Baigi ellīgs latviešu stāstnieks. Alberts Bels . 1. daļa 5
Sākšu ar mazu atkāpi. Ikviens liktenis ir noslēpums un arī brīnums. Pat dzīve, kas plūdusi kā rāma upe, klusos līčos glabā neizdibināmus dziļumus, kas vilina, mudina ielūkoties un satrauc. Kur nu vēl straujās un krāčainās, kas ķircina un izaicina, rauj līdzi, pārsteidz ar trakiem pagriezieniem, vareniem ūdenskritumiem, mirdzošu šļakatu šaltīm.
Man ir bijusi iespēja, laime un prieks izsekot ne vienai vien straumei, ieraudzīt krastā atstātas pēdas un nospiedumus, atšifrēt slepenas zīmes, atklāt laikmeta liecības, sajust likteņa elpu.
Saruna ar Albertu Belu tika publicēta žurnāla “Mājas Viesis” rubrikā “Mans mūžs”. Rakstīt sarunas šai rubrikai bija brīnišķīga pieredze, jo ļāva dziļāk ielūkoties man uzticētajās straumēs – parasto divu atvērumu vietā tika atvēlēti četri. Taču ar noteikumu, kas mani mulsināja, pat ļoti: sarunai jābūt monologa formā. Maz ir tādu, kas būtu gatavi stundu no vietas stāstīt par sevi. Turklāt brīvās plūsmas stāstījums var novirzīties no būtiskā, apmaldīties un izšķīst mazāk svarīgās attekās, kas pamazām izsīkst, jūru nesasniegušas. Tādēļ nolēmu darīt, kā ierasts: sagatavot jautājumus, izplānot dramaturģiju un tad, kad saruna atšifrēta, salikta un “samontēta” (ko tur slēpt – ar tekstiem es rīkojos kā režisors ar uzfilmēto materiālu), jautājumus aizstāt ar zvaigznītēm. Pēdējais bija sāpīgs process. Mani nekad nav ielīksmojušas Prokrusta gultiņas. Jautājums, pat pavisam īss, ir svarīga sarunas daļa. Tas liek domāt un formulēt. Taču noteikumi ir jāpilda. Tāpēc jautājumi, kas tikuši uzdoti, tagad lai paliek zvaigznēs ierakstīti.
Ir cilvēki, ar kuriem vari neredzēties mēnesi, gadu vai desmit, bet satiekoties turpināt teikumu, kas visu šo laiku klusi ir gaidījis savu brīdi. Cilvēki, no kuriem arvien esi domas attālumā. Viens no tādiem ir ALBERTS BELS. Tad kāpēc gan es tik neprātīgi satraucos, uzņemot viņa numuru? Satraucos, it kā pieļautu domu, ka viņš varētu atteikt sarunu. Varbūt tādēļ, ka joprojām atceros, cik neprātīgi mulsu un satraucos toreiz, kad, filmu institūta otrā kursa studente būdama, gāju uz tikšanos ar viņu – izcilo prozistu, smalko, asprātīgo, dziļo un nopietno –, lai lūgtu atļauju uzņemt kursa darbu pēc noveles “Ierēdņa augšāmcelšanās”? Viņš neatteica. Ne toreiz, ne tagad. Un smaidot piebilda: vai tad tu neatceries Kiplinga “Maugli” – viena asins tev un man?
Tomēr tā vien šķiet, ka līdz galam mulsumu pārvarējusi neesmu vis. Kad diktofons pierakstīts pilns un iemests somā, pēkšņi attopos, ka jau atkal neesmu pajautājusi: kāpēc Bels? To, ka Latvijā ne vien padebeši un telefongrāmata, bet arī prese pilna ar cīruļiem, zinu. Un arī to, ka nav labais tonis ienākt literatūrā ar tādu pašu vārdu kā jau kādam atzītam rakstniekam. Bet kāpēc Cīrulis pārtapa tieši par Belu? Un te nu Alberts atkal smej: viss ir vienkārši! Mirdza Ķempe uz zīmītes pie viņa manuskripta savulaik uzrakstījusi: baigi ellīgs latviešu stāstnieks. Bels. Tāpēc šī mūsu saruna būs nevis dialogs, bet stāsts. Baigi ellīgs. Latvieša stāsts.
*
Bērnības atmiņas ir saistītas ar vienatni un absolūtu neatkarības sajūtu, kāda ir ganam. Ganos tu esi lielais kungs, visi tev paklausa. Tev ir sunītis, kas uzticami pilda tavas pavēles, un, protams, ārkārtīgi patvaļīgas brīvdomātājas govis, kam katrai ir savs niķis, sava māksla pazust un tad atrasties kaut kur uz miežu lauka malas. Un vēl ir dabas tuvums. Ganības mums bija tādā vietā, kas daļēji apaugusi ar lieliem kokiem, daļēji ar koku puduriem, daļēji klaja. Vienā pusē lauks un māja, otrā pusē – mežs. Un, tā kā mums bija arī aitas, kas zāli notīra labāk nekā futbola stadionā, darot to vienādu un jauku, izveidojās tāds parka efekts, tāda romantiska ainava, kas ļoti iespaidoja. Ganības bija mana oāze, kur varēja paslēpties no visām problēmām. Turp aizejot, nebija vairs ne skolas uzdevumi, ne mājās darbi jāapdara. Tu biji prom, varēji fantazēt, domāt, sapņot, dzīvot pilnīgi citu dzīvi nekā parastā dzīve.
*
Ne bērnībā, ne skolas gados par rakstīšanu es nedomāju. Lai gan pamatskolā man bija ļoti laba literatūras skolotāja, Vallija Dandena, gudra, ļoti gudra. Viņa mani pieradināja pie lasīšanas. Mums mājās – kā tolaik visās latviešu lauku mājās – bija liela bibliotēka, kur bija savākti gan mūsu rakstnieku, gan arī Eiropas rakstnieku kopoti raksti. Tur bija lielie krievu rakstnieki, lielie vācu rakstnieki, lielais norvēģis Hamsuns, lielais polis Senkevičs, kas uz mani atstāja milzīgu iespaidu. Taču tolaik man pat sapņos nerādījās, ka es arī pats varētu rakstīt.
Par rakstniecību sāku domāt pēc tam, kad biju neveiksmīgi startējis uz režisoriem kino institūtā Maskavā. Netiku iekšā savas atklātības dēļ. Biju konkursa kārtās jau tālu aizvirzījies, kad kolokvijā kāds no komisijas locekļiem, tāds gluži necils vīriņš, man pajautāja, ko es esot darījis komjaunatnē, kādi pienākumi man tur bijuši. Teicu, ka neesmu komjaunietis. Un te nu liela murdoņa sacēlās. Kā tad tā! Tas nevar būt! Skolu taču esat beidzis? Esmu, es teicu, – kā eksternis. Pamatskolā komjaunatnē uzņēma uzreiz visu klasi, bet vēlāk dzīvē es pa dažādiem ceļiem virzījos, biju armijā, pēc tam atnācu mājās, strādāju… Komjaunatne pazuda, es no tās automātiski izstājos. Bet kā tad jūs domājat dzīvot?! Teicu – es interesējos par mākslu, ne par politiku. Vairāk jautājumu nebija, man ļāva iet.
Kad gaitenī ar vienu igauņu puisi stāvējām un gaidījām rezultātus, garām nāca Gerasimovs, tas ar pliko pauri, kas mums šķita liels reakcionārs. Bet viņš apstājās pie manis un teica: ko jūs tiem muļķiem sirdi atklājāt… Tā negaidīti un ģeniāli! Un arī kancelejā meitenes pēc tam teica: nu kāpēc jūs tā izrunājāties, būtu pateicis vienalga ko, neviens taču nepārbaudītu.
Tā es netiku režisoros. Bet man gribējās paust savu attieksmi pret pasauli, pret dzīvi. Un mani ļoti interesēja cilvēki – cilvēki kā spožas parādības. Es ļoti augsti vērtēju iespēju vērot cilvēkus, redzēt, saprast, kas vispār cilvēks ir par zvēru.
Un tad notika tā, ka es nokļuvu slimnīcā, apēzdams kādu ļoti sliktu produktu sabiedriskās ēdināšanas uzņēmumā. Infekcijas nodaļā mani paturēja ilgi, un nebija tur ko darīt, taču tur bija bibliotēka, kur es atradu Paustovska “Zelta rozi”, grāmatu, kas skar literārās darbības principus. Es to izlasīju un nolēmu, ka man arī jāraksta.
Iesākumam izlasīju visus īsos stāstus, kas mums mājās bija: O. Henriju, Ezeriņu, Čehovu, mēģināju saprast, kas tas ir. Līdz uzrakstīju savu. Vienu uzrakstīju, tad kādu duci vai pat vairāk. Sakārtoju un aiznesu uz apgādu. Teicu, ka gribu laist klajā. Viņi par mani ļoti smējās: mēs nelasām tādus, kas nekur nav drukāti, jums jāiet uz Rakstnieku savienību, tur būs literāra konsultante, parādiet viņai.
Tā es aizgāju uz savienību, tur sēdēja Mirdza Ķempe, lieliska dāma, izcila erudīte, gaiša prāta īpašniece. Viņa izlasīja un atzina, ka būtu vērts kaut ko darīt. Iedeva man sarakstu ar grāmatām, kas vēl jāizlasa. Pēc tam es nokļuvu jauno autoru seminārā, un tad tā lieta iekustējās.
Mans pirmais darbs bija “Nakts etīde”. Man ir tāda klade, kur es visu esmu piefiksējis, paskatīsimies. Re, “Nakts etīde” uzrakstīta 1963. gada 8. janvārī. Ātri uzrakstīta, īsiņa. Publicēta “Padomju Latvijas Sievietē” 1963. gada septembrī.
*
Cirka skola bija avantūra. Bet Komunālās celtniecības tehnikuma elektrotehnikas fakultāte bija mazākais no ļaunumiem. Pēc prāta ievirzes un interešu zonas man vajadzēja iet vidusskolā, taču toreiz vidusskolā bija jāmaksā mācību nauda, nekādi joki nebija. Taču mamma bija viena, tēvs Štuthofas nometnē bija pazudis, visticamāk, gājis bojā. Un bija vēl mazā māsa. Mamma strādāja kolhozā. Tai laikā naudu par izstrādes dienām nemaksāja, visi personiskie lopiņi un zeme bija noņemti, atstāta tikai piemājas saimniecībiņa. Starp citu, arī lai ietu uz Rīgu mācīties, kolhoza priekšsēdim bija jāizprasa atļauja. Ja viņš atzina, ka tam puikam nav lielas stratēģiskas nozīmes kolhoza nākotnē, palaida. Bet varēja arī nelaist. Absolūta muiža.
Un tā mana vienīgā iespēja bija atrast tādu mācību iestādi, kur maksā stipendiju. Nācās izvēlēties no tā, kur man nekas nepatika. Tā es iestājos celtniecības tehnikumā. Bet tam pretī pāri ielai bija cirks. Mēs bieži bastojām, skrējām uz cirku mēģinājumus un izrādes skatīties.
Paldies Dievam un vecākiem, kas devuši man labu ķermeņa konstitūciju, ko es veiksmīgi varēju izmantot. Cirka skolā, lecot no trapeces, salauzu kāju. Nekāda lielā vaina, plīsums, bet riebīgs, ilgi nesadzija. Un labi vien bija. Tad nāca dienests, pēc tam atkūlos mājās… Un tā kopš 1963. gada es rakstu. Redzi, dzīve met visādus kūleņus. Mans uzstādījums bija nostiprināties spēkā un turēt latviešu tautas vārdu. Tev ir jābūt redzamam, lai tas, ko tu saki, kļūtu dzirdams.
*
Tas ir neticami, taču es biju tik spītīgs, ka nolēmu: es būšu profesionāls rakstnieks. Tas bija dzinulis – rakstīt, lai nopelnītu iztiku. Brīžiem klājās smagi, bija jānes lietas uz lombardu, īpaši, kad ģimene bija, tomēr man izdevās izturēt. Tiesa, tai laikā bija ļoti stingra honorāru sistēma, bija noteikti cipari, ko maksāja par īso stāstu, par prozas lokšņu skaitu, un šos honorārus izmaksāja, nebija tā, ka piepeši izdevējs saka: piedod, man nav naudas, nevaru samaksāt. Finanšu sistēma toreiz darbojās precīzi.
*
Kad biju jauns, iemīlējos ļoti strauji. Vienu brīdi biju iemīlējies trijās meitenēs uzreiz, tas bija interesanti. Mirdza Ķempe vienmēr interesējās par manu dzīvi. Kad es nācu uz konsultācijām, viņa allaž visu izprasīja. Tajā reizē viņa iesaucās: tās meitenes jūs nobeigs! Turklāt tās trīs bija ļoti atšķirīgas: viena bija melnmate ar zaļām acīm, viena bija gandrīz kā Brižita Bardo, tikai latviskāka, un trešā bija ļoti jauka – kā tautu meita no grāmatas. Viņas visas trīs bija ļoti skaistas, un es biju iemīlējies visās trijās vienlaikus. Tas bija fantastiski.
Bet pēc tam es satiku savu nākamo sievu. Tas bija… man no pirmā acu uzmetiena. Šķiet, viņai arī.
Pēc tam, dzīvojot laulībā, es sapratu, ka esmu monogāms. Tas man daudz palīdzēja – šis mīlestības impulss, ko saņēmu no savas sievas. Patiesībā tas man palīdzēja iesākt “Izmeklētāju”, manu pirmo romānu. Es varbūt romānistikai vispār nebūtu pievērsies, rakstīju īsos stāstus, ārkārtīgi veiksmīgi rakstīju, biju apguvis tehniku un apjomu. Par īso stāstu tolaik maksāja pieklājīgus honorārus. Bija kādi 9 vai pat 10 periodiskie izdevumi, kas tos drukāja, tirgus iespējas bija plašas, varēja tīri labi dzīvot, ja, protams, uzrakstīja tik profesionāli, ka tos drukāja. Bet rakstīt romānu man nebija nolūka. Es pat īsti nezināju, kas tas ir un kā to būvēt. Bet kopā ar sievu es sāku klausīties simfonisko mūziku. Viņa bija ļoti muzikāla, ar labu gaumi. Un tad reiz, klausoties Rahmaņinova Otro klavierkoncertu, es pēkšņi sāku saprast kompozīciju. Kā tas ir uzbūvēts, kā sajūgts kopā, kā attīstās visas līnijas un kā mūzikas solis rada to lielo iespaidu. Tā dzima ideja rakstīt “Izmeklētāju”.
Pirms tam es daudz domāju par romāna konceptu, sapratu, ka lielie romāni, kā, piemēram, Džeimsa Džoisa “Uliss”, prasa milzīgu lasītāja piepūli. Es gribēju rakstīt tādā formātā, ko var izlasīt vienā nedēļā, vēl labāk – divos vakaros, bet, ja ļoti grib, tad astoņās stundās. Un tā es izstrādāju savu mazā romāna konceptu un uzrakstīju “Izmeklētāju”, kas izrādījās tīri veiksmīgs. Un pēc tam bija “Bezmiegs”, neveiksmīgs. Likteņa ziņā. Tas neaizgāja pie lasītāja laikus. Prokuratūra izvirzīja pret romānu apsūdzību par aizskārumu, ko tas it kā nodarot padomju varai. Tomēr romāns nebija tik dumji uzrakstīts, lai to iznīcinātu, bet pietiekami atklāti uzrakstīts, lai to aizliegtu. Nekādu dekrētu par aizliegumu nebija, man vienkārši tika pateikts personiski acīs, lai es to noliekot klusā plauktā un lai neiedrošinoties to lasīt sabiedriskās vietās, pretējā gadījumā būšot smagas sekas man un manai ģimenei.
Izstāstīt, kas notika, nav iespējams. Pat tagad es vēl līdz galam neredzu visas tās atsperes, kas uzvilka šo pasākumu un kāpēc tas viss tika savērpts. Es vēl esmu tam pārāk tuvu klāt. Es vēl esmu emocijās. Joprojām. Tas bija ļoti nepatīkami, ļoti. Ne jau pats aizliegums, bet blaknes. Taču tagad par to nav vērts runāt. Tagad tā ir vēsture. Man gan te viena kolēģe laipni teica, ka mani romāni nenovecojot. Nezinu, to vēlāk redzēsim.
Bet tajā visā bija kāda negaidīta lieta. Ojāram ir fantastisks dzejolis “Vadoņa augšāmcelšanās”, ko viņš uzrakstīja 1967. gadā, bet tikai 1987. gadā to varēja nopublicēt. Ja kaut kas tāds notiek, rakstniekā rodas aizturēts spēks. Tāds spēks radās arī manī. Ojāram tas izpaudās Čehoslovākijas ciklā, “Klavierkoncertā”, īstenībā visā viņa dzejā. Man tas izpaudās “Būrī”. Ja nebūtu aizturēts “Bezmiegs”, diez vai es “Būri” būtu uzrakstījis. Bet būra situāciju radīja toreizējā attieksme pret brīvo vārdu.
“Izmeklētājs” ir rakstīts no 1965. gada novembra līdz 1966. gada maijam, diezgan ilgi, bet “Būris” bija gatavs trīs mēnešos – no 1970. gada jūnija līdz augustam, jo tur man viss uzreiz bija skaidrs.
“Saucēja balss” iznāca garāks, trīs reizes garāks, biju spiests pārkāpt pats savu konceptu, jo materiāls to pieprasīja. “Saknes” arī ir garāks, bet “Poligons” un “Slēptuve” – tie visi ir īsi. Un tad nāca “Cilvēki laivās”, tas arī ir garāks – tāds posma nobeigums. Nelieloties varu teikt – tas man izdevās.
*
Romānu rakstot, vajag dabūt sevī darba ritmu. Jāstrādā noteiktā laikā. Taču nedrīkst arī pārvilkt pāri tai strīpai, kas dienas darbu ietver. Stāstu var uzrakstīt vienā dienā, vienā elpā – visu līdz galam. Bet, romānu rakstot, tā nedrīkst darīt. Ja pārrauj pāri, nav labi. Pat ja esi iegājis labā ritmā un viss raiti iet un risinās, noteiktā laikā ir jāapstājas. Jānoliek malā un tad nākamā dienā jāatgriežas. Tas lielākais joks jau ir tas, ka naktī zemapziņa strādā, to romānu būvē tevī iekšā. Miega terapijas princips, kas uztveri padara svaigu.
Turpinājums 22. novembra numurā.
Alberts Bels, rakstnieks.
Dzimis 1938._gads”1938. gada 6. oktobrī Ropažu pagasta Jaunmežplepjos.
Līdz 1971. gadam Jānis Cīrulis.
Mācījies Celtniecības tehnikumā Rīgā (1953 – 1955), Valsts Cirka mākslas skolā Maskavā (1955 – 1956), pēc obligātā dienesta kā eksterns beidzis vidusskolu Rīgā (1960).
Mācījies Augstākajos scenāristu kursos Maskavā (1967 – 1969).
Kopš 1963. gada nodarbojas ar rakstniecību, kopš 1966. gada RS biedrs.
No 1990. līdz 1993. gadam Latvijas Republikas Augstākās padomes deputāts.
Pēc viņa romāniem uzņemtas filmas i”Uzbrukums slepenpolicijai” (1974), “Šāviens mežā” (1983), “Būris” (1993).
Kopš 1999. gada Latvijas Zinātņu akadēmijas goda biedrs.
A. Upīša prēmija (1977), LPSR Nopelniem bagātā kultūras darbinieka nosaukums (1982), Valsts prēmija literatūrā (1989), “Barikāžu piemiņas zīme (1991), “Triju Zvaigžņu ordenis (2000), Mūža balva rakstniecībā (2013).
Klajā laistās grāmatas
Proza
Vientulība masu sarīkojumos (2005)
Saucēja balss (2004)
Bezmiegs (2003)
Cilvēki laivās (2002)
Uguns atspīdumi uz olu čaumalām (2000)
Būris (2000)
Latviešu labirints (1998)
Cilvēki laivās (1996)
Melnā zīme (1996)
Saulē mērktie (1995)
Bezmiegs (1987)
Sitiens ar teļādu (1987)
Cilvēki laivās (1987)
Slēptuve (1986)
Saknes (1982)
Poligons (1977)
Izmeklētājs (1976)
Saucēja balss (1973)
Būris (1972)
Īsproza
Sainis (1980)
“Es pats” līdzenumā (1968)
Spēles ar nažiem (1966)
Izlases
Cilvēki pārvērtībās (romāni, 1989)
Cilvēki pilsētās (romāni, 1988)
Cilvēki laivās (romāni, 1987)
Izmeklētājs. Būris (romāni, 1977)
Robeža (proza, Mineapole, 1969)
