“Uzaugu kopā ar bēgļiem” 10
Mucenieku ciemā kādreiz bija izvietota padomju armijas bāze, vēl kopš tiem laikiem palicis Ļeņina un Kalašņikova automāta bareljefs, kuru vietējie iedzīvotāji vēlas novākt. Ciemā ir divi veikali un vairākas piecstāvu ēkas, kurās mitinās vietējie iedzīvotāji, bet ciema vidū atrodas patvēruma meklētāju centrs. Kopumā Mucenieki ir kluss ciemats, kuru ieskauj mežs, un dabas tuvumu kā priekšrocību min vietējie iedzīvotāji. Ciemā ir divi veikali – viens no tiem atrodas netālu no stadiona. Veikala vadītāja Nadežda uzsver, ka bēgļi uz viņas mazo veikaliņu nākt reti – pat nepērkot rīsus, kas viņas ieskatā varētu būt austrumnieku sirdij tuvāki nekā Latvijā augušie kartupeļi. “Man viņu cilvēciski ir žēl, ne jau no labas dzīves viņi bēg uz šejieni. Man grūti ir pieņemt, ka viņu bērni, izdzēruši limonādi un apēduši konfektes, aizsviež prom atkritumus, kur pagadās. Tas uzreiz pievērš uzmanību,” piebilst veikala vadītāja. Netālu no autobusa pieturas atrodas otrs veikals. Tā pārdevēja gan neko par patvēruma meklētājiem un sadzīvošanu ar viņiem nekomentē. Pie veikala satieku piecdesmitgadnieku Aleksandru, kurš nevēlas, lai Muceniekos dzīvotu patvēruma meklētāji, jo agrāk, pirms vairākiem gadiem, radījuši problēmas, piemēram, gruzīni sēdējuši uz galda pie veikala un ar kājām esot atbalstījušies pret solu. Viņš teic, ka pašreiz izmitinātie bēgļi esot mierīgāki. Vienīgi viņš atceroties sīriešu patvēruma meklētāju attieksmi pret vietējām sievietēm. “Viņi pie veikala ieraudzīja meitenes, un sāka piedauzīgi palaist rokas. Mēs brīdinājām, ka tā nevajag darīt. Teicām: “jums ir savas sievietes, bet mūsējās gan neaiztieciet,” atcerējās Aleksandrs, kurš pirmdienas rītā ir pilns bravūras.
Stadionā aiz patvēruma meklētāju centra, kur notika pašvaldības rīkota preses konference, Aleksandrs bija izvietojis plakātu ar savu telefona numuru un uzrakstu: “Pārbaudīts, mīnu gandrīz nav!” Viņš saka, ka plakātu izvietojis par godu gaidāmajai patvēruma meklētāju un Saeimas deputātu futbola spēlei. Eju tālāk daudzstāvu māju virzienā. Starp baltajām ķieģeļu mājām sastopu arī vietējo iedzīvotāju, piecdesmitgadnieci Natāliju Kreilāni, kura Muceniekos dzīvo vairāk nekā desmit gadu. “Problēmu nekad nav bijis, taču nezinām, kādi atbrauks tagad. Mēs bīstamies, jo nezinām, kādi viņi būs. Es visvairāk baidos par savu veselību, jo daudzi no viņiem nāk no vietām, kur ir netīrība, un mūsu mediķi pat nevarot noteikt, kādi vīrusi viņiem varētu būt,” teic N. Kreilāne. Tāpat viņu bažīgu darot televīzijā redzētie kadri, kuros iebraucēji uzvedas agresīvi. Pie vienas no mājām sastopu arī trīsdesmitgadnieci Natāliju, kura neesot neko dzirdējusi par to, ka patvēruma meklētāji būtu uzmākušies vietējām meitenēm. Viņa visu mūžu dzīvojot Muceniekos un savulaik tīņa gados kopā ar patvēruma meklētājiem draudzējusies un devusies pastaigās. “Mēs, vietēji jaunieši, tolaik gājām pie viņiem, lai iemācītos labāk angļu valodu. Ja negribi, pie tevis neviens nenāks. Ja tu neaiztiec, tad arī tevi neaiztiks,” piebilst Natālija, kura uzskata, ka dzīve Muceniekos ir droša un neba jau nu patvēruma meklētāji to padarītu nedrošāku. Turklāt viņas 14 gadus vecais bērns spēlējot futbolu kopā ar bēgļu bērniem.
