Anda Līce: Pasaules politiķu nogaidošo un gļēvo politiku uzskatu par noziedzīgu 8
Viena no manām Sibīrijas bērnības draudzenēm bija izsūtīto ukraiņu meitene, skolas gados es daudz lasīju par ukraiņu tautas varoni Bogdanu Hmeļņicki un dzejnieku Tarasu Ševčenko, vēlāk pati vairākkārt biju Ukrainā. Manos priekšstatos tā ir saules, auglības, ar stipriem un viesmīlīgiem cilvēkiem svētīta zeme. Tur šodien notiekošo traģēdiju es uztveru ļoti personīgi un pasaules politiķu nogaidošo un gļēvo politiku uzskatu par noziedzīgu.
Kremlim ir izdevies iedvest Eiropai bailes. Viņa varas aparāts ir izstrādājis stratēģiju un taktiku desmit gājienus uz priekšu, kamēr ES, izskatās, tādas joprojām nav. Un kā gan lai tā rastos, ja, pateicoties lētticībai un neiegrožotai vēlmei dzīvot vēl labāk, ir nonākts milzīgā atkarībā no Krievijas. Eiropu piemeklējusī amnēzija ir priekšnoteikums, lai pasaules karu vēsture atkārtotos.
Mēs vēl līdz galam nenovērtējam, ko nozīmē padomju laika izkropļotā apziņa. Mēs gan šausmināmies par krievu tautas nespēju turēties pretī Kremļa propagandai, bet vai mēs esam daudz gudrāki, to parādīs Saeimas vēlēšanas. Kaut gan nu jau vajadzēja būt visiem vēlēšanu grābekļa zariem izlauztiem, vēlētāji uz tā kāpj atkal un atkal. Vēlēšanu kampaņas režisori spiež uz ļaužu visprimitīvākajiem instinktiem un, klausoties tiem, kuri būtu izsvilpjami, veltītos histēriskos slavinājumus, tā vien šķiet – sabiedrība neko pa šiem gadiem nav iemācījusies. Polittehnologi ir izpētījuši vēlētāju psiholoģiju un zina, kā cilvēkus piespiest nedomāt. Visodiozākie šajā varas ņemšanas priekšspēlē izskatās tie, kuru vadībā iepriekšējos gados valsts ir novesta līdz kliņķim. Būdami brīvi no tādas parādības kā sirdsapziņa, viņi ir nolēmuši atkal atgriezties politikā un savā šaursirdībā profesionāli sabāzt kabatās vēl atlikušo. Priekšvēlēšanu reklāmā viņi ciniski paziņo: “Mēs esam šeit.” Tas liek atcerēties Imanta Ziedoņa teikto: “Šaursirdība ir aizrīšanās pazīme.”
Bailes paskatīties patiesībai acīs nodara milzīgu postu gan mūsu katra, gan valsts dzīvē. Nu jau ir iegājies – vai tie būtu pavasara, pasaules vai bēgļu plūdi, Latvija nekam nav gatava, jo valsts tās vadītājiem nav bijusi pirmajā vietā. Putins ir teicis, ka Kijevu varot ieņemt divās nedēļās. Čekisti un viņiem radniecīgie nekad nav spējuši un nespēs saprast – ieņemt kādu teritoriju nenozīmē uzvarēt tautu. Ukraiņiem ir laba vēsturiskā atmiņa un karstas asinis. Bet kā ir ar mums? Varbūt tas ir vājš mierinājums, taču vēsture liecina – impērijas to iepriekšējās robežās vēl nevienam nekad nav izdevies atjaunot.
