Baigi ellīgs latviešu stāstnieks . 2. daļa 1
Mans uzstādījums bija nostiprināties spēkā un turēt latviešu tautas vārdu. Tev ir jābūt redzamam, lai tas, ko tu saki, kļūtu dzirdams. Tā viņš man teica sarunā, kas, žurnāla iepriekšējā numurā sākta, turpinās šajā. Turpinās kā stāsts, ko uzbur baigi ellīgs latviešu stāstnieks. Īsāk – Bels. ALBERTS BELS.
Es agri iemācījos lasīt. Tas bija mammas nopelns, jo viņa mums ar māsu lasīja priekšā. Iedomājies: lauku māja, kuras krāsns, ir ziemas vakars, krēsla, tikai maza svece, kas deg. Krāsns rūc, liesmu atspīdumi staigā pa sienām, un mamma lasa Frici Bārdu. Tie vārdi un tēli, un noskaņas – tas viss ietiecas ne vien prātā, bet arī dziļi sirdī. Tik dziļi, ka līdz pat šai dienai to atceros. Tas bija viens no iemesliem, kāpēc es pats agri sāku lasīt. Mani ļoti interesēja tā milzīgā grāmatu kaudze, kas bija tēvoča istabā plauktos. Bet vēl vairāk mani interesēja veco žurnālu grēdas, kas bija bēniņos. Tur, piemēram, bija “Atpūtu” komplekts – viss, līdz pat pēdējam numuram. “Atpūtā” publicēja retrospekcijas, piemēram, par notikumiem pirms Otrā pasaules kara, ko papildināja daudzas fotogrāfijas. Kad lasīju par to, kā tika nogremdēts vācu bruņukuģis, viss aprakstītais atklājās man acu priekšā tik dzīvi, it kā es pats būtu tur piedalījies.
Bija arī žurnāls “Aizsargs”, kas atspoguļoja brīvības cīņas. Kad es to lasīju un skatījos attēlus, man radās sajūta, ka ar mani notiek tas, ko sauc par vēsturi.
Vai, piemēram, žurnāls “Sikspārnis”, kas iznāca 30. gados, satīrisks, ļoti asprātīgs. Tas precīzi un smagi trāpīja visus, īpaši politiķus. Arī to lasot, man bija sajūta, ka visi tālie notikumi skar mani ar rakstu zīmēm un attēliem.
Bērna fantāzija spēj uzburt notikumus – varbūt ne gluži tā, kā tie risinājās, bet tā, kā es tos iztēlojos. Domāju, ka arī mūsdienu jauniešiem, lasot senas grāmatas un dokumentālas liecības, ja vien viņiem kaut cik galva strādā, var atdzīvoties vēstures ainas.
*
Ir divas grāmatas, kas mani ietekmējušas visspēcīgāk – pirmā ir Bībele, gan Vecā, gan Jaunā derība, otra – Latvju dainas, viss sējumu blāķis, kas pirmajā brīdī cilvēkam uzdzen šausmas: kā to visu var aptvert un kā tajā vispār var ieskatīties. Tur var ieskatīties un vajag. Latvju dainās ietvertā dzīves gudrība un izpratne ir ļoti spēcīga, tā iespiežas atmiņā un ietekmē visu mūžu. Piemēram, Dievs latvietim ir draugs. Piecos tūkstošos dainu ir minēts Dievs. Tāpēc es domāju, ka dainas noteikti jāmāca skolās, ne tā, ka jāiezubrī atsevišķas četrrindes, bet lielajā tvērienā: kas ir dainu filozofija, kādu spēku mēs no šā avota varam dabūt. Cilvēkam, kas dzīvo dainu kultūrā, ir pavisam cita attieksme pret lielajām lietām – tādām kā nāve, mīlestība, tēvu zeme.
*
Latvijas valstij, kāda tā nodibinājās un eksistēja līdz pat Ulmaņa apvērsumam, bija ideāla konstitūcija, kas praktiski deva visiem pilsoniskās un politiskās dzīves dalībniekiem lielas iespējas. Ja viņi tās izmantoja, tad piedalījās valsts pārvaldē ļoti tieši. Taču šī tiešā piedalīšanās diemžēl pamazām izvērtās tādā milzīgā tirgū – atklātā balsu pirkšanā. Vecie žurnāli ir pilni ar dzēlīgiem stāstiem par tirgošanos Saeimā. Bija skaidrs, ka politiskā sistēma klibo. Pēc Ulmaņa apvērsuma iestājās autoritārs režīms. Saimnieciskā ziņā šie seši gadi bija ļoti produktīvi, taču pilsoniskā ziņā tie tomēr – kā vēlāk izrādījās – bija skaldījuši sabiedrību. Un šajos duļķainajos juku un ķīviņu ūdeņos PSRS izzvejoja lielo Baltijas zivi. Uzķēra mūs ārā uz āķa kā mazos asarīšus. Okupācijas gadi bija smags laiks. Visādā ziņā. Pamazām cilvēki pierada pie nebrīves, daudziem jau sāka šķist, ka tā ir tāda nemaināma un neizbēgama eksistence. Krā, krā, tā ir bijis, tā ir paliks!
Taču tie, kuros brīvības ideja, virtuālais brīvvalsts tēls vēl bija iekšā, izrādījās stiprāki. Un spēja aizraut arī citus. Tautas atmodas process aizkustināja un pacilāja. Tas aizturētais spēks, kas okupācijas gados bija krājies, uzbangoja, kolīdz radās labvēlīgi apstākļi, ko izraisīja Gorbačova reformas.
Tas, ko gribēja Gorbačovs, izklausījās cēli. Informatīvā telpa atvērās, atklājot lietas, kas gadu desmitiem bija rūpīgi slēptas. Skaidrs, ka PSRS nevarēja pastāvēt bez represīvā aparāta, un, kolīdz represijas tika maidzinātas, Padomju Savienībai bija jāsabrūk. Šo problēmu esmu aplūkojis “Melnajā zīmē”. Man par lielu brīnumu, tieši šis mans darbs izraisīja kritikas pretestību. Bet es jau no zila gaisa neko neķeru, es daudz un pamatīgi lasu, vācu materiālus, vēsturnieku pētījumus un liecības.
Viens no man vistuvākajiem vēsturniekiem ir Edgars Andersons. Viņa grāmatas, manuprāt, būtu jāizdod vēl un vēl. Mums diemžēl ir liela nevērība pret vēsturi. Daudzi samezglojumi valsts dzīves līdzsvarošanā ceļas no tā, ka nerunājam par savu vēsturi, nemācām to skolā tiem daudzajiem Latvijas iedzīvotājiem, kam vēl nav 15 gadu, bet drīz būs. Viņiem Latvijas vēsture ir pilnīgi tumša lieta. Viņi nezina, kā tā ir veidojusies un kā iekļaujas pasaules vēstures kontekstā.
*
Man ir triloģija, kuras pēdējā grāmata uzrakstīta pirms desmit gadiem. It kā jau pasen, taču sabiedrība tikai tagad pamazām sāk apjaust tās problēmas, par ko es tur rakstu. Mūsu galvenā nelaime – mēs nevērīgi izturamies pret latviešu tautu. Tas ir galvenais, kas cilvēkos rada skepsi. Mēs gribam nokārtot citu dzīves, palīdzēt viņiem iekļauties, taču vienlaikus aizmirstam paši savējos. Tas ir liels mīnuss. Arvien retāk dzird vārdkopu “latviešu tauta”. Taču tauta ir tūkstoš gadu laikā augstāku norišu un spēku radīts cilvēku kopums noteiktā teritorijā ar kopēju vēsturisku atmiņu un –galvenais – nākotnes vīziju. Tauta ir godā turama, bijājama, Dieva dota.
Bet pie mums nemitīgi tiek kurināts, purināts, dauzīts, plēsts, visādi vērpts un adīts, šūts un tamborēts jautājums par to, ka te ir nacionālā sašķeltība. Taču tie ir meli, lielākie meli, kas tiek nemitīgi pavairoti un atkārtoti. Jā, Latvijā ir sašķeltība, bet tā ir politiska sašķeltība un tikai par politiskiem jautājumiem. Un abās pusēs ir gan krievi, gan latvieši.
Es dzīvoju daudzdzīvokļu mājā, vidē, kas ir daudznacionāla, taču nekādas sašķeltības nacionālā ziņā te nav! Tas ir blefs, ar ko maldināt sabiedrību. Vieni brēc par latviešu nacionālismu, citi visu reducē uz krieviem. Ja latvietim ir kaut kāda nacionālā apziņa, tad viņš tiek pasludināts par rusofobu. Taču patiesībā mēs esam ļoti toleranta nācija. Mēs ārkārtīgi labi sadzīvojam ar cilvēkiem, kas ir mūsu tālāki un tuvāki kaimiņi. Atšķirība ir tikai politiskajās līnijās. Runājot primitīvi: viens virziens – uz Maskavu, otrs – uz Briseli. Rietumeiropa vai Austrumi – tāda ir robežšķirtne. Tā un ne citādi. Tāpēc es vēlreiz atkārtoju: Latvijā nav nacionālās sašķeltības.
*
Romāns “Cilvēki laivās” ir sākts 1985. gada vasarā, pabeigts 1986. gada pavasarī. “Vientulība masu sarīkojumos” – no 2001. gada janvārim līdz 2004. gada septembrim. Agrāk rakstīju ar rakstāmmašīnu, tagad – ar datoru. Pēdējais, kas rakstīts ar mašīnu, ir “Saulē mērktie”. Datoram ir viena slikta īpašība – viss pārāk viegli nāk. Mašīna prasa lielāku organizētību. Jāpārdomā precīzāk, stingrāk jāpieslēdzas frāzei, teikumam, vārdu kārtībai.
Agrāk bija tā: ar mašīnu uzrakstu melnrakstu un tad ar zīmuli vai lodīteni eju cauri – tas ir pats interesantākais. Pēc tam pārrakstu tīrajā, un pēc tam vēl vienu reizi.
Ir daži darbi, pie kuriem esmu strādājis melnu muti. Viens tāds bija “Ilūziju zaļās buras”, manuprāt, mana vislabākā novele. Vispirms to rakstīju kā tradicionālu noveli uz 30 mašīnraksta lapām. Izlasīju un domāju – johaidī, nu nav kaut kas! Neesmu dabūjis to klātienes sajūtu iekšā. Ņēmos, rakstīju, pārrakstīju, mēģināju atrast ritmus, to, ka es tur esmu klāt. Melnraksts iznāca tuvu 100 lapām. Bet gala variants – kādas 15 lapas.
Aiznesu Ēvaldam Vilkam. Viņš izlasīja un pateica: zini, tādu es varu ar kreiso kāju uzkricelēt. Neiespaidoja viņu mans darbs. Es noskaitos, paņēmu prom savas 15 lapas un aizsūtīju viņam tās melnraksta lapas. Viņš izlasīja un piezvanīja man: zini, mēs drukāsim tavu noveli. To īso, gatavo variantu, protams. Bet tās melnraksta lapas viņš esot iedevis literatūras muzejam.
Mans uzstādījums bija nostiprināties spēkā un turēt latviešu tautas vārdu. Tev ir jābūt redzamam, lai tas, ko tu saki, kļūtu dzirdams. Tā viņš man teica sarunā, kas, žurnāla iepriekšējā numurā sākta, turpinās šajā. Turpinās kā stāsts, ko uzbur baigi ellīgs latviešu stāstnieks. Īsāk – Bels. ALBERTS BELS.Nesen jautāju, muzejā to lapu vairs neesot, kaut kur pazudušas. Tā man “Ilūziju zaļo buru” melnraksta nav. Bet par noveli esmu ļoti priecīgs.
Svarīgi ir, lai darbs nav par īsu, lai nav sajūta, ka pietrūkst kaut kā. Un lai nav par garu, kad apnīkst. Taču reizēm es tīšām rakstu īsāk. Kad rakstīju “Vientulību masu sarīkojumos”, ieliku tajā nodaļu, kur parādīta balle. Apraksts būvēts kā blogi, anonīmi, es pat nikus neliku. Daudzus komentārus aprāvu pusē. Lai tas pārrāvums lasītājā raisa iekšējo dialogu. Tādu lietu tur man ir daudz. Draugi izlasīja un teica, ka labi esot. Kritiķi daži neatzina. Teica, tas esot murgs.
*
Mana formula ir vienkārša – kritika ir jāuzklausa, bet tai nav jāklausa. Tas arī viss. Vairāk neko nevaru teikt.
Vispār jau kausam, ko kalējs izkaļ, nospodrinājumu parasti dod kritika. Tā pasaka, kas tur stiprs, uz ko varētu balstīties lasītājs. Ir arī tāds, kas pasaka, kas slikts un uz kā lasītājs nevarētu balstīties. Bet, pasarg dies, lai es sāktu kritiķus mācīt! Tā tik vēl trūka! Tie ir gudri, izglītoti cilvēki, kāpēc man būtu jābojā viņiem dzīve ar saviem padomiem? Protams, ir dažādi motīvi, kāpēc kritikas top. Bet mācīt kritiķus būtu sliktākais, ko varētu darīt.
*
Atzinība katram cilvēkam ir svarīga. Tā uzlabo garastāvokli vismaz uz vienu dienu. Rakstniekam atzinība ir īpaši vajadzīga. Rakstnieks būtībā ir kā istabas augs – darbs, sevišķi prozā, liek ilgu laiku atrasties telpā. Tagad, protams, ar klēpja datoru var arī ārā rakstīt, taču tas jebkurā gadījumā prasa zināmu fizisku sastinguma stāvokli. Tāpēc rakstniekam kā istabas augam ir svarīgi, ka viņu aplej ar atzinības skaidro ūdentiņu, lai viņš nenokalst.
*
Kā jau vecim man gribas spriest par valsti, par finansēm, par politiku. Tas ir interesanti. Bet tu jau vairāk gribi, lai es runāju par garu un dvēseli, par mīlestību un nāvi. Esmu lasījis darbu, ko uzrakstījis kāds sirms dienvidslāvs, kas dzīvi bija pavadījis pelēkā zonā ārpus preses un televīzijas. Grāmatā bija dažādas nodaļas, piemēram: kādas sievietes esmu mīlējis, kādos karos esmu piedalījies, kādas mantas man piederējušas. Interesanta, uz konkrētām lietām bāzēta. Un nekā par to, ko viņš nožēlotu pirms nāves.
Nāve ir dabīga lieta, un nav ko ar to biedēt. Nāve nav nekas svešs latvietim. Tāpēc mēs karos esam tik vareni cīnījušies, ka zemapziņā – tas mums no dainām – ir ierakstīts: nāve atnāk, protams, taču tas nav nekas briesmīgs. Nāve mūs paņem un aizved kaut kur, kur mēs neesam bijuši, vai arī esam bijuši, bet to neatceramies. Un tas ir bailīgi, protams. Taču mēs baidāmies nevis no nāves, bet no tā, ka neesam pietiekami labi tai sagatavojušies.
*
Es esmu bijis precēts 30 gadus. Tad mana sieva izdomāja, ka viņai vajag jaunu dzīvi, un var jau viņu saprast. Man ir trīs lielas meitas un trīs mazbērni, tie tagad veido manu ģimeni. Meitām tagad, protams, ir savas ģimenes, bet mēs tā ļoti labi turamies kopā un draudzīgi esam. Ģimene – tas ir visa pamats, uz tā turas viss nākamais, kas cilvēka dzīvē ir.
*
Tagad es dzīvoju kā eremīts. Interesanti, taču nav viegli. Uz sievietēm skatos kā uz gleznām – priecājos, bet nepieskaros. Daudz interesējos par reliģijām, sevišķi Indijas. Kad biju jauns, ar jogu nodarbojos. Tagad arī – gan garīgi, gan ķermeniski. Agrāk grāmatas par šīm lietām grūti bija dabūt, re, šo te man Māris Čaklais savulaik iedāvināja – fotokopija no mašīnrakstā pārrakstīta teksta krievu valodā. Tagad ir daudz literatūras par lietām, ko nojautu, bet nezināju. Gadiem ejot, tu sāc saprast, cik stulbs esi bijis daudzās jomās. Internets ļauj pieskarties pasaulei ļoti tieši. Tu ar pirkstgaliem jūti, kā pulsē pasaule, kā risinās notikumi. Vērojot to, kas notiek pasaulē, manī ir nostiprinājusies pārliecība, ka Latvija ir stingra un stipra valsts ar ārkārtīgi spēcīgu sabiedrisko apziņu, kas satur kopā Latviju, par spīti visiem satricinājumiem, kliedzieniem un brēcieniem par to, ka mēs iznīksim vai iznīkstam, vai jau esam iznīkuši. Aizbraukšanu, kas patlaban ir viens no galvenajiem un sāpīgākajiem tematiem, redzu kā pulsācijas daļu, vienu no tās posmiem, kam agrāk vai vēlāk sekos otrs posms – atgriešanās. Tādēļ mums vajadzētu būt iecietīgiem un tolerantiem gan pret tiem, kas aizbraukuši, gan pret tiem, kas palikuši. Būt tolerantiem pret savu tautu.
Eremīta dzīvei ir lielas priekšrocības. Tu vari kaut visu dienu veltīt domām par pasauli, cilvēkiem, dzīvi un savu vietu tajā.
