– Eiropiešiem tiek pārmesta pārāk liela aizraušanās ar ģimenes plānošanu, kā rezultātā slīgstam demogrāfijas bedrē. Kāds tev radies iespaids – cik lielā mērā bēgļu ģimenes ir noskaņotas gādāt par saviem bērniem. Kādu nākotni viņi redz savām atvasēm? 18
– Ja runājam par sīriešu ģimenēm, no tā, ko atceros, pamatā tās ir ģimenes ar trīs četriem bērniem. Kad esmu vaicājusi tēviem, kāds tad ir jūsu galvenais mērķis vai lielākā vēlme, viņi parasti atbild, ka grib sūtīt bērnus skolā – viņi grib, lai bērniem ir izglītība. Tā ir prioritāte numur viens. Tāpat mātes ir teikušas, ka nevēlas, lai meitas apprecas tikpat agri kā pašas. Viņas gribētu, lai vispirms pabeidz universitāti, iegūst profesiju un tikai tad domā par ģimenes dzīvi.
– Medijos ik pa laikam tiek ziņots par bēgļu uzbrukumiem personālam to izmitināšanas vietās, tostarp par slepkavībām. Vai tu arī esi nonākusi draudīgās situācijās?
– Mums kā ANO darbiniekiem uzturoties Irākā, bija dažādi ar drošību saistīti ierobežojumi, piemēram, pārvietojoties ārpus nometnēm. Jāteic, ka es personīgi neesmu piedzīvojusi nopietnus drošības incidentus. Jā, ir bijušas diskusijas skaļā tonī, bet tas viss ir saprotams, jo cilvēki ir daudz ko pārcietuši, un, protams, brīžam var zaudēt pacietību. Tāpēc ir jāprot vadīt pārrunas, lai situāciju nolīdzinātu.
– Režisors Alvis Hermanis, protestējot pret Berlīnes atvērto durvju politiku bēgļiem, savā paziņojumā vaicāja: vai Vācijā saistīt imigrāciju un terorismu aizvien vēl ir tabu? Vai, tavuprāt, šīs lietas ir saistāmas?
– Es negribētu bēgļu plūsmu un terorismu likt vienā katlā. Iespējams, šo lielo ļaužu kustību izmanto arī cilvēki, kuriem ir krimināli nolūki. Taču pārāk vispārināts ir secinājums, ka tagad tieši līdz ar bēgļu plūsmu viss kļuvis tik kriminogēns. Man ir iespaids, ka arī mediji veicina šādu maldīgu priekšstatu.
– Bet ir taču dabiski, ka Parīzes terorakti vai Ķelnes Jaungada nakts notikumi vairo eiropiešu nedrošības sajūtu.
– Manuprāt, nedrošības sajūtu vairo arī tas, ka cilvēkiem trūkst informācijas. Un satraukums ir dabiska reakcija uz nezināmo. Cilvēki pārāk maz interesējas par to, kas ir bēgļi, kāda ir viņu kultūra, dzīvesveids. Tas, ka viņi ierodas Latvijā ar savu kultūru, nenozīmē, ka latviešu kultūrai ir beigas. Tas tikai var dažādot mūsu pašu dzīves uztveri. Neviens jau neliek mums atteikties no mūsu tradīcijām un uzskatiem. Paskatīsimies – kad tiek svinēti Mārtiņi vai Miķeļdiena, nav nemaz tik daudz cilvēku, kas tajā iesaistās. Bet cik daudzi piedalās helovīna svinēšanā! Neviens taču neatņem mums Mārtiņus, neviens neuzspiež helovīnus – tā ir cilvēku brīva izvēle. Nevajag skatīties tik daudz uz citiem, arī pašiem ar sevi ir jāpastrādā.
Es mudinātu netaisīt tik lielu vētru par neko, bet uzzināt par šiem bēgļiem kaut ko vairāk. Kaut vai paklausīties viņu stāstus par to, kādi viņiem bijuši ābeļdārzi un mājdzīvnieki, kādas ir viņu bērnības atmiņas, kādi ir iecienītākie ēdieni, mūzika un filmas. Šādi runājoties, ātri vien atklātos, ka patiesībā mums visiem ir ļoti daudz kā līdzīga. Tad arī būtu vieglāk viņus pieņemt.
