Juris Lorencs: Pēc ierašanās Maskavā Makrons esot atteicies nodot Covid-19 testu Krievijas mediķiem. Kāpēc? 23
Juris Lorencs, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Ikonisks attēls, kas patlaban ceļo internetā, – Krievijas prezidenta Vladimira Putina un Francijas prezidenta Emanuela Makrona sarunas Maskavas Kremlī šī gada 7. februārī. Augstās amatpersonas sēž pie neparasti gara galda, ievērojot sešus metrus lielu distanci.
Pēc ierašanās Maskavā Makrons esot atteicies nodot Covid-19 testu Krievijas mediķiem, tāpēc turēts drošā attālumā no Putina. Tas, ka Francijas prezidents īsu brīdi pirms ierašanās Maskavā nodevis divus testus, kuri abi bijuši negatīvi, neskaitās. Kremlis esot uzstājis, ka pārbaudītājam esot jābūt no Krievijas.
Un tomēr Makrons nevēlējās pakļaut sevi medicīniskām manipulācijām, kuras veic “Kremļa ārsti”. Kāpēc?
Pats vienkāršākais skaidrojums – Francijas prezidents neesot vēlējies sevi “pazemot”. Ja jau krievi neuzticas viņa personīgajam ārstam, tad paši vainīgi. Taču šai piesardzībai ir vēl viens skaidrojums – Francijas prezidenta ģenētiskā informācija būtu nonākusi Krievijas specdienestu rīcībā.
Nedēļu vēlāk pirms sarunām ar Putinu arī Vācijas kanclers Olafs Šolcs atteicās nodot Covid-19 testu un tika nosēdināts pie garā galda, kur pirms tam sēdēja Makrons.
Ja tā, tad pavisam ticama izklausās leģenda par īpašo adjutantu, kurš pavadot Putinu ārvalstu vizītēs un pēc katra tualetes apmeklējuma rūpīgi savācot viņa pārstrādāto “bioloģisko materiālu”.
To pašu, ko vienkāršie mirstīgie bez mazākajām aizdomām svētā vientiesībā nes uz medicīnisko analīžu laboratoriju.
Patiesībā nekā neparasta šajā rīcībā nav. Valstu līderu un īpaši jau diktatoru veselības stāvoklis parasti tiek turēts lielā slepenībā.
Šie gadījumi nepārprotami norāda uz to, ka mūsu bioloģiskie dati kļūst aizvien privātāki un tātad arī “vērtīgāki”.
Pēdējos trīsdesmit gados kopš mobilās telefonijas, GPS navigācijas, bankas karšu maksājumiem, interneta, viedtālruņu un sociālo tīklu attīstības teju par katru cilvēku ir savākts milzīgs informācijas daudzums. Covid-19 pandēmijas laikā šī datu lavīna tikai pieaugusi.
Kaut kur glabājas mūsu potēšanās vēsture. Katru reizi, kad dodamies uz zaļā režīma zonu un ļaujam skenēt vakcinācijas vai izslimošanas sertifikātu, kļūst zināma mūsu uzturēšanās vieta. Protams, šie dati ir konfidenciāli. Bet tas vēl nenozīmē, ka tos nav iespējams nozagt.
Varbūt tāpēc no savu paziņu loka es nezinu nevienu (!) cilvēku, kurš izmantotu lietotni “Apturi Covid”. Galvenais iemesls – neuzticība, nevēlēšanās nodot personīgo informāciju.
Dati ir bagātība, ko dažkārt dēvē par “jauno naftu”. Tos vāc, apstrādā, kolekcionē, sistematizē gan ar pavisam noteiktiem mērķiem (mārketings, izlūkošana utt.), gan tāpat vien, intereses pēc. Gan jau kādreiz noderēs! Bet dati, šī “jaunā nafta”, nav mūžīgi. Pēc cilvēka nāves viņa atstātie elektroniskie dati var interesēt vien radus, draugus un vēsturniekus.
Citādi ir ar bioloģisko informāciju, ar gēniem – to vērtība nezūd.
Viens no pirmajiem to saprata krievu biologs Nikolajs Vavilovs. Viņš 20. gados apceļoja Eiropu, Tuvos Austrumus un Āfriku, kur vāca kultūraugu sēklu paraugus. Šī kolekcija lika pamatus tobrīd pasaulē lielākajai sēklu kolekcijai. Šodien teiktu – gēnu bankai. Vavilovs beidza savu dzīvi gulagā, bet viņa kolekcija ar katru dienu kļūst tikai vērtīgāka.
Tagad kārta pienākusi dzīvnieku gēniem.
Zinātnieki ir pārliecināti, ka mamuta atdzīvināšana ir tikai laika jautājums.
Arī tāpēc, ka Sibīrijas mūžīgajā sasalumā šo izmirušo dzīvnieku ķermeņi un tātad arī ģenētiskais materiāls ir lieliski saglabājušies.
Nākamais solis – cilvēku klonēšana, faktiski kopēšana. Nākotnē parādīsies gēnu arheoloģija – nevis pārnestā, bet gluži burtiskā nozīmē. Pienāks laiks, kad kapu aplaupītājus interesēs ne tik daudz nelaiķim līdzi dotās rotas, cik viņa ģenētiskais materiāls. Jo tas dos iespēju nokopēt sen mirušus cilvēkus.
Saprotams, cilvēka personību veido ne jau tikai viņa gēni, bet arī audzināšana, izglītība un apkārt valdošā garīgā gaisotne. Arī neskaitāmu nejaušību virkne, kas liek izvēlēties ceļu dzīvē un noteiktu profesiju, tā atklājot gēnos ieslēpto talantu.
Tomēr vilinājums iegūt savā īpašumā slavenu, talantīgu vai vienkārši skaistu cilvēku gēnus būs milzīgs.
Radīsies jauna veida noziedzība – gēnu zādzības, melnais tirgus, kontrabanda. Jo tālāk attīstīsies tehnoloģijas, jo senāks izejmateriāls būs noderīgs, lai atdzīvinātu kapos gulošus faraonus un pāvestus, skaistuma karalienes un aktrises, ģeniālus zinātniekus un izcilus sportistus.
Vienīgi tiem, kuri savā īpašumā cer iegūt Alberta Einšteina smadzenes, gan nav ne mazāko izredžu. Saskaņā ar Einšteina pēdējo vēlēšanos viņa ķermenis tika kremēts, bet pelni izkaisīti slepenā, līdz pat šim laikam nezināmā vietā.
