Bailēm nav ne laika, ne pamata. Saruna ar ANO Bēgļu aģentūras darbinieci Lieni Veidi 18
Liene Veide (33) jau sesto gadu darbojas ANO Bēgļu aģentūrā kā ārējo attiecību un komunikāciju speciāliste. Šajā laikā gūta pieredze, organizējot atbalstu un patvērumu gan cilvēkiem Gruzijā, gan Irākā. Pēc piecu mēnešu “rehabilitācijas” darbā ANO galvenajā mītnē Ženēvā, viņa atkal nonākusi karstajā punktā – šoreiz Belgradā Serbijā, caur kurieni bēgļu straume tranzītā plūst uz Eiropu.
– Serbi bažījas par to, kas notiks, ja Horvātija un Slovēnija slēgs robežas – Serbijā var iestrēgt tūkstošiem bēgļu. Kāda ir aktuālā situācija?
– Pašreiz Serbijā ir ap 2000 cilvēku, kuri nav spējuši turpināt ceļu tālāk uz citām Eiropas valstīm. Kopā ar Serbijas varasiestādēm un mūsu partnerorganizācijām konsultējam bēgļus par viņu tiesībām un iespējām meklēt patvērumu tepat Serbijā. Tiem, kuri nekvalificējas starptautiskajai aizsardzībai, tiek stāstīts par iespējām atgriezties savā valstī, kā arī to, kādas ir iespējas apvienoties ar ģimenēm vai radiniekiem, kuri jau dzīvo kādā no Eiropas valstīm.
Eiropas valstīm ir jāsaprot, ka robežu slēgšana nav risinājums. Ja cilvēkus nelaidīs iekšā, tas jau nenozīmē, ka atrisināsies konflikti tajās valstīs, no kurām viņi bēg.
– Vai pareizi būtu sacīt, ka jūs necentāties atturēt cilvēkus no tālākā ceļa, bet tieši otrādi – devāt tādu kā ceļamaizi.
– Mēs nenodarbojamies ne ar vienu, ne ar otru. Necenšamies ne atrunāt, ne arī pierunāt vai pārliecināt. Tas, ar ko mēs nodarbojamies, ir informēšana. Diendienā sniedzam informāciju par to, kādas ir patvēruma meklēšanas iespējas Eiropas valstīs, kādas ir viņu tiesības un pienākumi. No kā gan viņus varētu atrunāt, ja atzīstam, ka, saskaroties ar vajāšanu vai kara situāciju, viena no cilvēka pamattiesībām ir meklēt patvērumu citā valstī.
Šeit cilvēkiem pamatā sniedzam īstermiņa pajumti, kamēr viņi uzkavējas, veicot reģistrācijas procedūras. Cilvēki var saņemt pirmo medicīnisko palīdzību, pārtiku, ūdeni. Šeit darbojas arī organizācijas, kas izmaksā atbalstu, ja persona šeit nonākusi bez jebkādiem finanšu līdzekļiem, lai cilvēks varētu turpināt ceļu uz savu izvēlēto valsti. Pabalsts ir tik liels, lai pietiktu autobusa vai vilciena biļetei ceļā no Serbijas dienvidiem uz ziemeļiem, kā arī pārtikas un higiēnas preču iegādei. ANO Bēgļu aģentūra atrodas visa šī atbalsta procesa vidū, koordinējot to. Bez šādas koordinācijas veidotos liels haoss.
– Kad Eiropā par bēgļiem vēl runāja tikai kā par nākotnes problēmu, tu 2013. gadā devies uz Irāku, kur tas viss jau bija sācies. Tevi turp sūtīja ANO?
– Tas bija mans personisks lēmums, un jāatzīst – manas karjeras un pašizaugsmes ziņā divi Irākā pavadītie gadi bija ļoti nozīmīgs laiks – piedzīvojums. Sanāca tā, ka drīz pēc ierašanās Irākā saasinājās situācija Sīrijā. Negaidīti tika atvērta Sīrijas–Irākas robeža, un mums pēkšņi nācās uzņemt 13 tūkstošus bēgļu – pamatā Sīrijas kurdu un arābu – vienas dienas laikā. Tā tiešām bija ārkārtas situācija, jo tam neviens īsti nebija gatavs. Mēs uz tiem 13 tūkstošiem cilvēku pirmajā brīdī bijām tikai kādi desmit ANO darbinieki. Loģiski, ka darba apjoms tādā situācijā ir nenormāli liels.
– Kas ļauj neapjukt situācijā, kad negaidīti jāuzņem un jāizmitina milzīgs cilvēku pūlis?
– Tādā brīdī izšķiroša nozīme ir prioritāšu noteikšanai, jo ir skaidrs, ka visiem vienlaikus palīdzēt nav iespējams. Tāds ir mūsu darbības pamatprincips – vispirms uzmanību pievēršam cilvēkiem ar īpašām vajadzībām – tās ir mātes ar zīdaiņiem un maziem bērniem, grūtnieces, veci cilvēki, invalīdi. Jau tūlīt uz robežas centāmies identificēt tos, kam ir nepieciešama akūta palīdzība. Turpat uz vietas izveidojām mobilos medicīniskās palīdzības punktus. Viņi pirmie saņem teltis un citus pirmās nepieciešamības priekšmetus. Pārējiem jārēķinās, ka uz palīdzību nāksies pagaidīt.
