Agris Liepiņš: Bailes no satīras 13
Nacionālais teātris atteikšoties no sava tradicionālā politiskās satīras iestudējuma “Žurka”. Mediju ziņās tika izcelts viens no iemesliem, kuru minējis teātra direktors Jānis Vimba – “ņirgāšanās par savu valsti, prezidentu vai teātri nav nedz smieklīga, nedz gaumīga”. (Vēlāk gan Vimba taisnojās, ka viņa sacītais esot izrauts no konteksta, ka pagājušās sezonas “Žurkas” mērķis neesot bijis tikai “papurināt” politiķus, bet uz politikas, ekonomikas un kultūras procesiem paskatīties citādi, “mūsu paaudzei vairāk atbilstoši un saprotami”, taču mērķis neesot sasniegts.) Neesmu redzējis nevienu no agrāko gadu “Žurkas” iestudējumiem, tāpēc nevaru spriest par to māksliniecisko kvalitāti, bet vienu zinu skaidri – apgalvojums, ka humors un satīra, ja tie vērsti pret prezidentu, ir bezgaumīgi, atstāj nožēlojamu iespaidu.
Tautā klīst anekdote par Napoleonu. Visticamāk, ka tā patiesi ir tautas folklora, bet stāsts teicami ilustrē satīras būtību. Lai varētu finansēt savas militārās kampaņas, Francijas imperatoram nepārtraukti nācās palielināt jau esošos nodokļus un ieviest aizvien jaunus. Katru reizi, kad viņš to darīja, Napoleons izsauca pie sevis slepenpolicijas priekšnieku un interesējās, ko tauta ielās runā. “Spļaudās un lamājas!” ziņoja špiku vadonis. To dzirdot, Napoleons tikai pavīpsnāja un parakstīja dekrētu par kārtējo nodevu palielināšanu. Tomēr pienāca reize, kad slepenpolicijas šefs ziņoja imperatoram: “Tauta pārstājusi gānīties, tagad franči par jums stāsta anekdotes!” Napoleons nolika malā tintes pudelītē iemērkto spalvu. Viss. Vairāk frančus ar nodokļiem aplikt nedrīkst!
Šis stāstiņš lieliski vēstī par satīras būtību – tā ir pēdējā robeža, tautas organismā izstrādājies pašaizsardzības mehānisms. Ne jau velti visos laikos valdošie tik ļoti baidās no satīras par sevi. Argumenti vienmēr vieni un tie paši – satīra grauj mūsu vienotību un apsmej mūsu cēlos ideālus, kuru labā nepaguruši strādājam. Humors veicinot neticību un veidojot nihilistiski noskaņotu sabiedrību, humoristi nespējot piedāvāt neko konstruktīvu, vien neķītri apsmiet un noķengāt. Mūsu naidnieki to tik vien gaida, lai mēs, viens par otru smiedamies, kļūtu smieklīgi citu acīs. Kā teikts grāmatā “Gravīru meistara meita”, kurā aprakstīta 19. gadsimta Japānas gravīru meistara dzīve: “Raugiet, šis ir vecākā padomnieka jaunais edikts. Viņš ir pilnvarots runāt sjoguna vārdā. Gadiem ilgi tauta ir nodevusies dažādām nelietderīgām nodarbēm, arī ilustrētu grāmatu veidošanai, un par saviem ražojumiem ir prasījusi augstu maksu. Tā ir pilnīgi bezjēdzīga naudas un laika šķiešana.”
Tagad, vēlēšanu priekšvakarā, jāatgādina, ka tieši vēlēšanu laiks ir pateicīgākā augsne humoram un satīrai, jo paši topošie deputāti nepaguruši rūpējas par jaunu sižetu radīšanu. Vēlēšanu laikā uzraugošajām institūcijām sāk rādīties halucinācijas. Pēc Kaimiņa aizturēšanas, atsaucoties uz aktuāliem notikumiem, uzzīmēju karikatūru – laulātais pāris, ieritinājušies spilvenos un pārvilkuši segas pār krūtīm, gatavojas naktsmieram. Pirms aizmigšanas laulātais draugs savai dzīvesbiedrei atviegloti saka – kaimiņu aizveda, beidzot varēsim izgulēties! Katrs no mums dzīvē ir saskāries ar skandālistu kaimiņos, bet modrie uzraugi šajā sadzīviska rakstura karikatūrā saskatīja slēptu priekšvēlēšanu reklāmu!
1911. gadā Šveika autors, Prāgas bohēmists un apkārtējo krodziņu neiztrūkstošs apmeklētājs Jaroslavs Hašeks nodibināja Mēreno progresa partiju likuma ietvaros, pats sevi izvirzīdams par deputāta kandidātu. Partijas priekšvēlēšanu sapulces lielākoties notika krogos, kuru sienas bija izrotātas ar plakātiem “Ja jūs balsosiet par Hašeku, apsolām jūs pasargāt no zemestrīces Meksikā!” vai arī “Steidzami vajadzīgi cilvēki, kuri apmelotu mūsu konkurentus!”. Hašeka uzrunas parasti beidzās ar vārdiem: “Pilsoņi, balsojiet par mūsu partiju, kura jums garantēs visu, ko vien vēlaties: alu, šņabi, cīsiņus un maizi!” Katrs varam salīdzināt ar šodienas partiju solījumiem un atcerēties slaveno Repšes teicienu – kā var nesolīt?!
