Māris Antonevičs: Bailes no vīrusa 0
Igaunijas mediji paziņojuši, ka pie viņiem konstatēts pirmais koronavīrusa inficētais. Ceļš, kā viņš nonācis valstī, ir diezgan sarežģīts, lai secinātu, ka tiešo avioreisu slēgšana, piemēram, ar Itāliju (tur no Eiropas valstīm pagaidām piedzīvots lielākais slimības uzliesmojums) neko nebūtu devusi.
Šajā gadījumā Irānas iedzīvotājs no savas valsts lidojis caur Turciju uz Rīgu un tad ar autobusu devies uz Tallinu. Ņemot vērā, ka viņš pabijis Latvijas teritorijā, ir ļoti lielas iespējas, ka aplipinājis arī kādu mūsējo. Bet varbūt to izdarījis kāds cits, kurš pagaidām pat nav atklāts… Kas notiktu, ja Latvijā vīruss tiktu konstatēts?
Tas lielā mērā atkarīgs no sabiedrības reakcijas, bet tā nav kaut kāda nezināma vienība, bet drīzāk cēloņsakarību virkne. Un šajā ziņā ļoti svarīga ir atbildīgo amatpersonu un dienestu rīcība un komunikācija.
Veselības ministre Ilze Viņķele “Tviterī” ierakstījusi: “Monitorējam ziņas par jauno koronavīrusu. Par nepatiesas informācijas izplatīšanu sociālajos tīklos “Covid–19″ sakarā, kas vairo bailes un paniku, vērsīsimies Valsts policijā.”
Varētu šķist, ka vēstījums ir labi pārdomāts un tālredzīgs – parādīt, ka viss ir kārtībā un tiek kontrolēts, vienlaikus nedaudz piedraudot tiem, kas mēģinās to apšaubīt. Labticīgie noticēs, skeptiķi nobīsies, un viss būs labi.
Nav pamata domāt, ka mūsu amatpersonām būtu īpaša vēlme slēpt vai noklusēt sliktās ziņas, kā tas bija raksturīgs, piemēram, PSRS. Tomēr nav arī noslēpums, ka varai arvien patīk, ka tās darbību pavada nosacīts noslēpumainības plīvurs.
Spilgti tas izpaužas specdienestu darbībā, taču, kā zināms, arī spriešana par nodokļiem, dažādiem amatu kandidātiem un citiem jautājumiem parasti notiek aiz slēgtām durvīm.
Dažreiz medijiem tiek pamestas kādas drumslas vai kāds sarunu dalībnieks “izpļāpājas”, tomēr pārsvarā valda pieeja: “Gaidiet! Kad vajadzēs, visu pateiksim.” Ja runa ir par krīzes situāciju, tad šī pieeja var nostrādāt dažādos virzienos – var pasargāt sabiedrību no liekiem uztraukumiem, bet var arī izsaukt aizdomas un sazvērestības teorijas, kas godīgas un pilnvērtīgas komunikācijas gadījumā izpaliktu.
Ļoti labs piemērs tam ir plašu publicitāti ieguvušais gadījums Ukrainā, kur no Ķīnas pilsētas Uhaņas atvestie tika sagaidīti ar barikādēm un autobusu logos lidojošiem akmeņiem. Ukrainas amatpersonas vēlāk pauda nožēlu par šādu tautiešu attieksmi, prezidents Volodimirs Zelenskis salīdzināja to ar viduslaikiem. Tomēr tā ir tikai viena stāsta daļa, ir vēl ievads.
Lidmašīna no Ķīnas Ukrainā ieradās 20. februārī. Vispirms tika ziņots, ka tā lido uz galvaspilsētu Kijevu. Tā arī notika, tomēr Kijevā no tās neviens neizkāpa. Lidmašīna uzpildīja degvielu un pēc laika atkal izlidoja uz Harkovu.
Protams, par šo reisu medijiem bija īpaša interese, bet gaisa satiksmei ikviens var sekot tiešsaistē, un te nu nevarēja nepamanīt, ka notiek kaut kas dīvains – virs Harkovas lidmašīna apmeta gaisā vairāk nekā 30 apļus. Tikmēr Ukrainas amatpersonu komentāri izpalika, vairojās neziņa un panika, ka, iespējams, atgadījies kas pavisam slikts.
Cilvēki baumoja, ka notiekot “tirgošanās”, kurai pilsētai vai ciemam iešķiebt potenciālos slimniekus. Tie izrādījās Novije Sanžari. Ar šīs vietas iedzīvotājiem nekādi izglītojoši un psiholoģiskas sagatavošanas pasākumi iepriekš netika veikti. Protams, neiztika bez provokācijām, tomēr diez vai tās būtu tik sekmīgas, ja vara būtu rīkojusies tālredzīgi, korekti un godprātīgi.
Iespējams, pats vīruss nav tik kaitīgs kā bailes un aizdomas, kas to pavada.
