– Neņemot vērā organizatoriskās grūtības, kas bija emocionāli smagākais? 18
– Cilvēku pūlī bija arī daudz bērnu, un šādās apjukuma situācijās bērni mēdza arī nozust no vecākiem. Personīgi man emocionāli smagākie bija šie mirkļi. Mēs meklējām šo bērnu vecākus. Runājām ar izmisušajiem bērniem, vaicājām, kā sauc vecākus, kā viņi ģērbušies, kā izskatās. Šīs ainas vēl joprojām ir manā acu priekšā. Paldies Dievam, ka šiem dramatiskajiem stāstiem parasti bija laimīgas beigas un vecāki atradās. Daļa bērnu bija šķērsojuši robežu vieni paši bez vecākiem. Tad skatījāmies, vai nometnē ir izmitināti viņu kaimiņi vai attāli radinieki. Un parasti jau vienmēr atradās kāds, kas uzņēmās aizbildniecību. Lai vai kā, nekad neatstājam nepilngadīgos savā vaļā.
– Pērnvasar, kad devies prom no Irākas, situācija reģionā neko labāka nekļuva. Kā tas atspoguļojās bēgļu gaitās?
– Kādā brīdī, iespējams, kļuva mierīgāk, tomēr ne uz ilgu laiku. Bija situācijas, kad apkārtējo konfliktu dēļ veidojās absolūts haoss, cilvēki bēga no vienas malas uz otru, kur nu kurais. Bija reizes, kad pat nebija iespējams īsti pateikt, no kurienes tā bēgļu plūsma nāk. Cilvēkiem, kas jau bija atbēguši uz kādu vietu, pēkšņi bija atkal jābēg, jo arī tur jau bija sācies kaut kāds konflikts. Šajās situācijās smagi bija visiem – gan mums, kas strādā šādos apstākļos, gan vēl grūtāk tiem, kas bailēs spiesti bēguļot no vienas vietas uz citu.
– Tomēr kaut kas tevi motivē šīm grūtībām.
– Tā ir apziņa, ka ar savu darbu varu kādam palīdzēt. Pat ja tas ir tikai viens cilvēks, tas jau ir daudz. Kaut tikai parunājos ar kādu bērnu, pēc tam viņa vecāki man pateicas, kad redz savu atvasi smaidām pirmo reizi vairāku desmitu dienu laikā. Man tas ir svarīgi.
Protams, būtu ideāli, ja pasaulē visi dzīvotu saticīgi, nebūtu bēgļu un nebūtu arī nepieciešama tāda ANO Bēgļu aģentūra. Tomēr realitātē tā nenotiek. Tāpat, filozofiski skatoties, būtu labi, ja cilvēki, kurus esmu sastapusi bēgļu nometnēs, varētu dzīvot savās mājās un mēs nebūtu satikušies. Tomēr, no otras puses, ir lieliski, ka man ir bijusi iespēja šos cilvēkus satikt. Tā ir pieredze, ko es nevarētu gūt nekur citur. To nekur nevarētu izlasīt vai noskatīties, kā vien reāli dzīvē sēžot ar šiem cilvēkiem teltī 50 grādu karstumā un runājot par to, kam viņi ir gājuši cauri.
– Kā tu ar savu pieredzi raugies uz eiropiešu bažām par bēgļu pieplūdumu?
– Tā vietā, lai ļoti satrauktos, Eiropas valstīm drīzāk jāpiepūlas, lai panāktu kādu krīzes risinājumu. Skaidrs, ka te būtu nepieciešama lielāka solidaritāte starp valstīm.
Es piekrītu, ka rūpīgi jāizvērtē katrs cilvēks, vai viņam nepieciešama starptautiska aizsardzība. Bet lielākā problēma ir tā, ka Eiropa faktiski atrodas humanitāras krīzes priekšā tāpēc, ka netiek ievērotas starp valstīm slēgtās vienošanās un katrai ir sava pieeja jautājumā par robežšķērsošanu. Tas noved pie tā, ka milzīgs bēgļu skaits koncentrējas, piemēram, Grieķijā. Nevar taču visa Eiropa šo problēmu atstāt vienai pašai valstij.
Ir jāsaprot, ka, bēgļu ienākšanai radot arvien jaunus šķēršļus, vienīgais, kas tiek panākts, aizvien vairāk tiks izmantoti cilvēku kontrabandistu pakalpojumi. Drīzāk jāsanāk kopā un jāvienojas, kā cilvēki var legāli pārvietoties, piemēram, atļaujot ģimeņu atkalapvienošanos, izsniedzot studentu, darba vai humanitārās vīzas. Ja aiztaisa visas robežas un atstāj cilvēkus, teiksim, Sīrijā vai laivā jūrā – tas nav risinājums. Vienalga cilvēkiem ir jāatrod izeja no šīs situācijas.
