Bailes pārvērst nāves nicināšanā. Romāns par Jāni Vītiņu 1
Lāsma Gaitrniece, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Grāmata, kuras vāciņa ilustrācijai izmantota sena fotogrāfija un neliela maliņa no kāda dokumenta vācu valodā, nenoliedzami piesaista uzmanību.
Lai potenciālie lasītāji saprastu, kas tie par cilvēkiem, kuri nopietnām sejām raugās pretī no izdevuma vāka, pievienots skaidrojums maziem baltiem burtiņiem: “Romāns par izcilo tenoru, Brīvības cīņu varoni Jāni Vītiņu.” Un tikai pēc tam uzmanību piesaista virsraksts “Belkanto ešafota ēnā”, no kura pirmais vārds atkal varētu raisīt jautājumus. Taču viens ir skaidrs uzreiz, proti, mūsu rokās nonācis biogrāfisks darbs par personību, kuras vārds daudziem neizsaka pilnīgi neko. Ja godīgi, nezināšana varētu radīt motivāciju izlasīt romānu, kurā atspoguļots savulaik izcilas personības, Latvijas patriota dzīvesstāsts, cik tas ir iespējams, ņemot vērā, ka uzziņas avotu par Jāni Vītiņu, viņa darbību gan kā militārpersonai, gan arī kā skatuves māksliniekam – operdziedātājam – ir pavisam maz. Tā apgalvo darba autors. Viņš rakstīšanas gaitā izmantojis periodiskajos izdevumos pieejamo informāciju, tajā skaitā recenziju fragmentus. Pieļauju, ka lasītājam, kurš padziļināti interesējas par vēsturi un kultūru, būtu paticis, ja zemsvītras atsaucēs vai kur citur precīzi tiktu norādīti visi avoti un vēres, lai pēc grāmatas nolikšanas plauktā viņš varētu turpināt izziņas procesu.
Lasīšanas gaitā pat vairākkārt nodarbināja jautājums – vai nav netaisnīgi, ka Marisa Vētras vārds ir plaši zināms, taču par vienu no viņa tuvākajiem kolēģiem un līdzgaitniekiem nezinām tikpat kā neko? Autors netaisnību mēģinājis labot; par to ir prieks. Potenciālos lasītājus varētu ieintriģēt vairāki romānā attēloti gluži neticami fakti, piemēram, Vītiņam, atrodoties operdziedātāja karjeras augstākajā punktā, liktenis piespēlējis gan satikt Ādolfu Hitleru un Ērihu Mariju Remarku, gan apmeklēt 1936. gada vasaras olimpisko spēļu atklāšanu. Pieminēti arī Latvijas tā laika spožākie talanti: Milda Brehmane-Štengele, Teodors Reiters, Mariss Vētra, Artūrs Priednieks-Kavara, Rūdolfs Kaktiņš un citi, kuriem ar Vītiņu bijusi lielāka vai mazāka saistība.
Vai nu ģeopolitiskās situācijas, vai varbūt citu iemeslu dēļ visvairāk aizkustināja tās darba lappuses, kas veltītas Latvijas brīvības iegūšanai un diemžēl arī zaudēšanai. Runa ir par vēstījuma daļu, kas Vītiņu attēlo kā Brīvības cīņu varoni un vēlāk mocekli. Autors pelnījis uzslavu ne vien par to, ka lasītājus iepazīstina ar šo nepelnīti aizmirsto personību, bet diemžēl arī par to, ka atgādina par padomju varas kalpu briesmu darbiem mūsu valstī. Vītiņa izaugsmes ceļš, tapšana par publikas iemīļotu operdziedātāju īpašu izbrīnu vai neticību neizraisa, bet citādi ir ar tiem likteņa triecieniem (galvenokārt čekistu necilvēcību), ar ko grāmatas varonim jāsaskaras dzīves noslēgumā. Īsi pirms soda izpildīšanas Jānis Vītiņš it kā retrospektīvi pārskata savu dzīvi. “Vai visa Vītiņa dzīve nebija aizritējusi kā uz skatuves? Mācoties pārvērst bailes nāves nicināšanā! Tad – ejot no vienas izcilas lomas uz nākamo, aizvien jaunās Eiropas pilsētās apliecinot it kā mazās latviešu tautas lielumu. Un tad nāca šī krievu politgroteska, iztēlojot Latvijas okupāciju par brīvprātīgu iestāšanos staļiniskajā nāves impērijā! Nē, viņš, belkanto Jānis Vītiņš joprojām bija uz skatuves, vien šoreiz pats arī režisors čekas libretam!” (276./277. lpp.) Vēl precīzāk raksturot šo situāciju, kā arī rezumēt grāmatas galvenā varoņa dzīvi nebūtu iespējams.
Īsti neatbildēts paliek jautājums, par ko tieši Vītiņš tiek sodīts ar nāvi? Par to, ka bija savas valsts patriots? Vai arī par to, ka vairākus gadus Latvijas vārdu popularizēja ārpus valsts robežām, uz līguma pamata uzstājoties Duisburgas operā? Vītiņa pēdējās gribas izpildīšana šķiet kā ņirgāšanās, turklāt ir iespējams pat diskutēt, kurš par kuru ņirgājas vairāk: jaunā vara par Vītiņu, kurš īsi pirms nāves saņem atļauju nodziedāt āriju no Umberto Džordano operas “Andrē Šenjē” (1896), vai Vītiņš par jauno varu. Ir grūti šim faktam noticēt, kā arī tam, ka Vītiņa kundzei kāds aizsūtījis vīra laulības gredzenu, kuru viņš, ievietotu sērkociņu kastītē, izmetis pa braucoša lopu vagona logu. Autors apgalvo, ka tieši tā ir noticis.
Vienīgais, kas varēja palikt ārpus romāna lappusēm, bija intīmo un erotisko ainu attēlojums. Varētu vēlēties uzmanīgāku literārā redaktora darbu, jo tad Vladimirs Kļaviņš pēkšņi nepārtaptu Kārkliņā (197. lpp.), izpaliktu gandrīz identiskas rindkopas atkārtojums divas reizes (85. un 91. lpp.), kā arī pāris citu sīku kļūmju.
