējos.
Drosme pieņemt lēmumus, drosme sekot zīmēm un doties mežā. Visbeidzot arī – drosme uzdot jautājumus un izdzirdēt atbildes. Drosme sākt visu no sākuma. “Vai esi droša?” – “Jā! Nāc!” (131. lpp.)
