Anda Līce: Bailes izrādās spēcīgākas par savas zemes mīlestību 5
Vēsturiskā atmiņa tāpat kā aramzeme, kuru Latvijā daudzviet tagad apstrādā vienīgi kurmji, ir pamatīgi aizlaista atmatā, atstāta vēsturniekiem un kādām nelielām interesentu grupām. Nav brīnums, ka divdesmit gados pēc neatkarības atjaunošanas mums joprojām nav skaidrs, par kādu valsti mēs vēlamies redzēt Latviju. Politiķu leksikā un acīmredzot arī sirdī nav tādu jēdzienu kā “nacionāla valsts” un “nacionālās intereses”. Bailes no pārmetumiem par nacionālismu ir spēcīgākas par piederības sajūtu un savas zemes mīlestību.
Kad faktiskie politikas veidotāji augstajos amatos iesēdina skata pēc tādus, kas uzņemas vienīgi amatu, nevis atbildību, valsts dzīve sāk līdzināties braucienam pa sliedēm, kurām nedarbojas pārmijas. Mēs pa tādām braucam jau krietnu laiku. Ja ar valsts drošību saprot vienīgi tanku un kaujas lidmašīnu skaitu, valsts vēsturi izšķirošie datumi pārvēršas tikai par tādu atzīmēšanos. Piemēram, ziedu nolikšana pie Brīvības pieminekļa gan tautas sēru dienās, gan valsts svētkos amatpersonām jau ir kļuvusi par rutīnu. Cik tur tā darba – no budžeta naudiņas pasūta sarkanbaltsarkanus pušķus, sataisa svinīgu seju, noliek puķes, kur vajag, un līdz nākamajai reizei ir miers. Diemžēl tas nav auglīgais miers – mēs noguļam nākotni tāpat, kā dažkārt cūkas noguļ savus sivēnus.
Izrādās, uzturēt piederības sajūtu savai tautai, valstij, tās vēsturei un kultūrai ir daudz grūtāk nekā pārlaist ekonomisko krīzi, jo tas vispirms nozīmē sajust gara un dvēseles raidītos impulsus un tikai pēc tam meklēt arī materiālos līdzekļus. Ilglaicīgas valsts patriotiskās audzināšanas programmas trūkums sabiedrībā ir radījis iekšējo nedrošību un atsvešinātību, bet dēļ bezatbildīgās paļaušanās uz ārējo palīdzību un uz “gan jau kaut kā nebūt” ir zaudēts gan laiks, gan modrība. Un te nu jāteic paldies biedram Putinam – vismaz uz kādu brīdi viņš mūs ir atgriezis īstenībā un atgādinājis mūsu ģeogrāfiskās atrašanās vietu.
